"Mēs nebaidāmies no kara": skaidro Izraēlā dzīvojošā Dinora no Latvijas

Sestdien bija plānots svinēt priecīgus ebreju svētkus, taču jau rīta agrumā pēc pulksten 6.00 sievieti pamodinājusi trauksmes sirēnas skaņa.

"Neko nesapratu. Domāju, ka tā ir kāda kļūda, jo mēs vienmēr esam sagatavoti šāda veida notikumiem," stāsta Dinora, uzsverot, ka par šādu notikumu pavērsienu iepriekš nekur nav ticis runāts.

"Taču sirēna atkārtojās atkal un atkal, un bija dzirdami tādi kā pērkona dārdi pēc katras sirēnas skaņas. Tad sapratu, ka tas nav joks, ka tā nav kļūda. Ātri skrēju uz drošības telpu," sestdienas rīta notikumus atceras sieviete, kura dzīvo netālu no Telavivas.

Sieviete skaidro, ka gandrīz katrā Izraēlas mājā ir iekārtota sava drošības telpa jeb bunkurs. "Skrēju uz savu mazo bunkuru ar suni un savu kaķi. Tādi bija mums svētki," ar piebilst Dinora.

Pārmaiņus sirēnas un sprādzienu dārdi bijuši dzirdami visu sestdienu. No pulksten 11 bijis pārtraukums, bet vakarā atkal atsākās.

Dinora stāsta, ka pašlaik ikdienas dzīve valstī ir paralizēta, jo cilvēki pamatā uzturas savās mājās. Ielas un parki ir tukši, vienīgi savus suņus saimnieki divas reizes dienā izved laukā.

Sieviete arī atzīst, ka strādāt šajos apstākļos ir psiholoģiski ļoti grūti, Viņa skaidro, ka vislielākais pārdzīvojums ir par uzbrukumu lielo upuru skaitu.

Vienlaikus Dinora arī pauž, ka sabiedrību ir šokējusi Izraēlas drošības struktūru mazspēja, nespējot novērst šo uzbrukumu.

"Vakar jutos šausmīgi, lielā nedrošībā," atzīst Dinora, piebilstot, ka šodien situācija ir mainījusies, jo ir sekojusi varasiestāžu rīcība, sabiedrība tiek informēta par notiekošo, tāpēc sajūta arī esot krietni uzlabojusies.

Runājot par konflikta eskalācijas draudiem, Dinora uzsver, ka Izraēlas sabiedrībā nav bailes no kara, jo vēsturiski ebreju tauta ir rūdīta dažādiem izaicinājumiem. "Bet es baidos par tiem Izraēlas pilsoņiem, kuri saņemti gūstā. Tie nav karavīri, tur ir bērni, mātes un veci cilvēki. Kas notiks ar viņiem. Par to ir bailes, nevis no kara."