Uzsāk gaļas biznesu, atver kafejnīcu – savainotie ukraiņu karavīri nesēž, rokas klēpī salikuši
Serhijs Petčenko un viņa sieva Anna līdz Krievijas pilna mēroga iebrukumam dzīvoja savā dzimtajā pusē Harkivā. Taču kopš 2023. gada par mājām abi sauc Ļvivu. Tas ir laiks, kad Serhijs, aizstāvot savu valsti, guva smagus ievainojumus. Viņš zaudēja abas rokas un daļu pēdas.
Lai gan ievainojumi viņam liedza veikt virkni vienkāršu un ikdienišķu lietu patstāvīgi, bez sievas atbalsta, tomēr viņš nav pazaudējis ukraiņiem raksturīgo humoru.
"Protēze ir ērtāka ziemā, tā ir ērtāka nekā mūsu pirksti, jo tie nesalst. To var izmantot, lai paceltu asus priekšmetus un tamlīdzīgas lietas."
Serhijs līdz ar citiem kara invalīdiem saņēma Ļvivas pilsēta atbalstu savas uzņēmējdarbības sākšanai. Kopā ar sievu atvēra kafejnīcu "Vrazhae" (izruna – vraženja), kas tulkojumā nozīmē – iespaids.
"Mēs izveidojām biznesa plānu un saņēmām finansējumu no pilsētas domes. Mēs pārdevām Harkivā esošo biznesu, lai šeit, Ļvivā, atvērtu kaut ko savu, kas mums sniegtu gan gandarījumu, gan ienākumus."
Daudziem karavīriem kaujās gūtie ievainojumiem liedz atgriezties militārajā dienestā. Nereti daudzi cīnās ne vien par to, kā atrast darbu, bet arī ar kara atstātajām fiziskajām un emocionālajām rētām. Tāpēc Ļvivas pilsēta saviem kara veterāniem atbalstu sniedz finansējuma veidā savas uzņēmējdarbības attīstīšanai.
"Esam izveidojuši sadarbību ar ziedotājiem," pastāsta Ļvivas pilsētas domes Ekonomiskās attīstības departamenta direktore Inna Svistuna. Pirmā pieredze bijusi ar Norvēģijas Bēgļu padomi. Šobrīd turpinoties programma ar Čehijas humānās palīdzības organizāciju.
Trešdaļu finansējuma nodrošina pilsēta, bet atlikušās divas trešdaļas tiek saņemtas no organizācijas. "Pagājušajā gadā mēs sniedzām palīdzību 84 veterāniem," teic Svistuna.
Vēl viens kara veterāns, kurš saņēmis atbalstu savas uzņēmējdarbības attīstīšanai, ir Serhijs Žukovskis. Viņam sprādziens atņēma abas rokas. Iedvesmojies no sava dēla, viņš lēma izveidot kaltētas gaļas uzņēmumu. Serhijs atzīst, ka morāli saņemties un turpināt dzīvot ir bijis ārkārtīgi smagi.
"Mēs sēdējām mājās pie galda, un es teicu: "Esmu gatavs virzīties uz priekšu un kaut ko darīt. Es nevarēšu daudz ko darīt ar rokām, bet es varu organizēt procesus, vadīt sociālos medijus un visu pārraudzīt." Un mans vecākais dēls Ivans teica: "Gatavosim žāvētu gaļu." Tā mēs attīstījām šo ideju.
Neraugoties uz milzīgajām grūtībām, šie veterāni pierāda, ka arī pēc kara ir nākotne, par kuru ir vērts cīnīties.
Diemžēl neilgi pēc dalīšanās ar savu dzīvesstāstu Serhijs Petčenko, kurš kopā ar sievu atvēra ģimenes kafejnīcu, devās mūžībā no ievainojumu komplikācijām – 41 gada vecumā.
Viņa sieva piekrita dalīties ar jau uzfilmēto Serhija stāstu, cerot pievērst uzmanību Ukrainas kara veterānu likteņiem ārpus karalauka.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
