LU jauno mācību gadu savā simtgadē sāk ar pamatīgu skandālu

LNT Ziņas pētīja, kas notiek Latvijas Universitātē un vai rosība ap Indriķi Muižnieku nav tikai piesegs politiskām interesēm par ietekmi turīgajā un īpašumiem bagātajā augstskolā? Kā situāciju zināšanu kalvē vērtē universitātes pasniedzēji un ko par triecienu reputācijai saka studenti, kas izvēlējušies studēt tieši Latvijas Universitātē?

Topošais students Deniss, kas Rīgā ieradies no Gulbenes, ar angļu filoloģijas studijām Latvijas Universitātē saista nozīmīgus nākotnes plānus: "Tur ir angļu, skandināvu valoda un turpmāk es domāju doties uz Skandināvu valstīm, tur strādāt."

Kvalitatīvas zināšanas ir tas, ko studiju gados vēlas iegūt topošie pirmkursnieki. "Zināšanas, protams, prasmes iegūt, labi atalgotu darbu," saka Māra, kura studēs bioloģiju. "Latvijas Universitāte man liekas ļoti laba izvēle, ļoti prestiža," norāda Adriana, kura studēs pedagoģiju.

Kamēr jaunieši mācību gada priekšvakarā iepazīstas ar savu "Alma Mater", pašu universitāti simtgades priekšvakarā plosa krīze. Trīs mēnešos tā arī nav viesta juridiska skaidrība – ir vai nav amatā pārvēlēts augstskolas rektors Indriķis Muižnieks. Izglītības ministrija vēlēšanās saskata virkni pārkāpumu, taču augstskola tos noraida. Valdība, kurai saskaņā ar likumu jāsaka galavārds rektora apstiprināšanā, ar otro mēģinājumu Muižnieku amatā neapstiprināja.

Muižnieka vietā tagad stājies pienākumu izpildītājs, kuram divos mēnešos jāsarīko jaunas vēlēšanas. Muižnieks padoties negrasās un lēmumu apstrīdējis tiesā.

Pirmo reizi kopš neatkarības atgūšanas cīņā par rektora krēslu redzamas melnās sabiedrisko attiecību kampaņas, dārgi juridiskie atzinumi un pat korupcijas skandāls. "Skaidrs, ka universitāte ir kļuvusi bagātāka un iekārojamāka līgava arī tādiem cilvēkiem, kas redz šeit iespējas kaut ko iegūt," paudis Muižnieks.

Šo versiju kā pamatu asajai cīņai uzreiz pēc pirmās Satversmes sapulces minēja pats Muižnieks. Universitātes budžets sasniedz gandrīz 100 miljonus eiro, taču kopējā īpašumu vērtība ir krietni lielāka un mērāma vairākos simtos miljonu eiro. Daļu no īpašumiem – ēkas galvaspilsētas centrā, Vecrīgā, Jūrmalā, Pārdaugavā – varētu pārdot, lai turpinātu būvniecību Torņakalna akadēmiskajā centrā.

Kā Indriķa Muižnieka panākumu daudzi min darbu pie Akadēmiskā centra izveides Torņakalnā. Taču vēl neuzceltā Rakstu māja un nu jau bijusī Muižnieka vietniece Baiba Broka šobrīd ierauta korupcijas skandālā.

Latvijas Universitāte ir cieši saaugusi ar politiku. Arī valdības lēmums – Muižnieku amatā neapstiprināt – varētu būt daļa no koalīcijas iekšējā tirgus. "Dzeltenās kartītes" un asās diskusijas par nākamā gada valsts budžetu likušas piekāpties Jaunajai konservatīvajai partijai. To pieļauj daudzi uzrunātie.

"Izglītības ministrs savā ziņā ir izmantojis šo kaut kādu iekšējo konfliktu. Tas, ka partijas vienojās par to, ka Muižnieku neapstiprinās, tam nebija īsta sakara ar LU, tas bija jautājums par pašas koalīcijas nu tagadni un nākotni, budžetu un tādām lietām, kas, protams, ir nepatīkami," atzīst LU senators Artis Svece.

Iekšējas pretrunas plosa arī pašu augstskolu. Muižnieka vēlme mazināt fakultāšu autonomiju pret viņu nostādīja turīgākās, kas baidās, ka to nopelnītā nauda ieripos nabadzīgāko maciņā. Arī zināšanu kvalitāte katrā fakultātē atšķiras. Esot pat tādas, kurās virknei darbinieku nav doktora grāda, stāsta universitātes institūta pētnieks.

"Aklas, nemotivētas lojalitātes kritēriji prevalē pār izcilību, sasniegumiem un arī tavu talantu. Ja ir daži, kas nodarbojas ar izcilo zinātni, bet ir liela piekabe ar varbūt ne tik izciliem no zinātniskā viedokļa raugoties darbiniekiem. Tad tā vidējā temperatūra, kas izveidojas ir tādā kā ir – viduvēja un mērena," norāda LU Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks Mārtiņš Kaprāns.

Pasaules augstskolu reitingos Latvijas Universitāte joprojām krietni atpaliek no valdības deklarācijā ierakstītā mērķa – būt starp labākajām 500. Latvijas Universitāte pēdējos gados piedzīvojusi ievērojamu kritumu reitingos.

"Ir Lietuvas vadošās priekšā, ir Igaunijas universitātes priekšā, ir Baltkrievijas universitāte priekšā, mēs visi taču Latvijā saprotam, ka tas nav mūsu potenciāls, ka mēs varam daudz labāk darīt. Ja tu neesi labs lidmašīnas pilots, tu nevari citu lidmašīnas pilotu ļoti labi apmācīt, tas vienkārši nav iespējams," saka Latviešu ārstu un zobārstu apvienības vadītājs Uģis Gruntmanis.

Viens no kritērijiem, kurš Latvijas lielākajai augstkolai klibo, ir mācībspēku publikācijas starptautiskajos zinātniskajos žurnālos, vēl vairāk – citu ārvalstu kolēģu atsauces uz šīm publikācijām. Galvenais iemesls – tam nav ne laika, ne finansiālas motivācijas.

"Naudas plūsmas fakultāšu ietvaros ir bijušas balstītas tikai uz to, ka tev maksā tikai par to, ka tu runā auditorijā, tas, vai tu tur kaut kur publicējies, tā ir tava hobija ieta," norāda Eiroparlamenta deputāts LU asociētais profesors Ivars Ījabs.

Atteikumu kļūt par universitātes profesoru 1990. gadu otrajā pusē saņēma arī šā brīža Ministru prezidents. Kariņam jau tolaik kabatā bija respektablās Pensilvānijas universitātes doktora grāds, taču viņš neatbilda izvirzītajiem kritērijiem. Un tos bieži vien nosaka nevis pati augstskola, bet ārējie normatīvie akti, uzskata sociālantropoloģe LU Humanitāro zinātņu fakultātē Aivita Putniņa: "Mums ir ļoti stingri noteikts, ko mēs drīkstam pieņemt darbā un visas pārbaudes procedūras, kas ļoti bieži ir nevajadzīgas un ir pat muļķīgas. Latvijas augstākā izglītība ir pārregulēta un ar daudzām ļoti nepamatotām un nemūsdienīgām prasībām."

Dekāns būtu jāievēl visai fakultātei un rektors, iespējams, visai universitātei, sekot Islandes un Oslo universitāšu piemēram mudina Uģis Gruntmanis: "Tas nav tas, ka Kariņš vai Gruntmanis ir jāņem, ir jābūt skaidriem kritērijiem.  Konkursiem uz klīniku vadītājiem, uz katedru vadītājiem ir jābūt atklātiem, starptautiski izziņotiem, nevis tā kaut kur drusciņ vienā sānā paziņojam un kamēr neviens nav pieteicies ieliekam pozīcijā un sveiki."

"Starp ierindas pasniedzējiem un "verhušku" pastāv milzīga atsvešinātība," tik asi par darbu universitātē rakstīja teātra kritiķe Silvija Radzobe.

Viņai piekrīt arī līdzšinējais LU Sociālo zinātņu fakultātes docents Didzis Bērziņš, kurš iepriekš atmosfēru augstskolā raksturoja kā sasmakušu gaisu un tieši rektora vēlēšanas pielikušas punktu uz "i", lai darbu pamestu: "Situācijas brīžiem ir bijušas dramatiskas un kaut kādos brīžos es pats vairs neesmu bijis apmierināts ar to, ko es tur daru. Es šo 15 gadu laikā esmu redzējis, kā daudz spējīgāki un talantīgāki cilvēki par mani pamatā konfliktu dēļ pamet universitāti, tas ir noticis visu laiku, un šobrīd tā situācija nobriedusi tā, ka tā izpaužas visredzamāk, visskaudrāk."

Valdība iejaukusies universitātes autonomijā, tā uzskata studenti un arī ar nozari saistītā Publiskās atmiņas centra padomes priekšsēdētāja Kristīne Jarinovska. Viņa domā – norma, kas liek valdībai apstiprināt universitāšu rektorus, būtu svītrojama: "Tā ir tāda varaskāre, kuru valdība mēģina uzspiest akadēmiskajai sabiedrībai. Mums nav pamata 27. septembrī svinēt simtgadi, mums nav pamata vispār kaut ko svinēt. Šī universitāte, ko saskata MK, vairāk līdzinās Petera Stučkas Latvijas Universitātei – kontrolētai , pakļautai studentu masai."

Tādas valstis, kur rektoru apstiprina valdība, pasaulē tik tiešām ir maz, taču Latvijā augstkolu autonomija tiek pārprasta, tā savukārt domā Uģis Gruntmanis: "Autonomija parasti ir augstskolās domāta kā zinātniskā un izteikšanās autonomija, ka viens pasniedzējs vai students var izteikt savu viedokli brīvi, nebaidoties no politiskām represijām, tas, ka nodokļu maksātājs dod simtiem, miljoniem eiro katru gadu un universitāte pasaka, ka jums nebūs nekāda daļa, kā mēs šo naudu tērējam, ir nepareizi."

"Godīgi. Drosmīgi. Gudri." tā valdības lēmumu sociālajos tīklos raksturoja izglītības ministre Ilga Šuplinska (JKP), kas tagad sāks kaldināt augstskolu pārvaldības reformu plānus. Un tik tiešām – daļa līdzšinējā rektorā Muižniekā redz stagnācijas simbolu, bet daļa, kas vienlaikus kritizē augstskolā notiekošo, viņa darbu tomēr uzteic.

"Mēs mēģinām nevis normālā, godīgā konkurencē izvēlēties labāko, bet mēģinām kaut kādā veidā pa sētas durvīm kaut kādu rezultātu iegūt, no turienes aug kājas, nerunājot par to melno publisko attiecību kampaņu, kas bija civilizētā sabiedrībā tā darīt nevar," norāda bijušais LU rektors Mārcis Auziņš.

"Muižnieks kā reizi bija tas, kas mēģināja šo atvērtību radīt un daļa no konkurentiem ir tāda, kas grib šo noslēgtību saglabāt. Tas risinājums ir absurds, pretējs tam, kas patiesībā universitātē notiek," pauž Svece.

"Kā mēs zinām karali spēlē svīta, un Indriķi Muižnieku kā rektoru ļoti lielā mērā spēlēja svīta. Teikt, ka viņš ir reformas apzināti kavējis vai bijis reakcionārs universitātes rektors, tas noteikti tā nav, viņš ir bijis sistēmas produkts," uzskata Ījabs.

Par krīzi universitātē nav dzirdējusi lielākā daļa no uzrunātajiem topošajiem pirmkurniekiem. Tie kas ir, cer uz veiksmīgu tās atrisinājumu.