Māsas Dadzītes, kuras abas spēju staigāt zaudēja autoavārijās: "Mums vismaz kurpes tik ātri nenodilst!"
Kāda ir sajūta pēc avārijas palikt uz gultas pēc tam, kad esi staigājis? Un kāda – ja tas ģimenē atkārtojas? To zina stāstīt māsas Dadzītes, kuras vispirms palika bez mammas, bet pēc tam arī bez spējas staigāt. Par spīti tam, viņas pasmejas, ka vismaz kurpes nenodilst un koncertā vienmēr ir garantēta sēdvieta.
Kad piebraucam pie trīsstāvu dzīvojamās mājas Purvciemā, Diāna jau ir sakrāmējusi čemodānus un gatava doties uz lidostu. Par to, ka šeit apmetusies paralimpiskā čempione šķēpmešanā, liecina vien Rio uzlīmēm rotātā paralimpiešu mašīna un pacēlājs kāpņu telpā.
Diāna jau sešus gadus dzīvo un strādā Vācijā, bet vecākā māsa Daiga Latvijā vada Paralimpisko komiteju.
1993. gada 29.jūnijā Daiga reizē kļuva par mammu diviem bērniem – viņai piedzima meita un pilnā apgādniecībā nonāca jaunākā māsa. Mammu un patēvu uz ielas nosita, nākot mājās no darba. Daigai tolaik bija 22, Diānai – tikai septiņi gadi. Taču ar to pārbaudījumi nebeidzās.
Piecus gadus vēlāk Daiga iekļuva autoavārijā un palika uz gultas. Nespēja pieņemt savu jauno stāvokli, mēnešiem blenza sienā, kamēr pamazām bija spiesta samierināties… Līdz pirms četriem gadiem, jau dzīvojot Vācijā, avārijā iekļuva arī jaunākā māsa.
Diāna atceras, ka todien lija un uz autobāņa bija nesen uzliets jauns asfalts. Priekšnieks bija atļāvis paņemt savu auto, tā nu Diāna braukusi pa savu joslu un gribējusi izbraukt uz galvenā ceļa.
Diāna Dadzīte, paralimpiskā čempione šķēpmešanā:
Skatos – ceļš brīvs, nav neviena no kreisās puses. Droši braucu, un ome priekšā pēkšņi nobremzē. Tai brīdī saspringtām kājām spiedu uz sajūga un bremzēm un ieskrēju viņai aizmugurē. It kā vēl pati izkāpu no mašīnas, bet nākamajā dienā nevarēju piecelties no gultas.
Saturs turpinās pēc reklāmas
Reklāma
Dzīve bez kājām
Daiga, kas Diānas avārijas brīdī ratiņkrēslā jau bija aizvadījusi 14 gadus un pie tā pieradusi, nespēja noticēt, ka vēsture atkārtojās. Māsai viņa teikusi, lai beidz ākstīties un ceļas augšā no gultas.
Taču Diāna neākstījās. Jau četrus gadus viņa nav staigājusi. Lai arī šoks vairs nebija tik liels kā Daigai un arī apkārtējie vairs tā neblenza kā 90. gados, ratiņkrēslu ieraugot, arī Diānai bija vajadzīgs laiks, lai aprastu dzīvot bez kājām.
Diāna Dadzīte, paralimpiskā čempione šķēpmešanā:
Teikšu godīgi, es izbaudu dzīvi tikai pēdējo pusotru gadu. Biju pieradusi, ka varu sportot, skriet, patika spēlēt futbolu un basketbolu, bet nu viss jādara ar rokām. Tagad esmu sapratusi, ka nekas daudz nav mainījies. Tikai pa trepēm vēl jāiemācās augšā uzbraukt. Lejā es jau braucu ar ratiem.
Arī vecākā māsa saka – ratiņkrēsls ir tikai pārvietošanās līdzeklis. Tāpēc kaitina, kad cilvēki pret viņām izturoties kā pret slimām. Analīzes esot labākas nekā dažam labam kājāmgājējam.
Par spīti visam, abas nepārtraukti joko, ka koncertā vienmēr garantēta sēdvieta un vismaz kurpes tik ātri nenodilst. Diānai gan tā esot vislielākā problēma, jo vienmēr iepatīkas jaunas, bet vecās žēl mest ārā. Vācijas dzīvoklī viņai botēm esot atvēlēta pat vesela siena, bet startam Rio uzšūtas īpašas, ar Diānas vārdu un numuru uz papēžiem.
