Ždanokas partijas biedrs Gapoņenko izveido filmu, kurā slavē Staļinu
Staļins glābis latviešu leģionārus, Ulmanis masveidā deportējis vāciešus un Eduards Berklāvs gribējis aizliegt latviešiem precēties ar krieviem. Ar šādu vēstures traktātu klajā nācis sabiedriskais aktīvists Aleksandrs Gapoņenko filmas "Latvija, kuru mēs zaudējām" 2. daļā. "Nekā personīga" aptaujātie vēsturnieki novērtēja, ka lielākā daļa šī garadarba ir vienkārši izdomājumi, kas izpušķoti ar arhīva kadriem. Gapoņenko pirms pāris mēnešiem kļuvis par Tatjanas Ždanokas Lavijas Krievu Savienības biedru. Vai šī filma domāta partijas kampaņai, skaidroja Ansis Pūpols.
Kalnbērziņš un Lācis 1947.gadā vērsās pie Josifa Staļina. Šajā vēstulē viņi lūdza amnestēt bijušos Latvijas Waffen SS leģionārus, kuri izcieta sodu Sibīrijā. Atbrīvošanas pamatošanai republikas vadītāji teica, ka tautsaimniecībai vajag papildus darbarokas.
Marta beigās krievvalodīgo sabiedriskais aktīvists Aleksandrs Gapoņenko šaurai domu biedru grupiņai demonstrēja savu jaunāko filmu "Latvija, kuru mēs zaudējām 2". Latvijas žurnālisti uz prezentāciju netika aicināti un recenzijas par filmu parādījās Krievijas presē.
Staļins praktiski nekavējoties izpildīja Latvijas komunistu vadītāju lūgumu. Vairumam leģionāru atļāva atgriezties mājās no ieslodzījuma vietām. Citu kompartiju vadītāji nemaz nevarēja iedomāties prasīt savu titulēto nāciju amnestiju.
Latvieši vienpusēji traktējot vēstures notikumus un neatspoguļot savas vēstures tumšākās lapaspuses. Izrādās, ka Kārlis Ulmanis esot bijis lielāks varmāka par Josifu Stalinu. Pēdējais 41 000 gadā izsūtīja 40 000 cilvēku uz Sibīriju, toties Ulmanis deportējis 60 000 vāciešu, atņēmis viņiem zeltu un naudu un sadalījis saviem līdzgaitniekiem.
Jāatzīmē, ka masu deportāciju prakse bija tajā traģiskajā laikā plaši izplatīta. To izmantoja arī Latvijas diktators Kārlis Ulmanis. 1939., 1940.gados ar pakļautā represīvā aparāta spēkiem viņš organizēja vairāk kā 60 000 vāciešu, Latvijas pilsoņu piespiedu izsūtīšanu. Tā bija kolektīva atriebes akcija pret noteiktas nācijas pārstāvjiem. Neviens nepierādīja deportējamo vāciešu personīgo vainu. Viņu vidū bija vecīši, sievietes, bērni.
1972. gadā Rietumvalstu preses izdevumus pāršalca anonīma 17 latviešu komunistu vēstule citu valstu Komunistiskajām partijām. Tajā bija kritizēta PSRS invāzija Ungārijā un Čehoslovākijā un minēts, ka Padomju Savienībā notiek latviešu un citu mazo tautu asimilācija. Pieminēts arī, ka Padomju propagandas mašīna sludina starpnacionālās laulības. Gapoņenko šo aspektu ir sagrozījis un apgalvojis, ka nacionālkomunisti rosinājuši aizliegt latviešu un krievu attiecības.
(NP: Bija apgalvojums, ka nacionālkomunisti ierosinājuši aizliegt krieviem precēties ar latviešiem un otrādi. Kur jūs kaut ko tādu atradāt?) Filmā ir 17 nacionālkomunistu vēstule, kuri nosūtīja to uz Zviedriju, lai tā būtu izplatīta un, ja jūs sameklēsiet internetā, ir latviešu un angļu valodā.
Vēstules autors bija pēckara komunistiskās partijas darbinieks Eduards Berklāvs, kurš pēc atkušņa beigām par nacionālistisku darbību bija izsūtīts uz Vladimiras apgabalu Krievijā un tur pavadīja desmit gadus. To Gapoņenko nepiemin, bet izsaka ne ar ko nepierādītu apgalvojumu, ka Berklavs 1949. gadā parakstījis izsūtāmo cilvēku sarakstus. Valsts prezidenta vēsturnieku komisijas loceklis Valdis Kuzmins uzskata, ka vislielākās muļķības filmā skatāmas par vācbaltiešu repartiāciju 1930. gadu beigās.
Šī ir pirmā reize, kad kaut ko skatījos filmu vai lasīju grāmatu, kurā baltvāciešu izbraukšana no Latvijas, par kuru tiek runāts, ne reizi nepieminot, Molotova-Rībentropa paktu, tam sekojošo Vācijas un Padomju Savienības līgumu par draudzību un robežu, kas bija par pamatu šai izbraukšanai un ka šis tiek pasniegts kā Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma deportācijas, nepieminot, starp citu, ka šī te izbraukšana un izceļošana turpinājās arī 1940. gada beigās un vēl 1941. gadā. Un saukt šo par deportāciju un vispār nepieminēt, kādēļ šāda izbraukšana notika, manuprāt, ir absolūti nekorekti.
Vēsturnieku arī pārsteidz, kā Gapoņenko izdevies Staļinam pierakstīt līdzcietību pret latviešu leģionāriem.
Latvijas gadījumā te ir runa par gandrīz 90 000 iedzīvotāju, tie nebija tikai leģionāri, tie bija tie Latvijas iedzīvotāji, kas bija nokļuvuši Vācijā, spaidu darbos, vai kādos citos ceļos. viņi visi caur šai sistēmai gāja un lēmums par šīs sistēmas likvidēšanu tika pieņemts 1946. gadā. Bet to pasniegt kā tādu Staļina labo darbu… Šos cilvēkus vairāk kā pusotru gadu dažus pat divus gadus izmantoja faktiski kā vergu darbaspēku. Kā karagūstekņus, kurus iesaistīja nu šādos te darbos.
Aleksandrs Gapoņenko ir Krievijas televīziju iecienīts eksperts. kaimiņvalsts ziņu raidījumi viņu bieži intervē par notikumiem Latvijā un vaicā viņa viedokli. Arī viņa pētījumi tiek analizēti tur, Krievijas informatīvajā vidē.
Gapoņenko ir Nepilsoņu kongresa, Latvijas krievu kopienas un vairāku citu sabiedrisku organizāciju vadībā. Viņš ir nepilsonis un nevar ne piedalīties vēlēšanās, ne arī balsot. Tomēr pirms pāris mēnešiem viņš kļuvis par Tatjanas Ždanokas Latvijas Krievu savienības biedru.
(NP: Vispār jums tajā filmā Staļins ir tāds labs sanācis.) Nē, es tā nedomāju, ka viņš ir labs, bet tomēr vajag objektīvi novērtēt vēsturiskos darbiniekus un to, ko viņi izdarīja, nevis pierakstīt viņiem to, ko viņi nav darījuši. Es neesmu Staļina piekritējs. (NP: Kāds ir jūsu filmas mērķis un kādu jūs saredzat tās auditoriju?) Mērķis bija pavēstīt to patiesību, kādu es zinu, kuru atradu mākslas un dokumentālajos kadros, grāmatās galvenokārt, mūsu bērniem.
NATO stratēģiskās komunikācijas Izcilības centra direktors Jānis Sārts uzskata, ka ar šo garadarbu Gapoņenko cenšas izpatikt Krievijas varasiestādēm, lai pretendētu uz turpmāku atbalstu un pie reizes uzrunāt potenciālos vēlētājus.
Nu, es domāju, divas mērķauditorijas. Vieni ir vecāki cilvēki, kam padomju savienība ir jaunība. Un, protams, ir vesela grupa cilvēku, kuru salīdzinošais stāvoklis padomju laikos bija vidēji labāks, nekā tas ir tagad. Un otrs, protams, jaunieši, kas nekad nav pieredzējuši. Nu, tur jau, protams, ja ģimenei nav iedots konteksts šīm lietām, nav stāsti, tad jau nu var stāstīt dažādas lietas, skaistas bildes, kā cilvēki priecājušies. un tad nav konteksta sajūta un korelācija ar to realitāti. Tā kā es domāju, ka tās ir divas auditorijas.
Arī pēc Latvijas Universitātes komunikāciju zinātņu profesora Ojāra Skudras domām, filma uzskatāma par Latvijas Krievu savienības kampaņas sastāvdaļu. Un saldā dzīve padomju savienībā kā partijas rezerves tēma pēc tam, kad būs beigusies cīņa pret valodas reformu skolās.
Gapoņenko pretendē tajā savā staļinistu nometnē uz kaut kādu pēdiņās jaunu redzējumu. Lai saprastu to Putina tēzi par par padomju savienības sabrukumu kā lielāko ģeopolitisko katastrofu 20. gadsimtā, nu Gapoņenko mēģina pamatot, tā teikt, kāpēc tā bija katastrofa un kas pie tā bija vainojams pašas šīs padomju impērijas ietvaros un, protams, šos vainīgos viņš meklē nekur citur.
Filmā Gapoņenko ne tikai cildina Staļinu, bet arī 1991. gada pučistus, saukdams tos par internacionālistiem un pauž nožēlu, ka to mēģinājums pagriez vēstures ratu atpakaļ nav izdevies. 1991. gada augustā internacionālisti Maskavā mēģināja atgriezt valsti uz sociālistiskās attīstības sliedēm. Tomēr šis mēģinājums izgāzās. Valsts nokļuva baltās attīstības ceļa rokās Krievijas prezidenta Borisa Jeļcina vadībā.
"Atvainojiet, piedodiet, mana personīgā atmiņa par padomju savienību ir rindas, nabadzība, visur krievu valoda un, teiksim tā – liela dzeršana," norāda NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra direktors Jānis Sārts.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
