"Nekas kardināli nav mainījies!" Bērniem ar disleksiju Latvijā ir grūti iegūt izglītību

Var tikai piekrist rakstā paustajam viedoklim. Turklāt, soli pa solim, gadu no gada tas sagrauj un pilnībā iznīcina cilvēkbērna personību, viņa centieni netiek adekvāti novērtēti, viņš pārstāj ticēt sev un apkārtējiem. Tas rada nepatiku, iekšējo konfliktu, bezcerību un smagas sekas psihei, līdz ar to arī nākotni bez perspektīvas. Tas ir netaisnīgi, jo būt dislektiķim nav izvēle, tas nav slinkums un nevēlēšanās, un tā ir tā milzīgā atšķirība. Izmisuma tunelis, bez gaismas un cerību stariņa.

Jo vairāk disāpišu, jo vairāk dislekcijas. Atspoguļojas.

ja klasē ir normālsskolēnu skaits, pedagogam ir iespēja iepazīt un novērtēt katru bērnu, arī vecāki ir reāli un zinoši, viss var būt normāli un bez smgam sekām. Esmu strādājis ar zēnu, kuram bija smaga disleksija un parastā klasē.Nelikām mocīties ar skaļu lasīšanu klases priekšā, klases biedri to zināja jau no 1. klases, nesmējās, zēns rakstīja ar individuālo datoru, toreiz vienīgo klasē. Neesmu sekojis tagad, bet zināms, ka ir eksakto zinātņu doktors. Vienkārši vajadzīga individuāla un cilvēciska pieeja.

“Nekas kardināli nav mainījies!” Bērniem Latvijā ir grūti iegūt izglītību.

Esot skolas žurnāla vidū man ne reizes pamatskolā nenācās klases preikšā lasīt vai kā citādi uzstāties, un neviens skolotājs nespēja novērtēt leksiskumu,