Bluķa vilkšana, puzuri un maskas – ziemas saulgriežu galvenās tradīcijas

Tukuma 2. vidusskolas skolēni ziemas saulgriežos devās uz pārdesmit kilometrus attālo Pastariņa muzeju. Iesaistoties pašiem, šeit varēja vērot, kā svētkiem gatavotos mūsu senči.

Senlatviešiem bagātīgi klāts galds ziemas saulgriežos simbolizēja pārtikušu nākamo gadu. Deviņu ēdienu vietā šoreiz gan tikai piparkūkas. Bet arī ne bez iemesla. Gada nogalē našķiem uz galda bija jābūt divreiz vairāk nekā ierasts.

Tikmēr blakus – pašu pieskandinātā telpā – top tradicionālie telpu rotājumi. Piemēram, no niedrēm gatavotie puzuri, kas attīra mājas auru. Tos pieņemts gatavot jau no decembra sākuma. "Puzurs top no pirmā trīsstūrīša, veidojot Dieva zīmi, lai visi laimīgi, visas likstas aiziet. Kad puzurītis beidz savu darbiņu, viņš tiek likts ugunskurā un tiek gatavots jauns," stāsta Pastariņa muzeja direktore Sanita Ratniece.

Ziemas saulgriežos vecos puzurus var mest vienā sārtā ar bluķi, kuru velk ap māju, lai arī tas savāc visas likstas. Bluķa vilkšana apkārt mājai ir viena no pašām atpazīstamākajām ziemas saulgriežu tradīcijām. Šādā veidā tiek simbolizēta Saules un gaismas augšupeja, jo turpmāk pamazām dienas kļūs garākas un naktis – īsākas. Senatnē bluķa vilkšana bija daudz garāka, ejot no mājas uz māju, iesaistot arvien vairāk cilvēku, dziedot un ejot rotaļās.