Katastrofa, kas mainīja pasauli: Atmiņu stāsts par latvieša piedzīvoto Čornobiļā

Divus gadu vēlāk, 1988.gada 14.augustā jelgavnieks Guntis saņēma pavēsti ierasties kara komisariātā uz kārtējām apmācībām. Pavēstē nebija nekādu paskaidrojumu, tikai norādījums ierasties noteiktajā vietā un laikā.

No kara komisariāta Gunti kopā ar citiem iesauktajiem nogādāja armijas daļā Jaunciemā, kur izsniedza armijas formas tērpus. Tajā pašā vakarā tika iesēdināti vilcienā, kas devās uz Kijivu.

Vienā vagonā kopā brauca vēl ap četrdesmit latviešiem. Uz vagona redzamais uzraksts "Kijiva" dažiem radīja aizdomas, varbūt ceļš ved uz vietu, kur noticis sprādziens. Tomēr tajā brīdī neviens īsti neaptvēra, ko tas arī nozīmētu, jo informācijas plūsma nebija, kāda tā ir šodien. Tāpēc ceļš aizritēja dziesmās, jokos un līksmā noskaņojumā, – nu var doties apmācībās un uz īsu laiku atpūsties no ierastās darba rutīnas.

"Esot galā, vairs nenoslēpsi, bija skaidrs, kur esam atvesti," sacīja Guntis. Visus dienestā iesauktos aizveda pie Baltijas kara apgabala pulka, kas bija apmetne izvietota aptuveni 60 kilometru attālumā no sprādziena vietas. Tur bija uzceltas teltis, ierīkota ēdnīca un nepieciešamā infrastruktūra.

Nākamos sešus mēnešus sākās Gunta pārbaudījums Čornobiļā.

Pienākumu sadale, aizliegtā zona un KP punkts

Ierodoties pulka mītnē, katram tika iedalīti uzdevumi. Pirmais pienākums, ko iedalīja Guntim bija punkts "KP1". Tā bija pozīcija, kas norobežoja Čornobiļas slēgto 30 kilometru zonu, kur nevienu nepiederošo personu nevarēja ielaist.

Gunta galvenais uzdevums bija mērīt mašīnām, kas izbrauc no teritorijas, radiāciju. Tās bija būvmateriālu, maizes un citu nepieciešamo lietu sagādes mašīnas. Ja tika konstatēts, ka ir palielināta radiācija, lika braukt uz "KP2" punktu, kur zaldāti ar dažādām ķīmijām mēģināja radiāciju notīrīt. Tad tika pārbaudītas mašīnas vēlreiz vai radiācija ir pamazināta, citādāk ārā nelaida.

Viena darba diena bija 24 stundas, pēc tās veda uz "tīro zonu" un brauca jau nākamā maiņa.

Pildot pienākumus, nekāds īpašs pretradiācijas aprīkojums nebija, iedeva respirātoro – mums zināmo "covid" masku. Tāpat arī Guntis bilst, ka gāzes maskas nevarēja izmantot, jo tur sakrājās radiācija un, tad to būtu iespēja saelpot vēl vairāk.

Vienīgā ideja, ko ieteica vietējie jau sākumā atbraucot – pret radiācijas dzēriens. Recepte vienkārša – spirts un viena pilīte jods, jo tas "palīdzot attīrīt ķermeni no radiācijas".

Rotācija un tuvāk zonai bez dzīvām dvēselēm

Pēc tam pulku izformēja, un Guntis nokļuva jau tuvāk sērgas punktam. 6 kilometrus no sprādziena vietas, kur vienu no lokatoriem varēja redzēt. Tas atradās vien 2 kilometru attālumā.

Jaunā Gunta apmešanās zona bija pamests kolhozs. Tur bija izveidota apmetne, kurā dzīvoja aptuveni 30 cilvēki. Kolhozā bija iekārtota ēdnīca un dzīvojamā zona.

Jaunais pienākums ziemas mēnešos bija dažādi uzturēšanas darbi. Apsargāt, kurināt, iet dežūrās "pa pamestām ēkām un meklēt kādu dzīvību," atminās Guntis.

Šajā lokācijā apmetās arī tie, kuri piedalījās  likvidēšanas darbos: raka zemi, no jumtiem ņēma nost šīferi un veica citus seku novēršanas darbus.

"Neviens jau tur nenojauta kāds radiācijas līmenis ir. Tu jau viņu neredzi, nedzirdi," saka Guntis. Protams, bija arī tādi, kas tā to neuztvēra – bija bailēs, neziņā par nākotni un izdarīja pašnāvību.

Uz Čornobiļu sākumā iesauca visus – nešķirojot, jo neko tālredzīgi neizvērtēja. Vēlāk sāka domāt par nākošo paaudžu veidošanu un iesauca vīriešus pēc 30 gadiem.

Atgriešanās un atmiņas līdz mūža galam

Atgriežoties Latvijā, būtiska medicīniskā palīdzība sākotnēji netika nodrošināta. Bija iespēja no darba saņemt izrakstu uz sanatoriju, bet tā arī plašāks atbalsts un atlīdzība nebija.

Kad Vaira Vīķe – Freiberga savas prezidentūras laikā parakstīja likumu par Černobiļas AES seku likvidēšanas dalībnieku sociālo aizsardzību, kopš tā laika ir nodrošināta bezmaksas medicīniskā aprūpe, iespēja reizi gadā doties uz sanatoriju. Tāpat Paula Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca darbojas īpaša nodaļa Čornobiļas katastrofā cietušo ārstēšanai.

Kā norāda Guntis, uzreiz pēc atgriešanās viņš veselības problēmas nejuta. Tas parādijās aptuveni sešus gadus vēlāk. Sākās plaušu problēmas, kaulu sāpes un vēl "vesela buķete slimības sarakstītas un vēl arvien nāk klāt," saka Guntis. Un šīs problēmas ir tieši saistītas ar  piedzīvoto radiācijas starojumu.

Katru gadu Jelgavas pilsētas dome rīko tikšanos jelgavniekiem, kuri piedalījušies Čornobiļas seku likvidēšanā. Taču ar katru gadu kopbildē redzamais cilvēku skaits starp klātesošajiem sarūk un sarūk..

"Visas piedzīvotās atmiņas velkas līdzi visu dzīvi – kur tad tas pazudīs," noslēgumā pauž Guntis.