Latvijā diskriminē islāmticīgos, uzskata Islāma Kultūras centra vadītājs

"Lai būtu skaidrs. Uzreiz nodefinēsim, ka Latvijas Satversme garantētā reliģiskā izvēles brīvība apriori jeb automātiski paredz to, ka katrs drīkst lūgties kur un kad vēlas. Nav nekā, kas varētu to ierobežot, izņemot privātīpašumu, ceļu satiksmes noteikumus jeb citu darbību, kura ir likumīga un kuru reliģiskais rituāls varētu traucēt (cits pasākums). Tas nozīmē, ka jebkurš no mums jebkurā vietā un jebkurā laikā drīkst ieslīgt sarunā ar mūsu Radītāju, jebkurā formā, kas nav agresīva un neaizskar citus. Praksē jau iedzīvotāji un policija ir pieraduši, un neviens neuztraucas, kad pa Krišjāņa Barona ielu, slavinot savus pielūgsmes objektus, dejo krišnaīti, ir saprotami, ja pie kāda no Latgales krustiem lūdzas katoļi, bet tūlīt tiek izsaukta policija, kad kādā no Rīgas pagalmiem ceļos metas islāmticīgie," pauž Klimovičs.

"Likums par sapulcēm, gājieniem un piketiem, reglamentē reliģiskas ceremonijas, kuras notiek ārpus reliģisko organizāciju telpām. Tā izpratnē, lūgšana ir vai nav pasākums? Ja ir – tad krišnaītu slavināšanas gājieni būtu jāpiesaka, gluži tāpat kā jebkura publiska jogas nodarbība (tajās, kā zināms, arī norit reliģiska rakstura darbības – kopējās mantras ("AUM" un citas), un jebkura vēlme runāt ar Dievu būtu iepriekš saskaņojama – tādējādi padarot šo normu par absurdu. Cik man zināms, līdz šim nekas tāds nav ticis saskaņots, un no tā izriet, ka tiesībsargi vadās no Satversmes un ar cieņu un sapratni uzņem cilvēku reliģisko vajadzību apmierināšanu."

Klimovičs norāda, ka tā bija islāmticīgo lielāko svētku – Kurbana – lūgšana.

"Lūgšana, kura notika ārpus LIKC telpām, notika kaimiņa privātīpašumā ar saimnieka atļauju. Tas nozīmē, ka uz lūgšanu brīdi šis privātīpašums atradās LIKC valdījumā. Viens no policijas argumentiem bija, ka LIKC nav reģistrēta kā reliģiska organizācija, taču Latvijas Islāma Kultūras centrs ir kas vairāk – tā ir vairāku reliģisku organizāciju apvienība," piebilst centra vadītājs.

"Konkrētais gadījums ar attieksmi pret islāmticīgajiem bija īpašs. Zinot to, ka gadiem bez policistu iejaukšanās notikuši jau minētie jogu, krišnaītu pasākumi un pašu muslimu kopējās lūgšanas publiskās vietās, mēs uzskatījām, ka tiesībsargi ir saprātīgi un vadās no Satversmē deklarētā, kā Likuma ar augstāko spēku un no apziņas, ka cilvēki, lūdzot Dievu, dara labu visiem, bet šoreiz tā nebija. Tātad pret islāmticīgajiem Latvijā tiek pielietoti atšķirīgi kā pret citiem tiesiskie mehānismi, un mēs pamatoti varam uzskatīt to par diskrimināciju."

Šis konkrētais gadījums nav vienīgais, kas satrauc Islāma centra vadītāju un tā biedrus. Naktī uz svētdienu, 27. septembri, vandaļi apzīmējuši Rīgas Mošeju Brīvības ielā, ar naidīgu un agresīvu tekstu, liekot Islāma kultūras centram paust bažas par augošo islāmofobiju Latvijas sabiedrībā.