Sižetu sērija "Priekšpostenis": bērnunama bērniem nākas pierast pie "mammām" aizsargtērpā
Daļa cilvēku nevar strādāt attālināti un viņiem ikdienas darbā Covid-19 pandēmijas "frontes" pirmajās rindās nākas cīnīties un rūpēties par mūsu un līdzcilvēku dzīvību, veselību un drošību, tostarp sociālajiem darbiniekiem, kuru darbs ikdienā saistās ar smagi slimu bērnu aprūpi, vēstīts TV3 Ziņu aizsāktajā sižetu sērijā "Priekšpostenis".
Valsts sociālās aprūpes centra "Rīga" sociālā darbiniece Agnese Laicāne strādā Kapseļu ielas bērnunamā – aprūpē mazos ar smagiem funkcionāliem traucējumiem. Darbs ir fiziski, jo īpaši emocionāli, ļoti smags. Pandēmija to padarījusi vēl daudz grūtāku – jāstrādā karantīnas apstākļos. Un, lai neievazātu infekciju, nepiederošiem ieeja bērnunamā ir liegta.
Šis laiks licis mainīties un, protams, nogurdinājis ikvienu. Bet "Kapseļos" mīt bērni, kurus dzīve jau tā nav saudzējusi. Tagad – papildu satraukums un pārdzīvojumi. Pat veseliem bērnam mācības attālināti ir šķērslis, taču "Kapseļu" ielas bērniem mācīšanās pārtop teju vai neiespējamā misijā.
"Grūti mācīties no mājām. Jādomā, kā pavadīt alternatīvi laiku ar bērniem. Lai viņiem nav vienkārši atsēdēšana. Mācīšanās viņiem ir vēl specifiskāka tieši attālināti, jo viņiem jau tā ir grūti nosēdēt visu dienu."
Sākumā atrasts risinājums, kā vecāku pamestajiem bērniem, kuriem "Kapseļu" ielā ir vienīgās mājas, ikdienu padarīt piepildītu ar nodarbēm ārpus telpām. Viss mainījās, kad vienam no nama mazajiem iemītniekiem atklāja Covid-19.
"Vienam no mūsu bērniem apstiprināja pozitīvu Covid-19 [testu], jo ik pa laikam bija jāņem analīzes, un tad uzrādījās, ka tas ir pozitīvs. Mani jau brīdināja, teica: ģērbies ļoti viegli, būs grūti, ātri sasvīdīsi. Tad es atnācu, vadītāja nolasīja instruktāžu, kā tur pareizi ir jāapģērbjas," stāsta Valsts sociālās aprūpes centra "Rīga" sociālā darbiniece.
Bērnu aprūpētājas – jeb kā pašas sevi dēvē – mammas – "Kapseļu" ielā mīt 24 stundas diennaktī, septiņas dienas nedēļā. Bērni ir sadalīti pa četriem – pieciem katrā dzīvoklītī. Katrā no tiem – divas mammas. Līdzcilvēka klātbūtne šiem bērniem nepieciešama nepārtraukti. Līdz ar Covid-19 ienākšanu vienā no dzīvokļiem mammas tur atrodas pilnā ekipējumā – aizsargbrillēs, respiratorā, kombinezonā – tā gandrīz visu diennakti – atelpa vien uz 30 minūtēm ik pēc trim stundām. Šī saruna ir viens no tādiem atelpas brīžiem. Tagad pie tā jau pierasts.
"Es uzvilku to tērpu un man likās, ka tādā ļoti sirreāla sajūta, ka tu neuztver to apkārtni. Es sapratu, ka es nejūtu, kāda ir temperatūra dzīvoklī, tad man likās, ka es vairs neko nesaprotu, likās tāda atsvešinātība no tā, kas patiesībā notiek aiz tās plastmasas kārtas. Man bija jāstrādā 24 stundas. Protams, pēc trīs stundām, mainot šo tērpu, ir atelpa – katras trīs stundas bija jābūt pusstundas pauzei, lai ķermenis un elpa var atjaunoties normāli. Beigās jau likās, ka tas apģērbs ir jau daļa no tava ķermeņa, matus vispār nejutu, visu laiku šīs aizsargbrilles bija, un man jau likās, kad piesvīst tās brilles, ka tas ir normāli, tāda ir mana redze. Dīvaini bija."
Kapseļu ielā mīt arī tādi bērni, kuri sevi aprūpēt nespēj. Staigāšana, sēdēšana, mazgāšanās un labierīcību apmeklēšana var notikt tikai ar aprūpētāja palīdzību. Savukārt, ja tas jādara pilnā ekipējumā, – ir daudz, daudz grūtāk. Tomēr Agnese saka, – sevi nolikusi otrajā plānā.
"Dīvaini ir arī tad, kad dušā likām tos bērnus. Es vispār nejutu to ūdeni, arī, ēst gatavojot, tvēriena sajūta bija nesaprotama, tā realitāte šķita sašķobījusies. Tas bija ļoti dīvaini, un man pēc kaut kādām pirmajām trim, četrām stundām šķita – nē, tomēr ir izdarāms. Jāļauj ķermenim pierast pie tā – bet naktī man likās, ka es vispār nevaru kustēties, katra kustība bija skaļa – man bija tādas domas, ka es nevaru kustēties, jo es negribēju nevienu piecelt," stāsta valsts sociālās aprūpes centra "Rīga" sociālā darbiniece Agnese Laicāne.
Vēl viena milzu problēma – vai bērni atpazīs? Vai nenobīsies? Vai neatstums? Vai svešais ietērps neliks bērniem noslēgties?
"Man šķita, ka viņi mani nepazīs, man likās – kā es varēšu strādāt, ja viņi nepazīst. Viņi tomēr, vai no kustībām atpazina, vai pēc mīmikas. Es ļoti daudz caur acīm ar viņiem sazinājos un ļoti dīvaini. Likās, es domāju, ka runāju pietiekami skaļi, bet man bija sajūta, ka man jākliedz. Bet viņi pazina, paldies Dievam, nesabijās. Ko daudzi aizmirst, ka tomēr ir jākomunicē ar šiem bērniem un viņiem tā ir viena no svarīgākajām lietām, ko aprūpētājs var dot. Katra pietupšanās bija izaicinājums, bet tas nav galvenais, es mēģināju sevi nolikt otrā pusē, jo tas nebija svarīgākais, svarīgākais bija pie šiem bērniem, būt klātesošai," skaidro valsts sociālās aprūpes centra "Rīga" sociālā darbiniece Agnese Laicāne.
Laimīgā kārtā Kapseļu ielā no plašākas inficēšanās izdevās izbēg, šis bija vienīgais saslimšanas gadījums. Slimība, kā lielākoties bērniem, noritēja viegli, un mazais slimnieks ātri tika "uz pekām". Bet tas nemazina satraukumu, vai nākamreiz vīrusa izplatīšanos izdosies novērst. Un ikdiena nepātrauktā stresā turpinās. Tāpēc Agnese vēršas pie sabiedrības un aicina ievērot prasības slimības ierobežošanā.
"Mums patiesībā tie ierobežojumi nav tik lieli [kā citviet]. Man ir radinieki, kas dzīvo citās valstīs. Viņiem ir slēgta pieeja ārpasaulei, un, es domāju, uz tām 15 minūtēm, ko tu pavadi veikalā, nav tik traka tā situācija, it īpaši tās maskas – tu tajās vari elpot. Es uzskatu, ka tas nav liels ierobežojums, it īpaši ziemas mēnešos. Cilvēki tinas šallēs, lai pasargātos no aukstuma. Es neuzskatu, ka tas ir liels pāridarījums mūsu tiesībām," viņa saka.
Savukārt tiem, kuri kliedz, ka ierobežojumi apdraud viņu brīvību un ierobežo tiesības, Agnese saka, – jūsu tiesības un brīvība beidzas tur, kur sākas viņējā.
"Es aicinātu būt atbildīgiem, sakot, ka jūsu tiesības apdraudētas, jūsu darbību rezultātā manas tiesības sāk kļūt ierobežotas. Mums ir jāsaprot vienam otru, mums ir jāsaprot, ko mums saka speciālisti, mums ir jābūt atbildīgiem pašiem pret sevi un arī sev tuvajiem cilvēkiem," viņa aicina.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
