Skolotāja neizpratnē: vasarā "ir jāatsēž klasē" – vai tas ir 21. gadsimta izglītības standarts?

Kāda skolotāja stāsta par situāciju, kas viņai radījusi neizpratni par darba organizāciju skolā. Kamēr oficiālais atvaļinājums vēl nav sācies, viņa turpinājusi strādāt patstāvīgi — izstrādājusi mācību materiālus, pētījusi citu valstu pieredzi un pielāgojusi metodiskos risinājumus vietējai izglītības sistēmai. Darbs veikts ārpus skolas telpām, bez tieša uzdevuma, bet ar mērķi uzlabot mācību procesu un sagatavoties jaunā mācību gada cēlienam.

Vienlaikus no skolas puses viņa saņēmusi pavisam citu signālu — esot atzīmēta kā neieradusies darbā un aicināta ierasties skolā, lai "vienkārši pierakstītos kladītē un pāris stundiņas pasēdētu klasē". Pēc skolas izpratnes, pietiekot ar fizisku klātbūtni klasē, pat ja konkrētu pienākumu nav.

Skolotāja arī norāda, ka skolas iekšējā komunikācija bijusi neskaidra. No vadības neesot saņemti konkrēti uzdevumi vai darba plāns, vien neformālas norādes, ka kāds varētu veikt saimnieciskus darbus — piemēram, krāsot sienas vai mazgāt logus. Taču šādi pienākumi neesot nedz definēti pedagoga amata aprakstā, nedz arī oficiāli uzdoti.

Skolotāja šo situāciju vērtē kā pretrunīgu: "Kā iespējams, ka patstāvīgs metodiskais darbs, kas prasa laiku, izpēti un profesionālu ieguldījumu, netiek uzskatīts par darbu, kamēr formāla atrašanās telpā bez uzdevuma tiek uzskatīta par darba izpildi?"

Ko par pedagoga darbu nosaka normatīvie akti

Latvijas tiesiskais regulējums paredz, ka pedagoga darbs nav reducējams tikai uz mācību stundām klasē. Ministru kabineta noteikumi par pedagogu darba samaksu un slodzi paredz, ka pedagoga darba slodze ietver ne tikai tiešo mācību darbu, bet arī metodisko darbu, mācību materiālu sagatavošanu, individuālo darbu un citus ar izglītības procesu saistītus pienākumus.

Tādējādi normatīvais ietvars paredz, ka pedagoga darbs var notikt arī ārpus skolas telpām un nav obligāti saistāms ar fizisku klātbūtni konkrētā vietā.

Pretruna starp normām un ikdienas praksi

Neraugoties uz šo regulējumu, praksē joprojām sastopama situācija, kur "darbs" tiek interpretēts ļoti šauri — kā klātbūtne izglītības iestādē neatkarīgi no uzdevuma vai rezultāta. No vienas puses, pedagoga profesionālais darbs tiek definēts kā plašs un saturiski daudzveidīgs, bet no otras puses, tā uzskaite atsevišķās situācijās reducējas līdz fiziskai atrašanās vietai un parakstam apmeklējuma sarakstā.

Skolotāja norāda, ka šāda pieeja devalvē metodisko darbu, kas bieži vien tiek veikts ārpus darba laika un nav tieši redzams administratīvajā uzskaitē. Viņasprāt, tieši šādas attieksmes dēļ jau jūnijā sākas cīņa par pedagogiem. Kurš sola vairāk, izdevīgākus un mūsdienīgākus nosacījumus?