Tūkstošiem skolēnu Latvijā ir disleksija, taču viņiem netiek nodrošināts atbalsts mācībās
Tūkstošiem bērnu vecāku Latvijā ik dienu paveic mazos varoņdarbus – viņi palīdz savām atvasēm ar disleksiju tikt līdzi mācību vielai.
Rietumvalstīs skolēni, kuriem ir grūtības lasīt un rakstīt, ir labi integrēti mācību procesā. Latvijā šo bērnu ceļš uz labām sekmēm un izglītību ir pārbaudījumu, dažkārt pat pazemojumu pilns.
Disleksija ir lasīšanas un rakstīšanas grūtības, kas apgrūtina uztvert izlasītā saturu un pašam tekstu rakstīt. Paula mamma Aija Balandiņa, kura mācījusies padomju laikos, kad par disleksiju neviens ne runāja, ne zināja, ar to saskārās, kad dēls sāka iet skolā.
"Sākums tiešām bija ļoti grūts, jo nebija saprotams, kā lai bērnam palīdz – cilvēkam, kurš nesadzird un nesaprot tās savas kļūdas," stāsta Balandiņa.
Savukārt Pauls stāsta: "Man bija ļoti grūti lasīt. Es vienmēr domāju, kāpēc tā ir? Kaut arī es saprotu to vārdu, es nevaru to izlasīt. Es saprotu visus burtus, kur viņi iet, bet kopā salikt teikumu ir grūti. Man rakstīšanā daudzas reizes jūk Z un S burti dažādos vārdos. Ar lasīšanu tas pats."
Paula mammai kļuva skaidrs, – ja viņa nepalīdzēs uzdoto vielu uztvert citos veidos, dēls mācībās atpaliks. Lai arī skolotājas Tukumā 2. vidusskolā ir saprotošas un dod Paulam papildu laiku mācībās, ar to vien nepietiek.
Ļoti daudz lasīju priekšā tieši tajos mācību priekšmetos, kur ir garie gabali jālasa – vēsture, ģeogrāfija, bioloģija. Kur ir gari teksti, lai kaut ko apgūtu, bija ne tikai jālasa priekšā, bet arī jāskaidro, ko tas teikums nozīmē īsti.
"Un tad es visu atcerējos, jo pašam, kad es lasu, es varu izlasīt, bet es nesaprotu, ko es esmu izlasījis. Es tikpat labi varēju kaut ko citu izlasīt, bet tad, kad man nolasa priekšā, es visu atceros, iegaumēju un lietoju to skolā," stāsta Pauls.
Skolēni ar disleksiju lielākoties spiesti mācīties daudz cītīgāk par vienaudžiem un pavadīt vairāk stundu vielas apguvē. Arī Pauls sevi sauc par centīgu. Tagad, 9. klasē, pat var lepoties ar vislabākajām atzīmēm puišu vidū.
"Es nekad nepadodos, bet turpinu mācīties, vairākas reizes pārlasu tā, lai saprastu, kas tik tiešām ir domāts," min Pauls.
Es domāju, ka tās labās sekmes ir sasniegtas, tikai pateicoties papildu darbam, jo mājas darbus mēs pildījām kopā jau no pirmās klases, es ļoti daudz palīdzēju. Es atzīstos, man bija šī neērtības sajūta, ka es bērnam saku priekšā. Es tajā brīdī jutos vainīga, ka esmu izdarījusi kaut ko vairāk nekā citi vecāki savam bērnam, kuram neviens varbūt nesaka priekšā un liek cīnīties pašam.
Paulam, tāpat kā citiem cilvēkiem ar disleksiju, liels palīgs ir mūsdienu tehnoloģijas – rakstīt datorā, kurā ir pareizrakstības korektors, kas automātiski izlabo kļūdas vai klausīties audio grāmatas. Jaunietis pats arī savu karjeru saista ar IT nozari.
Taču tieši šīs divas svarīgākās atbalsta lietas skolēniem ar disleksiju – datoru izmantošana stundās un mācību viela audio formā, Latvijas izglītības sistēmā nav iekļautas. Kā norāda Disleksijas biedrības vadītāja, tas būtu pirmais solis, lai uzlabotu šo skolēnu dzīvi.
Nodrošināt datorus, ļaut viņus izmantot, jo tas ir vienīgais, kas palīdz to speciālo vajadzību kompensēt. Bet, ja ministrija atļaujas teikt, – ziniet, dators ir negodīga priekšrocība, tas ir tā kā pateikt – brilles ir negodīga priekšrocība, jo man nav briļļu. Tā ir ārkārtīgi diskriminējoša un apzināti ļauna attieksme."
Ministrijā gan pārmetumus noraida. Izglītības iestādēm esot ieteikts ļaut skolēniem izmantot datorus mācību stundās, ja ir tāda vajadzība.
Bet pārbaudīt, vai tas tiek izmantots izglītības iestādēs, mēs nevaram. Tas ir katras izglītības iestādes ziņā un katras izglītības iestādes vadītāja ziņā, kā viņš nodrošina šo te atbalsta sniegšanu bērniem ar tādiem vai citādiem attīstības traucējumiem.
Tiesa, tā kā normatīvie akti datoru lietošanu stundu laikā neparedz, biedrības vadītāja ceļ galdā neskaitāmus piemērus, kad skolotāji to neatļauj, un rezultātā cieš skolēnu sekmes un pašapziņa. Ministrija gan sola, ka jau nākamajā mācību gadā normatīvajā regulējumā būs skaidri pateikts – skolēni ar lasīšanas un rakstīšanas traucējumiem izglītības procesā drīkst izmantot viedierīces.
Patlaban gan daudz kas atkarīgs no tā, vai skolēnam ar disleksiju paveiksies ar saprotošiem skolotājiem. Ja nepaveicas, no pedagogiem var nākties dzirdēt, ka "bērns vienkārši ir slinks, to jau pat atpalikušais spētu" un citus pazemojumus.
Rīgas kultūru vidusskolā mācās vairāki bērni ar disleksiju, un te problēmas tiek risinātas, nevis ignorētas.
Pirmkārt, ir ļoti svarīgi informēt pedagogus, kas ir disleksija – ar kādam grūtībām saskaras šis skolēns. Tā palīdzība ir, izejot no tā, kādi ir skolai resursi, vai būs dators, kas ir ļoti nepieciešams šiem bērniem. Ir labi piemēri, kad vecāki ir iegādājušies datoru un pedagogi atļauj mācību stundās tos lietot.
Vairumam cilvēku ar disleksiju ir augsts intelekts, tāpēc vēl jo vairāk svarīgi nepazaudēt viņu potenciālu.
"Skolēni ar disleksiju visā pasaulē ir tieši ar tādām pašām spējām kā visi citi cilvēki, jo disleksija nekorelē ar intelektu, ar spējām. Tieši pretēji, smadzeņu darbības īpatnības pēc, un tas ir neiroloģiski pierādīts, cilvēkiem ar disleksiju ir lielāks radošums, viņi ir radošāki," bilst Birzniece.
Latvijā nav oficiālu datu, cik skolēniem ir disleksija, taču biedrības vadītāja lēš, ka ar tie varētu būt vairāk nekā 10 000.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
