Utaina ģimene! Arī pēc šāda skolas direktora "komplimenta" desmit bērnu mamma saglabā optimismu
Lailai Upeniecei ir 44 gadi, desmit bērnu, trūcīgās statuss un 50 kvadrātmetrus liels dzīvoklītis Ķeguma novadā. No pirmā vīra Lailai ir septiņi bērni un skarbas atmiņas. Lai arī ģimene viņai sniedz lielu prieku, tomēr viņa neslēpj, ka sabiedrības attieksme pret daudzbērnu ģimenēm, viņasprāt, ir nicinoša.
"No pirmā vīra bija ļoti liela vardarbība," atminas Laila, "nebija ne vietas uz ķermeņa, kur man nesāpētu." Tagad Laila ir precējusies otro reizi. "Viņš mani apprecēja ar septiņiem bērniem. Kad es viņam pateicu, viņam bija šoks."
Tas, kā dzīvo Lailas ģimene, ir spilgts piemērs patiesajai ainai, kā laukos izdzīvo patiešām kuplas ģimenes un kāda ir sabiedrības attieksme pret tām. "Ārprāts, šitā gan saražojusi, tagad ar visu savu varzu velkas," citu attieksmi pauž Laila un atklāj savus uzskatus par bērniem, "saprotiet, labāk to bērniņu laist pasaulē un audzināt nekā nogalināt."
Vienā ēdienreizē Lailas ģimene izēd prāvu zupas katlu, bet virtuvē top ne tikai ēdiens, te arī Lailas kuplā ģimene mazgājas, un viņa atzīst, – mazgāšanās dienās visa virtuve pludojot. Lai arī šobrīd Lailas ģimenē strādā tikai vīrs, mazliet palīdz vecākie bērni, kopīgiem spēkiem ģimenei izdevies izrakt aku, kas tik ļoti lielai ģimenei ir nepieciešama. Tomēr Laila atzīst, ka iztikšanai daudz kā trūkst, tostarp arī cilvēku iecietības.
Skolas direktors, kurā mācās Lailas bērni, reiz esot teicis, ka visas daudzbērnu ģimenes esot utainas. "Bija, jā, atnesa no skolas. Es biju šokā. Zvanu direktoram, viņš saka – nu ko jūs, mammīt, uztraucaties, visas daudzbērnu ģimenes ir utainas!" ar rūgtumu atceras Laila.
"Lailas ģimeni, varu teikt, var apbrīnot viņas spējas iet, panākt, cīnīties. Viņa arī pati atzīst, ka daudzas lietas viņai netiktu dotas vai arī ģimene nebūtu tik tālu tikusi, ja nebūtu pašu darbs," atklāj Ķeguma novada sociālā dienesta vadītāja Vita Kalniņa.
Saturs turpinās pēc reklāmas
Reklāma
Pati Laila atklāj, ka nejūtas, ka būtu vajadzīga Ķeguma novadam, taču viņa ir gatava cīnīties. Tagad esot svarīgi, lai bērni varētu nokļūt uz kilometriem tālo skolu Ķeguma centrā. "Mums transports ir atteikts. Man tagad ir piecgadnieks, kam būs jāiet skolā. Ja transporta nebūs, es bērnu vienkārši nelaidīšu. Principa pēc."
Laila gan atklāj, – ar visām dzīves nebūšanām viņai cīnīties palīdz kuplais bērnu pulks. "Kad bērns iedod buču, kā tu vairs dusmosies," dzīvespriecīga ir Laila.
