Kā dzīvojam, tā arī braucam: sociālpsiholoģe par latviešu braukšanas kultūru

Ņemot vērā, ka Baltijas valstu iedzīvotāji visbiežāk ceļo uz kaimiņvalstīm, ir īpaši svarīgi pievērst uzmanību tam, kā satiksmes kultūra atšķiras katrā no tām. Pēc Bērziņa teiktā, Europcar Latvija ilggadējā pieredze Baltijas tirgū rāda, ka atšķirības satiksmes kultūrā un noteikumu ievērošanā visbiežāk kļūst pamanāmas tieši pie valstu robežām. Tomēr kaimiņvalstis savstarpēji labi pārzina šīs nianses. "Cilvēki ir pieraduši pie kaimiņu paradumiem, un satiksmes kultūra bieži kļūst par vienu no faktoriem, kas veido priekšstatus par kaimiņu tautu raksturiem." norāda Vilis Bērziņš.

Braucam, kā dzīvojam

Sociālpsiholoģe Inese Muzikante atzīmē, ka lai arī Latvijā nav veikti specifiski pētījumi, kas salīdzinātu braukšanas kultūru ar Lietuvu vai Igauniju, satiksmes paradumus var izprast caur plašāku sabiedrības uzvedības prizmu. "Braukšana ir kā sabiedrības spogulis – uz ceļa mēs izpaužam tās pašas vērtības un normas, ko ikdienas dzīvē. Tas nav tā, ka, iekāpjot mašīnā, mēs pārtopam par citiem cilvēkiem. Ja sabiedrībā ir pieņemts ignorēt noteikumus vai būt pārlieku tolerantiem pret citu pārkāpumiem, tas parādās arī satiksmē," viņa skaidro.

Noskaties: Traģiskās avārijas uz Latvijas ceļiem – sekas riskantai apdzīšanai. "Zebra" aptaujā ekspertus

Viens spilgts piemērs ir attieksme pret citu sodīšanu. Padomju laikos ziņošana par pārkāpējiem tika uzskatīta par nosodāmu. Šī sajūta saglabājusies arī mūsdienās – piemēram, autovadītāji brīdina viens otru par policijas posteņiem. "Liekas, ka tā ir savstarpējās palīdzības izpausme, bet patiesībā tas kavē drošības uzlabošanu. Brīdinot, mēs faktiski atbalstām pārkāpumu kultūru," norāda Muzikante.

No haotiskajiem 90. gadiem līdz šodienai

Pārmaiņas tomēr notiek. Deviņdesmitajos gados braukšana reibumā bija gandrīz norma – pēc ballītes neviens neiebilda, ja draugs sēdās pie stūres alkohola reibumā. "Tagad tāda attieksme ir daudz retāka. Draugi un radinieki daudz biežāk iejaucas, aizrāda vai pat fiziski neļauj braukt," saka eksperte.

Būtiski uzlabojumi notikuši arī statistikā – pēc stingrākiem drošības pasākumiem 2000. gadu sākumā avāriju un bojāgājušo skaits samazinājās. Tomēr joprojām sabiedrībā dzīvo tā saucamās "pieļaujamās normas" – piemēram, uzskats, ka pārsniegt ātrumu par 10–20 km/h ir pieņemami.

Emociju piesātinājums un empātijas trūkums – ne tikai uz ceļa

Muzikante uzsver, ka satiksmes drošību ietekmē savstarpējā cieņa un empātija: "Pētījumi rāda – jo mazāk sabiedrībā ir empātijas, jo vairāk agresīvas braukšanas. Ja uz ceļa es domāju, ka cits vadītājs mani apzināti provocē, es reaģēju dusmīgi. Diemžēl Latvijā šāda sajūta ir biežāka nekā daudzviet Eiropā."

Satiksmes kultūru nosaka ne tikai likumi un normas, bet arī vadītāju emocionālais stāvoklis. "Mūsu braukšanu var ietekmēt jebkas – dusmas darbā, strīds mājās vai pat pārmērīgs prieks. Spēcīgas emocijas maina lēmumus pie stūres, bieži palielinot ātrumu vai risku līmeni," skaidro Muzikante. Viens no izplatītākajiem riska faktoriem ir steiga. "Kad cilvēks kavē, viņš koncentrējas tikai uz savu mērķi un nepamana citus satiksmes dalībniekus. Paradoksāli – mēs zinām, ka būs sastrēgums, bet reti izbraucam agrāk, lai to apietu," viņa piebilst.