Šo pilsētu pirms 80 gadiem iznīcināja ugunsgrēks. Vēsturiski kadri, kā reiz izskatījās Valmiera

Valmieras pilsēta vēstures avotos pirmo reizi minēta 1323. gadā, norādīts pilsētas pašvaldības mājaslapā. 

Līdz 13.gadsimtam tā atradās latgaļu apdzīvotajā Tālavā. Zemes ap Gauju 1224. gadā pakļāva Zobenbrāļu, tad Livonijas ordenis. Par pils celšanas gadu Valmierā precīzu ziņu nav. Pils būvēta militāriem nolūkiem stratēģiski izdevīgā vietā uz trīsstūrveida paugura, ko veido Gaujas krasts un Rātsupītes dziļā grava. Blakus pilij 1283. vai 1284.gadā uzcelta baznīca.

No 20.gadsimta sākuma līdz Pirmajam Pasaules karam Valmierā uzceltas dažas nozīmīgas sabiedriskās ēkas.

Pirmais Pasaules karš un tam sekojošās cīņas pilsētu tikpat kā neskāra. Latvijas Republikas gados Valmieras turība pieauga – paplašināta pilsētas slimnīca, sakārtotas ielas, labiekārtota tūristu mītne Gaujas krastā, uzbūvēti gājēju tilti no koka pār Rātsupīti. Lielu vērību pašvaldība veltījusi arī parku un laukumu izdaiļošanai, apstādījumiem, tā minēts pašvaldības mājas lapā.

Taču Otrais Pasaules karš pilsētai atnesa lielu postu. Kā liecina vēstures liecības, kara izskaņā – 1944. septembrī – pamatīgi tika iznīcināta pilsētas centra apbūve. Tolaik ugunsgrēkā pilnīgi vai daļēji gāja bojā trešā daļa pilsētas apbūves.

Pirms Otrā pasaules kara – 1937. gadā – Valmierā bija vairāk nekā 1000 namu, no tiem – 754 vienstāva, 102 pusotra stāva, 172 divstāvu un tikai 16 trīsstāvu. Taču izveidotā Valmieras centra vēsturiskā apbūve pamatīgi iznīcināta ugunsgrēkā. Īsā brīdī nopostītas 276 ēkas – to vidū bija gan viesnīcas, veikali un tirgotavas, cietums, Latvijas Bankas vietējās nodaļas ēka un kinoteātris "Splendid" un citas nozīmīgas ēkas.

Pēc Otrā pasaules kara Valmierā prioritāte bijusi pilsētas atjaunošana un drupu novākšana. Pēckara gados Valmieras centrālā daļa tika uzcelta no jauna, un visā pēckara laikā Valmiera ir rajona centrs.