Vai mums visiem pietiks vietas kapos? Kremācija kļūst par populāru izvēli Latvijā

Mežaparkā – starp Brāļu un Raiņa kapiem – atrodas vienīgā krematorija Rīgā, kuras būvniecība sākta jau 1934. gadā. Otrā pasaules karā celtniecība gan tika pārtraukta un atsākta tikai 80to gadu beigās. Faktiski darboties krematorija sāka 1994. gadā, taču kopš 2006. gada ēku apsaimnieko privāts uzņēmums SIA "Rīgas kremācijas centrs – krematorija".

Šovasar uzņēmums atkārtotā izsolē ieguva tiesības nomāt ēku vēl uz sešiem gadiem. Nomas maksa 35 tūkstoši eiro mēnesī. Šobrīd vidēji mēnesī tiek veiktas vismaz 200 kremācijas, taču paredzams, ka pieprasījums pēc pakalpojuma ar gadiem tikai pieaugs. Apgalvojumus, ka nozarē varētu būt izveidojies monopols, uzņēmuma pārstāvji sarunā ar "tv3.lv" noraida un atsaucas uz nesenajām ziņām, ka Saldus pusē nule darbu sākusi jauna krematorija, savukārt Vidzemē pakalpojumu nodrošina kāds uzņēmums, kas pirms pāris gadiem Valmierā atvēra reģionā pirmo un šobrīd arī vienīgo krematoriju.

Kādēļ arvien vairāk cilvēku izvēlas kremāciju, un kāda ir šīs nozares ikdiena? Tikāmies ar uzņēmuma lietvedi – Ilzi Verpakovsku, kura Rīgas krematorijā strādā 20 gadus. Pirms tam nebija domājusi, ka nonāks šajā nozarē un pavadīs tik daudz darba gadus.

Visi šeit strādāt nevarētu

"Strādāju Rīgas domē, tad radās iespēja strādāt šeit. Darbs nav grūts, bet atbildīgs. Kādam tas ir jādara, ar laiku pie visa pierod. Kas nav mazsvarīgi, viens no faktoriem ir arī finansiālā stabilitāte, jo šī joma, tāpat kā medicīna, pārtika, vienmēr cilvēkiem būs vajadzīga. Cilvēki mirst visu laiku, šis pakalpojums ir pieprasīts visu laiku," stāsta sieviete.

Šis bizness ir tāds pats kā visi citi. Viņa sarunā ir tieša, ar vārdiem "nāve", "krematorija", "zārks" pavadījusi teju trešdaļu dzīves. Nāvi uzskata par pašsaprotamu, vienlaikus gan saka, – nespētu strādāt slimnīcā, kur cilvēki ir dzīvi, cieš un palīdzēt viņiem nevar.

"Vārds "nāve" man nozīmē laikam neko, tie ir tikai vārdi. Tāpat kā, piemēram, šuvēji ikdienā lieto vārdus – vīles, kabatiņas, volāni. Visi gan šeit nevarētu strādāt. Ja cilvēkam ir jūtīgāka uztvere, emocionāli laiž caur sevi katru bēdu, domāju, ka šeit strādāt būtu pat neiespējami. Bet jāsaka, ka mums visiem šeit ir ļoti veselīga attieksme pret dzīvi un humora izjūta, bez kuras nevarētu strādāt. Jā, nāk tuvinieki, viņi ir emocionāli satraukti, bet darbs ir jāizdara. Cilvēks ir miris, tur jau vairs neko nevar izdarīt. Mēs sagatavojam bērēm, kremējam, pēc tam veicam administratīvo darbu," norāda Verpakovska un uzsver – galvenais ir savu darbu izdarīt profesionāli un neuztvert to personiski.

Pēc desmit gadiem varam attapies bez kapavietām

Kremācijas skaita dinamika ik gadu, nedaudz, bet pieaug. Galvaspilsētā tam atbilde meklējama apbedījuma vietu trūkumā. Rīgas krematorijā saka – sagaidāms, ka pēc desmit gadiem kapavietu pieejamības problēma būs samilzusi tiktāl, ka to vienkārši var arī nebūt.

"Zinot, cik ir vietas Rīgas kapos, ar tādiem tempiem, kā pildās kapi – Bolderājas un Jaunciema – pēc desmit gadiem nebūs," saka Verpakovska.

Verpakovska kremācijas pieaugumu skaidro ar to, ka tā ir iespēja apglabāt tuvinieku ģimenes kapos, kas citādi iespējams nav.

Kremāciju visbiežāk izvēles latvieši – pilsētnieki, inteliģenti, cilvēki, kuri "ir progresīvi domājoši", novērojusi krematorijas darbiniece. Lauku cilvēkiem tomēr tuvāka esot apbedīšana zārkā un guldīšana zemē.

"Latviešiem tā kapu kultūra ir dziļa, smagnēja. Tomēr ir tendencei tai ar laiku mainīties. Tagad nāk jaunā paaudze, viņiem ir nedaudz cits uzskats par apbedīšanu. Viņi varbūt nav gatavi, teiksim, katru nedēļas nogali doties uz kapiem. Daudzi ir aizbraukuši uz ārzemēm, un reāli nemaz nav, kas var apkopt kapus… Līdz ar to ienāk šī tendence kremēt. Dažkārt cilvēki  ved pelnus sev līdzi uz valsti, kur dzīvo," stāsta Verpakovska.

Rudens un pavasaris. Šajos gadalaikos darba esot visvairāk, arī ziemā kremāciju skaits pieaugot, jo lielā salā grūti veikt apbedījumu. Pieprasītākais laiks ir nedēļas nogales, sākot jau ar ceturtdienu, kad tuvinieki visbiežāk izvēlas rīkot bēru ceremoniju. Tikāmies oktobra vidū, kad nedēļas nogalē tās tiek organizētas teju ik pēc stundas.

Izvēle – kremācija

Ja cilvēks izvēlas kremāciju, nevis tradicionālo apbedīšanu kapos, viss sagatavošanās process paliek nemainīgs. Tuvinieki izrunā vēlmes ar krematorijas darbiniekiem, izvēles apbedīšanas piederumus, zārku, nelaiķis tiek sagatavots atvadu ceremonijai.

"Viss tas pats, kas parasti, tikai nebeidzas ar apbedīšanu kapos – ar bedres aizbēršanu un vainadziņa uzlikšanu, bet beidzas ar kremāciju," stāsta Verpakovska.

Jautājām, vai nelaiķis pēc atvadu ceremonijas uzreiz nonāk kremācijas krāsnī? Nē. Bēres noslēdzas ar simbolisku zārka nolaišanu "zemē". Kad tuvinieki devušies prom, krematorijas darbinieki aizved zārku uz pagrabstāvu, kur aizgājējus kremē rindas kārtībā. "Ceremoniju skaits dienā mums ir lielāks nekā spējam nokremēt," bilst Verpakovska. Šobrīd gan strādā viena no divām krematorijas krāsnīm, otrai tiek veikts kapitālais remonts, ko par saviem līdzekļiem – aptuveni 200 tūkstošiem eiro – veic uzņēmums.

Pats kremācijas process ilgst līdz pusotrai stundai. Temperatūra krāsnī sasniedz 1000 grādus. Tik augstā temperatūrā izkūst viss, vienīgi ne titāna protēzes un "jaunākie zobu implanti," bilst Verpakovska un uzsver, ka tuviniekiem aizliegts nelaiķim zārkā līdzi likt sprādzienbīstamus priekšmetus – šķiltavas, "polšiņus", smaržu pudelītes.

Pēc kremācijas pelni tiek savākti un atdzesēti, pēc tam tos pārmaļ speciālā iekārtā sīkākās daļiņās. Pelnus saber urnā, to aizvalcē, iegravē vārdu, uzvārdu, dzimšanas un miršanas datus. Pēc aptuveni trim darbadienām tuvinieki var saņemt aizgājēja pelnus urnā. Vienas krematorijas krāsns remontdarbu dēļ šobrīd gaidīšanas laiks gan ieildzis līdz piecām dienām. Taču par attiecīgu samaksu tuviniekiem iespējams veikt nelaiķa kremāciju steidzamības kārtā, un urnu ar pelniem iespējams saņemt pēc dienas.

Tālāk radinieki izvēlas urnu apbedīt kapos, pelnus izkaisīt vai vest līdzi uz mājām. Krematorijas darbiniece atminas arī gadījumu, kad ģimene bija lēmusi aizgājēja pelnus sadalīt pat piecās urnās, un katrs ņemt mirušā pelnus sev līdzi.

Mūsu sarunas laikā krematorijas darbiniece atsaucas arī uz dzirdētām sūdzībām par kremācijas krāšņu radītām smakām apkārtnē. Lai jautājumu risinātu, jāmaina likumdošana, uzskata Verpakovska. Piemēram, būtu jāregulē, kāda materiāla zārkos tuvinieki aizgājēju var izvēlēties kremēt. Tāpat viņa piebilst, ka kremācija var notikt zārkā vai bez tā. Ir tuvinieki, kas atvadīšanās ceremonijai izvēlas pakalpojumu – zārka noma, un pēc ceremonijas nelaiķis tiek kremēts bez zārka.