Uz saturu

"Viņu vizītkarte – izzags, izēdīs, uzkakās uz plīts!" vietējie nespēj aizmirst Skrundas lokatora celtnieku cūcības

Vēl aizvien Skrundas apkārtnē klīst leģendas par militārās pilsētiņas iemītnieku uzvedību, jo īpaši par celtniekiem, kas apkopotas TV3 Ziņu dokumentālajā filmā par lokatora spridzināšanu – tā ēterā būs 4. maijā.

Vietējais aktīvists Ints Folkmanis atceras šķērmu epizodi, kas vietējiem padomju laikos bija teju ikdienas sastāvdaļa, ar ko jārēķinās.

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

"Celtniecības daļa jeb "strojbats", kurā nebija inteliģentākie cilvēki, klīda apkārt un laupīja. Nodedzināja daudzas mājas, arī mana tēva māja Kazdangā nodedzināja, aizgāja pat līdz turienei. Iznesa ārā ledusskapi, vīna balonu un aizdedzināja māju," stāsta Folkmanis, kurš par cīņu pret lokatoru saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni.

"Vēl raksturīgi jeb viņu vizītkarte bija, ja viņi kaut kur iegāja iekšā, tad visu, kas ēdams, noēda, nozaga. Raksturīgākais bija, ka viņi parasti arī uzkakāja uz galda un plīts. Protams, es jau nezinu, kas tālāk notika, bet publiski viņus nesodīja," stāsta Folkmanis.

"Lokators bija ļoti, ļoti slepens objekts. Kur faktiski parastie mirstīgie iekšā netika. Cits jautājums ir par pilsētiņu, kur bija divi speciālie veikali, kur netrūka nekā. Žogā bija caurums, kur ielīst. Zemnieku saimniecības tad vēl nebija, bet nu kolhoznieki vakarā no darba brīvajā laikā ražoja – krējumu, pieniņu, bietes, kāpostiņus, burkānus. Tur jau notika tirdzniecība. Visi šie virsnieki labprāt pirka šos mājražojumus, tāpēc apkārtnes iedzīvotāji šodien jums teiks, jā, bija ļoti labi. Brīnišķīgi, bet tas līdz vienai robežai. Šī armijas visatļautība! Viņiem bija daudz kas atļauts, kas nebija atļauts vietējiem. Viņi varēja braukt piedzērušies, nekas viņiem par to nebija, varēja izraisīt avāriju. Virsnieku sievām Aizputē bija precedents, arī Skrundā –  varēja palaist veikalā nagus. Vienkārši zaga sporta pēc! Personīgi es redzēju divus gadījumus. Kundzei izkrāmē ārā visu, ko var izkrāmēt, sākot ar zeķubiksēm un beidzot ar sieviešu apakšveļu, kaut gan viņai tā netrūka un nebija vajadzīgs. Šī nesodāmība. Sākoties Atmodai, it sevišķi celtniecības daļa, varēja atļauties tādus jokus kā, nu ja cilvēkam ir auseklītis, publiski noraut. Iebāzt mutē – rij nost, norij! Līdz pazemošanai aizgāja," drūmākās nesenās vēstures lappuses pāršķirsta Folkmanis.

Par to plašāk jau 4. maijā "TV3 Ziņu" dokumentālajā filmā "Atbrīvošana. Skrundas lokators."

Ziņo par kļūdu rakstā

Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.

Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!

Uzgaidiet...

Reklāma aizvērsies pēc 0 sekundēm