"Kā zvēram jāmeklē medījums!" "Čekas" ģenerālis memuāros atklāj patieso aģentu būtību

Tā, piemēram, bijušais Latvijas Universitātes (LU) rektors Mārcis Auziņš savā blogā publicējis vairāku lappušu garu stāstu par savu sadarbību ar VDK. Citi sabiedrībā pazīstami cilvēki savus stātus gan vēl pietaupa.

Vairākas epizodes Auziņa un citu stāstītajā saskan ar pēdējā LPSR čekas priekšnieka Edmunda Johansona memuāros minēto, piemēram, par taktiku, kā VDK potenciālos aģentus spieda un mudināja sadarboties.

Bijušais LU rektors Mārcis Auziņš atceras, ka pirmā saskarsme ar čekistiem bijusi astoņdesmitajos gados, kad viņam bija paredzēts braukt uz fiziķu konferenci ārzemēs. "Čekisti" brīdinājuši, ka viņu ārzemēs var mēģināt savervēt ārzemju specdienesti. Par aģentu viņš kļuvis, kad vēlējies stažēties Ķīnā. Auziņš pagaidām interviju sniegt nevēlas.

Fragments no Auziņa raksta.

Vervētājs man teica – mēs nerakstīsim, ka tu piekrīti sadarboties (сотрудничить). Rakstīsim, ka tu piekrīti palīdzēt – (помогать). Tad arī šis tika noformēts, un man tika piešķirts pseidonīms Nils. Atceros, ideja par to radās no asociācijas ar dāņu fiziķi, vienu no kvantu mehānikas pamatlicējiem — Nilu Boru. Kas no manis tika prasīts? Man šķiet, nekas liels. Pēc stažēšanās Ķīnā izstāstīt, kas tur interesants fizikā.

Auziņa teiktais saskan ar pēdējā LPSR "čekas" vadītāja Edmunda Johansona atmiņām, kas izdotas 2006. gadā. Johansons nomira pērn.

"Cilvēkus, kuri piekrita palīdzēt komitejai, mēs nekad nesaucām par aģentiem. Mēs delikāti lūdzām cilvēku palīdzēt. Viņš pats varēja izvēlēties, vai sadarbību apliecināt ar parakstu vai ne. Mums, protams, bija izdevīgāk, ja aģents parakstījās, jo tādējādi viņš arī psiholoģiski tika ciešāk piesaistīts komitejai," norādīja Johansons.

Tiesa gan, Johansona teiktais par VDK aģentiem ir krasā pretstatā tiem, kas atzinuši sadarbību. Kamēr publiski izskan apgalvojumi, ka aģenti kolēģus nav nodevuši, "čekas" priekšnieka atmiņās minēts kas cits.

Edmunda Johansona memuāru fragments

Aģenti pamatā bija profesionāļi. Ja arī nebija, tad, ilgus gadus strādājot ar mums, par tādiem kļuva. Viņi tā iejutās savā tēlā, ka dzīvi bez kontakta ar operatīvo darbinieku pat nespēja iedomāties. Kā zvēram jāmeklē medījums vai zvejniekam zivis, tā aģentam bija jāmeklē personas, kas dara kaut ko nelikumīgu. Ko tādu atrodot, viņš guva gandarījumu un apziņu, ka Dzimtenes labā izdarījis ko vērtīgu.

Interesanti, ka Johansona atmiņās sīki un smalki aprakstīta sadarbība ar Atmodas aktīvistiem – "Labvakar" komandu, Ivaru Godmani. Ar Godmani pēdējais LPSR "čekas" priekšnieks ticies vairākkārt pēc paša Godmaņa iniciatīvas, konspiratīvi viesnīcā "Rīga". Zīmīgi, ka Atmodas aktīvisti par sadarbību ar "čeku" un aģentu kartītēm runāt atsakās vai vispār ignorē mediju interesi.

VDK Zinātniskās izpētes komisijas priekšsēdētājs Kārlis Kangeris norāda: "Ja paskatās uz žurnāliem, tas beidzas 1987. gadā. Kas ir saglabājies. Bet Johansona laikā, no 1987. – 1991. gada augustam, ir savervēti vēl 1500 aģenti. Tur varētu būt cilvēki, kurus viņš varēja mēģināt no zināmām aprindām izmantot. Tie, kas Atmodas kustībā iesaistījās. Kontroles mehānisma uzdevums, varbūt arī iespaidošanas uzdevums, to mēs nezinām."

Lielāka skaidrība gaidāma maijā, kad arhīvs sāks publicēt VDK operatīvās lietas un personiskās lietas.