"Vesela ukraiņu paaudze neieredzēs krievus visās izpausmes formās." Ukraiņu mūziķa intervija no frontes

Vēl pirms neilga laika ukraiņu rokgrupa "Antytila" pulcēja klausītāju pilnus stadionus un uzstājās visā pasaulē, bet jau pirmajās kara dienās grupas dalībnieki pārtrauca savu muzikālo karjeru un pieteicās Ukrainas brīvprātīgajos aizstāvjos. Tagad puiši nav superzvaigznes, bet gan vienkārši kara sanitāri. Tomēr paralēli tam Tarass ir arī ļoti aktīvs sociālajos tīklos, kā arī sniedzis intervijas pasaules lielākajiem medijiem, piemēram, CNN.  Tieši tagad viņi ir karstajā punktā un aizstāv Ukrainas otro lielāko pilsētu Harkivu.

Piedāvājam videointerviju ar mūziķi-sanitāru.

Tarass Topolia (TT), "Antytila" solists: Konkrēti tagad Harkivā turpinās artilērijas apšaudes. Strādā mūsu artilērija un lido raķetes. Pašlaik es esmu mūsu mikroautobusā. Mēs tikko atvedām kontuzētu karavīru uz neiroķirurģijas nodaļu. Mūsu uzdevums ir glābt dzīvības, evakuēt no kaujas lauka, pat tad, kad turpinās intensīvas apšaudes.

Viktorija Dudčenko (VD), speciāli "tv3.lv": Tagad runā, ka katram ir jābūt savā vietā. Vai jums nevienu brīdi nav šķitis, ka būtu labāks rezultāts, ja jūs būtu savā vietā kā solists?

TT: Jūs velti mūs dalāt māksliniekos un armijniekos. Mums ir liela atpazīstamība, kuru mēs, protams, izmantojam, neskatoties uz to, ka pildām tiešos kaujas uzdevumus. Mēs izmantojam popularitāti savos sociālajos tīklos, sniedzot intervijas, kā, piemēram, šī mūsu intervija. Mēs darām gan vienu, gan otru. Mēs pieņēmām tādu lēmumu, kad sākās karš. Ir jāiet aizstāvēt savu valsti tā, kā tu to vari izdarīt vislabāk. Mums bija acīmredzams, daudz agrāk, ka karš ir neizbēgams un, lai to uzvarētu, visai tautai ir jābūt kopā, kā vienam veselam, cīņā ar okupantiem. Mēs izvēlējāmies šādu pozīciju.

Tarass Topolia ir viens no aktīvākajiem Ukrainas karotājiem – māksliniekiem, gandrīz katru dienu, glābjot ievainotos, viņš sniedz komentārus ārzemju medijiem un ieraksta tiešās uzrunas, iedvesmo citus. Tāpat sociālajos tīklos tiek publicēta kara dienasgrāmata.

View this post on Instagram

A post shared by Антитіла / Antytila (@antytila_official)

VD: Jūs no mūziķa kļuvāt par armijnieku, ko nācās pārdzīvot, kam nācās pielāgoties?

Mēs ģitāras nomainījām pret automātiem. Lai visiem būtu skaidrs, vienmēr kabatā ir līdzi mitrās salvetes, jo nekad nevar zināt, cik dienas nebūs iespējas nomazgāties. Var arī zobus kādas pāris dienas netīrīt. Tas nav nekas traks.

VD: Kāda tagad ir attieksme pret Krievijas kolēģiem, māksliniekiem, vai var runāt par kādu sadarbību kaut vai ar tiem, kuri neatbalsta Putinu. Ir pret karu, kā "Monetačka"?

TT: Muļķības! "Monetačka", "Kapejička", "Grečička" nezinu, vēl kāda jauna māksliniecīte, "Jolačka", kā viņas izturas, klusē vai neklusē, tas ko viņas iemieso – krievu tauta nes kolektīvo atbildību par četrpadsmit gadīgu meiteņu izvarošanu, par viņu mammu nošaušanu viņu acu priekšā. Vesela ukraiņu paaudze neieredzēs krievus visās izpausmes formās.

VD: Taras, vai jūs dziedat arī saviem kaujas biedriem?

TT: Tagad tika izdota dziesma ar Oleksandru Ponomarjovu. Dziesma ar ironiju, humoru, lai uzturētu ukraiņu garu. Tādās grūtās situācijās reizēm tieši mūzika, lai arī kamols kaklā, ļauj šīs emocijas pārdzīvot un kļūst vieglāk.

VD: Liels jums, paldies. Redzu, ka jūs esat atbraukuši, mikroautobuss apstājās. Turaties! Un saudzējiet sevi!

Laikā, kad dzimtenē norit asiņains karš, šī raksta autore, žurnāliste Viktorija Dudčenko patvērusies Latvijā, bet "tv3.lv" turpina stāstīt par cilvēkiem, viņu pieredzi un piedzīvoto dzimtajā Ukrainā. Pirmo viņas veidoto cilvēkstāstu par septiņpadsmitgadīgo Mariju, kam neticamā kārtā izdevās izbēgt no aplenktās Mariupoles un izkļūt cauri krievu filtrācijas nometnei, lasi te.