Mazajā Stropu ezerā un Lazdonas ezerā slāpst zivis

Sākoties atkusnim, kad virs ūdenstilpēm esošais sniegs sablīvējas ciešāk, liedzot gaisa piekļuvi, zivis var sākt slāpt arī citviet.

Parasti zivju slāpšanu novēro februārī un martā, lai tā nenotiku, ieteicams izveidot āliņģus vai mazākās ūdenstilpēs, kā, piemēram, dīķos, veikt ūdens aerāciju, bagātinot tos ar gaisu. Speciālisti iesaka aerāciju veikt savlaicīgi, vēlams jau janvāra mēnesī, pirms sāk novērot slāpstošas vai beigtas zivis.

VVD vērš uzmanību – vietās, kur Latvijas ūdenstilpēs ziemas laikā izveidojusies bieza ledus un sniega kārta, sākoties siltākam laikam, var tikt novērota zivju slāpšana. Visvairāk no skābekļa bada zivis cieš seklās un aizaugušās ūdenstilpēs ar lēnu ūdens apmaiņu, kur, sadaloties ūdens augiem, tiek patērēts ūdenī esošais skābeklis. Zem ledus un sniega segas nenotiek ūdens atjaunošanās, skābekļa uzņemšana no atmosfēras ir apstājusies. Ezera vai dīķa vienīgās skābekļa rezerves ir tās, kas tajā uzkrājušās pirms ledus segas izveidošanās.

Zivis ūdenī ar nepietiekamu skābekļa koncentrāciju iet bojā. Visjutīgākās pret samazinātu skābekļa daudzumu ir lašveidīgās zivis – sīgas, repši, kā arī  plēsīgās zivis – zandarti un līdakas. Pie āliņģiem koncentrējas skābekli alkstošas zivis, sevišķi līdakas un asari, kur tās kā viegli iegūstamu lomu var iegūt maluzvejnieki. VVD brīdina, ka šāda zivju ieguve ir nelikumīga.

VVD saņem informāciju par novērotiem zivju slāpšanas gadījumiem un apseko šīs vietas, kā arī informē pašvaldību, ja tā nav informēta iepriekš. Pašvaldības uzdevums ir savākt beigtās zivis no ūdenstilpēm. VVD kopīgi ar ūdenstilpju apsaimniekotājiem speciālus pasākumus veic tikai ārkārtas gadījumos, kad notiek masveida zivju bojāeja publiskās ūdenstilpēs un novērojama nelegāla zivju ieguve.