Cerība uz darbaudzinātāju: kā darba tirgū iekļaut cilvēkus ar invaliditāti?
Darba iespēju ziņā cilvēkiem ar intelektuālās attīstības traucējumiem Latvija atrodas vienā no zemākajām pozīcijām Eiropas Savienībā. Vai un kā iespējams lauzt valsts atpalicību šajā jomā?
"Par viņiem mēs daudz neko nezinām: kas viņi ir; vai viņi ir bīstami; ir viņiem rīcībspēja vai nav; kā ar viņiem runāt; cik sarežģītus vai vienkāršus darbus viņi var veikt? Un beigu beigās arī viņus darbā nepieņem," raksturojot situāciju cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem nodarbinātības jomā, "tv3.lv" teic Invalīdu un viņu draugu apvienības "Apeirons" vadītājs Ivars Balodis.
Viņš piebilst, ka cilvēks ar kustību traucējumiem vai ar citu invaliditāti, pie kādas "sabiedrībā jau pierasts", darbu atrast varot vienkāršāk. Visgrūtākā situācijā atrodas cilvēki ar intelektuāla rakstura traucējumiem.
"Ja šķērslis darbam ir bijis vides pieejamība, tad pēdējo gadu laikā šajā ziņā situācija ir uzlabojusies un cilvēkiem ar kustību traucējumiem pamazām paveras aizvien plašākas darba iespējas. Ja tev vēl ir izglītība, tad tās iespējas ir pat ļoti lielas."
"Tv3.lv" iepriekš jau rakstīja, kā darba tirgū jūtās cilvēki ar invaliditāti.
Informējām arī par uzņēmumu pieredzi, nodarbinot cilvēkus no riska grupām.
Iepazīt cilvēku varēšanu
Runājot par risinājumiem, lai veicinātu arī cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem nodarbinātību, Balodis izceļ sabiedrības izglītošanas pasākumu nozīmi.
"Lai zinātu, kas viņi tādi ir, sabiedrība par to ir jāizglīto. Jābūt regulārām kampaņām, kurās stāstām, kādas ir šo cilvēku pozitīvās lietas, kāds ir viņu darba potenciāls, ko viņi ir sasnieguši savā dzīvē."
"Šis laiks ir ļoti nestabils un mainīgs, un mēs kā sabiedrība nevaram atļauties turpināt dzīvot aizspriedumos vai stereotipos," akcentē sociālā uzņēmuma "Ligero" vadītāja un darba iespēju festivāla "Visiem!" iniciatore un rīkotāja Liene Reine-Miteva.
Viņa skaidro, ka statistika pagaidām Latvijā neuzrāda būtisku izrāvienu cilvēku ar invaliditāti nodarbināšanā: "Tāpēc mūsu galvenais sociālais mērķis ir mēģināt ietekmēt uzņēmēju domu gaitu šajā jomā."
"Mēs cenšamies mainīt domāšanu, attīstām spēju ikvienā cilvēkā saskatīt potenciālu. Un esmu pārliecināta, ka cilvēku ar invaliditāti iekļaušana darba tirgū kļūs aizvien biežāka prakse."
"Redzam, ka uzņēmējus šis jautājumus interesē un viņi arī apzinās, ka solis – pieņemt darbā cilvēkus ar invaliditāti – būs jāsper," teic Reine-Miteva, norādot, ka par to liecina arī uzņēmumu interese par dalību festivālā "Visiem!", kas kārtējo reizi Rīgā norisinājās jūnija sākumā.
"Daudzi uzņēmumi šajā pasākumā piedalās ar domu, lai iepazītu tuvāk, kas tas īsti ir un kādi šajā jomā ir galvenie izaicinājumi."
Lai kliedētu daļā sabiedrības izplatītos stereotipus par cilvēkiem ar invaliditāti, "Aperiona" vadītājs min kādu viesnīcu ķēdi Dānijā, kuru apmeklējis pirms pandēmijas.
Minētajā uzņēmumā 99% darbinieku ir cilvēki ar intelektuālās attīstības traucējumiem: "Viņiem, piemēram, ir iemācīts, klājot galdu, karotīti dakšiņu un nazīti novietot pirksta attālumā no galda malas. Un mēs varējām mērīt – tā tas vienmēr bija precīzi nolikts."
"Viņš nevar iedomāties, ka var būt kaut kā savādāk. To, ko tu viņam iemāci, viņš darīs perfekti, neizdomājot nekādus citus variantus, kā paveikt kaut ko savādāk. Cilvēkam ir kārtīgi darbiņš jāiemāca, un viņš to darīs."
Cerības uz darbaudzinātājiem
Kā efektīvu soli cilvēku ar invaliditāti nodarbinātības veicināšanā abi eksperti vērtē atbalstītā darba sistēmas iedibināšanu, ieviešot valsts apmaksātu darbaudzinātāja institūtu. Par šo ieceri jau norisinās saruna ar Nodarbinātības valsts aģentūru (NVA).
"Darba audzinātājs, kurš zina par šiem cilvēkiem visu, noņem darba devējam slogu komunicēt tam nesaprotamā veidā. Viņš ir tas, kurš veido tiltu starp darba devēju un nodarbināto."
"Darbaudzinātājs arī gādā par to, lai darbs tiktu veikts veidā, kas darba devēju apmierina," piebilst eksperts.
Praksē šāda pieeja pasaulē sevi jau ir pierādījusi. Un patiesībā arī Latvijā pirms 20 gadiem jau iezīmējas atbalstītā darba sistēmas iedīgļi, taču projekts noslēdzās un ieceres apsīka.
"Šāda prakse ir daudzās valstīs, un tas ļoti labi strādā, īpaši attiecībā uz cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem. Jo bieži vien uzņēmumā, protams, nepietiek resursu, laika un pacietības, lai vairāk iedziļinātos, skaidrotu un strādāti tieši ar konkrēto cilvēku."
"Redzam, ka šis ir vienīgais veids, kā kvalificēti un efektīvi cilvēkus ar intelektuālās attīstības traucējumiem integrēt darba vidē," uzsver Balodis. "Sarunas par to ir sākušās. Protams, tas prasa likumu un fondu uzstādījumu izmaiņas."
Ar atbalstītā darba sistēmu uzņēmējiem tiekot dota iespēja: "Izmēģiniet, darbojieties! Ja iznāk – lieliski, ja ne – meklējam citus veidus. Ja darba devējs ir ieinteresēts un ir sapratne par šāda soļa nozīmi un potenciālu, tad situācija uzlabojas."
"Šis ir veids, kā cilvēks nonāk nevis specializētā darbnīcā vai bezjēdzīgi pavada savu laiku, bet gan reālā darba vidē, kur viņu arī kāds pieskata un sniedz atbalstu, ja tas nepieciešams."
LM: pēc pilotprojekta vērtēsim rezultātus
Šā gada februārī NVA ir noslēgusi līgumu ar biedrību "PINS" par mentora pakalpojuma sniegšanu personu ar garīga rakstura traucējumiem iekļaušanai darba tirgū, – "tv3.lv" informē Labklājības ministrijas (LM) Darba tirgus politikas departamenta direktors Imants Lipskis.
Viņš skaidro, ka mentora uzdevumi ir saistīti ar atbalsta sniegšanu cilvēkam integrēties darba vietā, tai skaitā:
- līdzdalība pārrunās ar darba devēju;
- atbalsta sniegšana darba vadītāja norādīto darba uzdevumu apguvē un izpildē;
- komunikācijas un saskarsmes veidošana ar darba devēju, darba vadītāju un kolēģiem;
- psiholoģiska un motivējoša atbalsta sniegšana.
Mentoram jāpalīdz arī nodrošināt, lai darbinieks ievēro darba kārtības noteikumus un izpilda darba pienākumus.
Pilotprojekta laikā persona ar garīga rakstura traucējumiem saņem mentora atbalstu 3 mēnešus pēc iekārtošanās darbā.
Šādas pieejas izmēģinājumā sasniegtie rezultāti tikšot vērtēti gada beigās. Tad ministrijā arī sola lemt par turpmāko modeli personu ar garīga rakstura traucējumiem atbalstam, tai skaitā, par papildus nepieciešamo finansējumu šim mērķim.
Jāpiebilst, ka pagājušajā gadā NVA tika izveidots nodarbinātības atbalsta centrs personām ar invaliditāti. Centra darbības koordinēšana ir organizēta NVA Rīgas filiāles telpās. Vienlaikus arī katrā NVA filiālē ir vismaz viens konsultants, kas specializējas cilvēku ar invaliditāti apkalpošanā.
Darba vadītājs uz sešiem mēnešiem tiek piešķirts arī tiem cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem, kuri iesaistās subsidētās darba vietas pasākumā vai nevalstisko organizāciju īstenotājā projektā "Darbam nepieciešamo iemaņu attīstība", kuru ietvaros tiek apgūtas darba prasmes.
Veiksmes stāstus kaļ vecāki un skola
"Darbā jau neņem cilvēku ar invaliditāti, darbā ņem cilvēku ar konkrētām zināšanām un prasmēm," uzsver Reine-Miteva, akcentējot izglītības iespēju nozīmi cilvēkiem ar invaliditāti.
"Tie pozitīvie stāsti, ko dzirdu, bieži vien ir piepildījušies tikai tāpēc, ka bērnam ir bijuši ļoti aktīvi vecāki. Līdz ar to tālākās iespējas dzīvē civlēkam bijušas labākas nekā citiem līdzīgā situācijā."
Eksperte uzsver, ka no pūlēm, kas ieguldītas jaunieša ar īpašām vajadzībām izglītošanā lielā mērā būs atkarīgas arī tālākās iespējas iesaistīties darba vidē.
"Diemžēl, joprojām tas lielā mērā ir atkarīgs no vecāku spējām izsist vietu skolā, panākt, lai tavu bērnu pieņem skolā, un tā tālāk," atzīmē sociālā uzņēmēja, minot tādas problēmas, kā vides pieejamība mācību iestādēs un asistenta pakalpojumu sasniedzamība.
"Bet pēc izglītības iegūšanas, lai tiktu tālāk, dažreiz jau cilvēkam ir jāsadauza kādi stikla griesti vai jāsper kāds solītis tālāk, lai gūtu panākumus," viņa piebilst.
Jāatkāpjas no aizbildnieciskuma
"Sociālā politika Latvijā kopumā ir bijusi ļoti aizbildnieciska, – vērtē "Apeirona" vadītājs. "Tas nozīmē, ka esam cilvēkus pieradinājuši pie tā, ka ja tu nestrādā, tad tev ir pietiekošs atbalsts, lai tu arī turpinātu nestrādāt."
"Sociālajai sistēmai vajadzētu būt tādai, ka tā tevi mudina strādāt un palīdz to darbu atrast. Tad pamazām varētu iet prom no aizbildnieciskās sociālās sistēmas, kura neveicina to, ka cilvēki ar invaliditāti gribētu strādāt."
Eksperts piebilst, ka tam nepieciešamas gan piemērotas darba iespējas, gan iespēja cilvēkam ar invaliditāti saņemt normālu atalgojumu.
Lai ilustrētu situāciju Latvijā, Balodis min piemēru: ja cilvēks strādā sveču darbnīcā, viņš pēc likuma saņem sociālo pakalpojumu. Bet cilvēks, kurš saņem šādu sociālo pakalpojumu, nedrīkst saņemt atalgojumu.
Balodis pozitīvi vērtē Vācijas pieeju, kur tiklīdz cilvēks paliek bez darba, klāt ir sociālais darbinieks un skaidro, kas par vainu, kas pietrūkst, un palīdz to risināt.
"Tev ir jābūt nodarbinātam – Vācijā tas ir valsts uzstādījums. Un tā ir tā milzīga atšķirība no Latvijas – mums labklājības pamatā pietrūkst tā darba tikuma, ka cilvēkam ir jāstrādā."
Eksperts atzīst, ka izmaiņas sociālajā sistēmā, lai panāktu, ka cilvēki ar invaliditāti var nopelnīt un paši par sevi parūpēties, nevar panākt strauji. Tam nepieciešamas gan likumu izmaiņas, gan sabiedrības izglītošana un izpratnes maiņa.
"Mēs mēģinām panākt, lai tā sistēma sadotos rokās, lai būtu motivējoši un atbalsta mehānismi gan darba devējam, gan darba ņēmējam. Lai cilvēks ar invaliditāti varētu strādāt, nopelnīt un samaksāt savu dzīvokli," uzsver "Apeirona" vadītājs.
Kādi vēl soļi var veicināt cilvēku ar invaliditāti nodarbinātību?
Cilvēku ar invaliditāti nodarbināšanas politika pasaules valstīs balstās uz vairākiem vaļiem. Kopā ar ekspertu aplūkojam dažas no izplatītākajām pieejām.
1. Kvotu sistēma
Anglosakšu zemēs ir izplatīta kvotu sistēma, kad uzņēmumiem ir jānodarbina noteikts procents cilvēku ar invaliditāti. No šī pienākuma darba devējs var "atpirkties", veicot iemaksas īpašā fondā, kas veicina invalīdu nodarbinātību.
Runājot par kvotu sistēmas ieviešanu Latvijā, Balodis ir skeptisks. "Reiz šo jautājumu vērtējot, spriedām, vai tik šādas sistēmas administrēšanai neaizies vairāk naudas nekā būs labums," teic "Apeirona" vadītājs.
"Un tad bija diskusija, ka kvotu sistēmu varētu ieviest valsts un pašvaldību uzņēmumiem, lai valsts rāda piemēru, pieņemot darbā cilvēkus ar invaliditāti, nevis uzreiz izvirzīt šādu prasību uzņēmējiem."
"Mēs neesam par kvotu sistēmu," atzīmē Balodis. "Bet uzsvaru liekam uz sabiedrības izglītošanu, motivāciju un atbalsta mehānismiem."
2. Subsidētas darba vietas
Valsts subsidētas darba vietas cilvēkiem ar invaliditāti ir vēl viens plaši izplatīts veids, kā tiek veicināta nodarbinātība šajā mērķa grupā.
Šāda valsts atbalsta programma, kur daļu vai visu algu maksā valsts, darbojas arī Latvjā. Tomēr tās vājā vieta ir īslaicīgums, – atzīmē Balodis. "Ja, piemēram, Lietuvā subsidētā darbavieta ir uz 10 gadiem, Latvijā – tikai uz gadu."
3. Nodokļu atlaides un sociālā uzņēmējdarbība
Cilvēku ar invaliditāti nodarbināšanas veicināšanā sava loma ir arī nodokļu atbalstam darba devējiem.
Bet vairākās Eiropas valstīs, piemēram, Itālijā, Francijā un Portugālē populāri ir sociālie uzņēmumi, kuros tiek nodarbināti tieši cilvēki ar invaliditāti.
"Latvijā šī joma ir aizgājusi plašāk. Un beigu beigās mūsu sociālās uzņēmējdarbības sistēmā cilvēki ar invaliditāti kaut kādā veidā pazūd, jo ir citas prioritātes," vērtē Balodis.
4. Speciālizētās darbnīcas
"Apeirona" vadītājs atzīmē arī specializēto darbnīcu nozīmi to cilvēku nodarbināšanā, kuri nevar iekļauties vispārējā darba vidē. Piemēram, Vācijā vienā no šadām specializētajām darbnīcām cilvēki lodē augstas precizitātes komponentes F1 pilotu austiņām.
"Tur strādā, piemēram, cilvēks, kurš darbam var izmantot tikai vienu roku. Darbaudzinātājs ir izdomājis, kā viņam šo uzdevumu paveikt. Viss notiek. Un cilvēki ir pierādījuši, ka viņi to var izdarīt," teic Balodis.
"Un tas nav tāds invalīdu darbs, kad tu tikai aiz žēluma nopērc kādu līku groziņu vai tamlīdzīgi. Viņi normālu darbu strādā un arī saņem par to adekvātu atalgojumu."
Ikviens ir pelnījis darbu
"Cilvēkam ir jābūt laimīgam, priecīgam un apmierinātam. To mēs saucam par labklājību. Un darbs ir viena no pamatvērtībām, kas ļauj to ikvienam piepildīt," rezumē Balodis.
"Mēs Latvijā dzīvotu daudz labāk, ja katram pēc savām spējām tik tiešām būtu iespēja iesaistīties darba tirgū."
"Ikviens cilvēks neatkarīgi no sava dzīvesstāsta ir pelnījis iespēju iesaistīties darba dzīvē," piebilst Reine-Miteva.
"Latvijā ik gadu rūk viens no visvērtīgākajiem resursiem – cilvēks. Tāpēc nevaram atļauties ignorēt sabiedrības daļu, kuras pārstāvjus tradicionāli uzskatām par nespējīgiem strādāt vai neiederīgiem darba tirgū."
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
