"Mājas bija Mariupolē, mums nav kur atgriezties." Ukrainiete Anastasija Vasilenko arī pēc kara plāno dzīvot Latvijā

Sarunā ar portālu "tv3.lv" Anastasija atklāj, ka uz Latviju pārvākusies trīs mēnešus pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā.

Viņa bijusi pagrabā, slēpusies no uzlidojuma, kad piezvanījuši draugi no Latvijas, teikuši, lai viņa ņem koferus, meitu, mammu un dodas uz Latviju.

Sākumā Anastasijas ģimene dzīvojusi Engurē pie draugiem, kur jūras krastā arī tapusi šovā dzirdētā dziesma "Rītausma". Vēlāk viņi pārvākušies uz Rīgu.

"Kad esi tur, dzirdi sirēnas, sprādzienus, viss ir citādāk, citādas sajūtas, nekā spēj iztēloties, kad par to visu lasi. Bailes "ieslēdzu" sevī, esmu pieradusi būt spēcīga. Sākumā varēju mierīgi gulēt, reizēm gulējām, sēžot uz krēsliem, es izolēju sevi no notiekošā. Kad virs mājas lidoja lidmašīnas, sapratām, ka īrējam dzīvokli vienīgajā mājā, kas ir augstceltne privātmāju rajonā, palika baisi," skaidro Anastasija.

Mūziķe sapratusi, ja Harkivas rajonā, kur viņas ģimene īrē dzīvokli, kas sprāgs, tad tā būs augstceltne, tas mudinājis pārcelties.

"Māja man bija Mariupolē, bet nekas nav palicis pāri, mums nav kur atgriezties. Domas par nākotni ir dažādas, bet domāju, ka paliksim dzīvot Latvijā. Es un mamma strādājam, meita mācās. Strādāju Rīgas Klasiskajā ģimnāzijā par kora vadītāju. Mācu visu latviešu valodā, pilnveidoju valodas prasmes. Mums šeit jau ir draugi, un dzīve lēnām nokārtojas," smaida Anastasija.

Neraugoties uz to, ka viņa apgūst latviešu valodu, šovā runāt latviski ir izaicinājums, jo ir uztraukums, tas reizēm traucē izteikties.

"Vīrs un tētis palika Ukrainā, jau gadu komunicējam caur video zvanu. Sapņojam par to, ka karš beigsies un tiksimies. Mans vīrs nekaro, viņam ir profesija, kuras pārstāvjus neiesauc armijā, viņam jāpaliek valstī un jāstrādā. Vīram ir bail, kaut gan viņš saka, ka ir pieradis pie sirēnām. Kad runājam un dzirdu sirēnas, man skudriņas skrien pa ķermeni, reizēm dzirdu arī sprādzienus, tas ir drausmīgi, rada bezspēcību, jo nevaru palīdzēt," nosaka Anastasija.

Ikdienā ziņas šova dalībniece daudz nelasa, neskatās, viņa apzinās, ja to darītu, tad nebūtu piedalījusies šovā, bet gan gulētu mājās depresijā, tas neko labu nedotu viņas psihei, līdz ar to arī meitas psihe ciestu.

"Protams, dienā atveru ziņas un apskatos, bet ar to nesākas un nebeidzas mana diena. Cenšos darboties dažādās biedrībās – vākt līdzekļus Ukrainas vajadzībām. Dzīvot, nepārtraukti lasot ziņas, būtu grūti, tā nebūtu dzīve, jāsaglabā vesela psihe un vēlme dzīvot," tā Anastasija.

Mūzikai šova dalībniece pievērsās jau četru gadu vecumā, kaut gan viņas mamma saka, ka tas noticis tiklīdz viņa piedzimusi, jo maziņa raudājusi īpatnēji, gluži kā dziedātu. Viss sācies ar vokāla un klavieru skolotāju mājās, sekoja mūzikas skola klavieru virziens, tad operas vokāla apgūšana un visbeidzot – estrādes vokāls.

"Ukrainā dziedāju kolektīvā "Kvitka" (zieds) bijām četru dāmu kvartets – dvīņu māsas, es un vēl viena dziedātāja, kura bija man ļoti līdzīga. Sniedzām koncertus. Savas dziesmas rakstu jau sen, bet šī ir pirmā reize, kad savu dziesmu prezentēju uz TV skatuves, turklāt vēl latviešu valodā. Nu plānoju karjeru attīstīt Latvijā, jau kā solo māksliniece," atklāj Anastasija.