Jaunas bēru tendences Latvijā: kā ģimenes apglabā mūžībā aizgājušos tuviniekus

Arvien vairāk pieaug izvēle veikt mirušā tuvinieka kremāciju un urnu apglabāt kapsētā, nevis aizgājēju guldīt zemē, izvēloties zārku, pastāstīja jomas eksperti. Novērojumi liecina, ka biežāk tiek rīkotas nelielas bēres, iezīmējas arī jaunas tendences bēru mielasta izvēlē.

Kā "tv3.lv" pastāstīja Rīgas pašvaldības Kapsētu pārvaldes priekšnieka pienākumu izpildītājs Gints Zēla, nelielas tradīciju maiņas novērotas Covid-19 pandēmijas laikā, taču šobrīd nedz bēru norisē, nedz kapsētu labiekārtošanā par ļoti izteiktām izmaiņām runāt nevar.

Tomēr viena tendence iezīmējas – katru gadu pieaug kremāciju skaits. Lai gan atpaliekam no Rietumeiropas valstīm un Igaunijas, sagaidāms, ka nākotnē šo izvēli veiks arvien vairāk cilvēku.

Katru gadu Rīgas kapsētās apglabā vidēji 7000 cilvēku. Aptuveni 15% gadījumu aizgājušo radinieki lemj par labu kremēšanai, liecina statistika.

Portāls "tv3.lv" apkopoja vairāku komersantu publicētos cenrāžus, cik vidēji izmaksā bēres.

Kāpēc izvēlas kremāciju?

Kremāciju skaita pieaugumu novērojis arī viens no pirmajiem privātajiem pilna pakalpojuma klāsta apbedīšanas birojiem Latvijā – "Latona Ltd". Uzņēmuma direktors un Latvijas Apbedītāju asociācijas biedrs Mārtiņš Štreihfelds norāda, – pieprasījums izteikti palielinājies Covid-19 pandēmijas laikā, kad bija liegta iespēja brīvi pulcēties pie atvērta zārka.

Līdz tam kremēšanu skaits bijis zems, un tendence šobrīd turpina pieaugt. Šobrīd nedēļas laikā no septiņām bērēm tikai divām radinieki izvēlējušies aizgājēju guldīt zemes klēpī zārkā.

Iemesli šādai izvēlei ir vairāki – dzīves ritma maiņa sabiedrībā un tas, ka cilvēki nevēlas iegādāties jaunas kapavietas, bet apglabāt aizgājēju jau esošajos ģimenes kapiņos.

Rīgā ir divas atvērta tipa kapsētas – Jaunciemā un Bolderājā, kur jebkurš ar Rīgas pierakstu var iegādāties jaunas kapavietas un veikt apbedījumu. Otra kapu kategorija ir daļēji slēgtie kapi, piemēram, Rīgas 1. Meža, Raiņa un citi Rīgas kapi, kur jaunas kapavietas nevar iegādāties.

"Ja daļēji slēgtajos kapos ģimenei ir kapavieta, tad tajā veic apbedījumus. Ja šī kapa vieta ir "pilna", tad ar iesniegumu kapsētas pārvaldē var lūgt iespēju tikt pie papildus kapavietas. Bieži vien cilvēki nevēlās, ka viņu ģimenes kapa vieta tiktu "izkaisīta" pa kapiem. Tad arī izvēlas kremēt un pieglabā urnu pie jau esošas ģimenes kapa vietas," norāda Štreihfelds.

Finanšu aspekti lēmuma pieņemšanā nav noteicošie, arī inflācija ekonomikā un dzīves dārdzības pieaugums būtiskas izmaiņas neievieš. Daļa cilvēku veikuši uzkrājumus, tāpat no valsts pienākas apbedīšanas pabalsts divu pensiju apmērā vai vidējās algas apmērā, ja aizgājējs ir bijis strādājošais.

"Tas tomēr ir atspēriena punkts, kas palīdz ar godu un cieņu izvadīt viņsaulē," bilst Štreihfelds un norāda – sava uzņēmuma pieredzē nav novērojis, ka cilvēki atteiktos no kaut kā, kas šķistu pārāk dārgs. Proti, ja ir ģimenes kapavieta un tajā var apglabāt, Latvijā ir atļauts dubultais apbedījums, līdz ar to izmaksas ir relatīvi vienādas, neatkarīgi no izvēles – guldīt zārkā vai kremēt.

"Cilvēki drīzāk skatās uz garīgajām un ģimenes tradīcijām, vispār pieņemtām normām. Tā pati tautiskā sega, tā nav obligāta bēru norises sastāvdaļa, bet tomēr ģimenēs no paaudzes paaudzēs ir iegājies, ka tā tiek segta pa virsu zārkam pirms guldīšanas zemes klēpī. Jo arī mūsu tautasdziesmās ir teikts: "Auniet man baltas kājas, sedziet baltu villainīti, nu es iešu tai ciemā, kur es vairs neatiešu"," stāsta Štreihfelds.

Bēru mielastos mainās gan forma, gan izpildījums

Ne izteikti, tomēr novērots, ka bērēs samazinājies atnesto ziedu un vainagu daudzums. Arī bēru mielastos notikušas izmaiņas. Izsenā tradīcija dažās bērēs tiek izlaista pavisam vai arī mainījusi savu formu.

Pēc apbedītāju biroja pieredzes, no 10 bērēm tikai vienās nolemj rīkot bēru mielastu.

"Vēl interesanta lieta, kas attīstījusies līdz ar Covid-19 – izbraukuma ēdināšana kapsētā. Līdz kovidam tāda lieta bija sastopama ārkārtīgi reti," stāsta Štreihfelds.

Ēdināšanas uzņēmums "Garšas Osta" ir viens no tiem, kas pandēmijas laikā attīstīja izbraukuma bēru galdu.

Covid-19 pulcēšanās ierobežojuma dēļ bēru mielasts tā ierastajā formātā – pie galda banketu zālē – notikt nevarēja. Pielāgojoties situācijai, ēdinātāji sāka piedāvāt izbraukuma bēru galdu.

"Protams, visu iepriekš saskaņojām ar krematoriju vai kapiem. Likām telti un pasniedzām karstus dzērienus, uzkodas, visu izdarījām, lai tas punkts uz i ir uzlikts. [..] Ne visas ģimenes vēlas sēdēt pie galda sēru brīdī, bet tajā pašā laikā cilvēkus bez cienasta palaist mājās negribas. Bija uzklāts galds ar dekorācijām, svecīti, aizgājēja bildīti. Varēja pēc ceremonijas mierīgi pabūt kopā, parunāties," stāsta uzņēmuma īpašniece Māra Guze.

Pandēmijas laikā aizsāktais turpina iesakņoties arī tagad, pieprasījums izbraukuma banketam bērēs esot visos gadalaikos.

Dažos gadījumos ne visas kapsētas ļauj rīkot šādus bēru cienastus savā teritorijā, tad cilvēki labprāt izvēloties arī kādu tuvumā esošo parku vai lapenīti.

"Ir bijuši arī bēru mielasti, kur nevēlas standarta ēdienkarti – buljons, pīrādziņš, ieliets baznīcas vīns, kūciņa. Ir cilvēki, kas ir pret to un vēlas uz galda redzēt smalkas uzkodas. Ar domu, ka atmiņas ir gaišas, un tā arī vēlas pavadīt, nevis ar melnajām lentēm un sērīgi," stāsta Guze.

Lielus bēru mielastus rīko reti, visbiežāk, ja mūžībā devies kāds sabiedrībā atpazīstams cilvēks. Visbiežāk gan bēres ir nelielas – 15 līdz 20 cilvēku skaitā.