Transpersona Sofi Beridze: Kad vagīnu sāks printēt ar 3D printeri, tad būšu pirmā rindā uz operāciju

Tu saki, ka nesmēķē, nelieto alkoholu, nekaujies, šovā "Patsanki" tu to visu darīji!

Atklāti teikšu – tieši šovā sāku dzert un pīpēt. Līdz 18 gadu vecumam nesmēķēju un nelietoju alkoholu. Projektā nokļuvu, jo viņiem bija vajadzīgs tematiskais tēls, tātad – transpersona. Atlasē uzreiz iepatikos producentiem, un nodomāju, bāc, mammu, es būšu zvaigzne.

Tāda veida šovs, kur kaujas, pārmērīgi lieto alkoholu, vai tas veido labu tēlu, to, ko vēlies, lai par tevi zina citi?

Pirms dalības noskatījos dažas sērijas no pirmās sezonas, redzēju, kā piedzērusies sieviete urinē. Sapratu, kas par kontingentu. Sāku šovā runāt savā manierē, iedzēru alkoholu, bet viss bija ar mēru. Tur jau producenti motivē iedzert pirms filmēšanām, tu iedzer un saplūsti kopā ar to visu stāstu. Šovs ir realitāte, ne inscenējums, bet apstākļi veido to, ka katra meitene par 30-50 procentiem uzvedas citādāk nekā dzīvē. Mana realitāte bija tāda, ka šova laikā sāku pīpēt un man izveidojās atkarība no cigaretēm, dienā izpīpēju paciņu, trīs gadus pīpēju līdz atmetu. Sanāca "atmest" arī šovā iegūtās draudzenes, kuras joprojām pīpē un dzer.

"Atmeti" draudzenes uz visiem laikiem?

Domāju, "atmetīšu" uz laiku, kamēr man vairāk negribēsies pīpēt, redzot, ka citi pīpē. Pagāja 6-8 mēneši. Atsākām komunikāciju, es nepīpēju, nedzeru, man ir veselīgs dzīvesveids, viņas turpina veco dzīvesveidu. Meitenēm tēmas sarunām tās pašas, bet es nemitīgi pilnveidojos, apgūstu ko jaunu, kļuva garlaicīgi. Vairāk nedraudzējamies, ir dažas meitenes ar kurām retu reizi uzturu kontaktu. Mums ir pārāk atšķirīgas dzīves, viss neveselīgais nav mans.

Neprasās iedzert, kāds tusiņš ar meitenēm, ja jau kādreiz to darīji, tātad bija jautri!

Esmu ļoti atvērts cilvēks, man nav problēmu atvērties, man ir komfortabli ja citi lieto alkoholu vai narkotikas. Ar savu apziņu skaidrā varu justies labi, man ir jautri ar ikvienu, nu to apzinos. Skaidrā varu ieiet tādā pat stāvoklī. Toties ar alkoholu, man gribas gulēt. Alkohols ir nepieciešams cilvēkiem, kuriem ir kompleksi, kuriem ir ko slēpt, kas nespēj atvērties. Man praktiski nav noslēpumu, esmu atvērta kā grāmata. Alkohols man ir kā māksla, ne atvēršanās veids.

Ar vienu šovu tu neapstājies, sekoja arī Ukrainas versija šovam "Topmodele"!

Vairumam es asociējos tieši ar ukraiņu šovu. Tāpēc daudziem ir viedoklis, ka esmu modele, smieklīga, gudra, ka ar mani ir viegli sadraudzēties.

Viegla sadraudzēšanās neliek bieži vien vilties cilvēkos?

Mans bijušais partneris, kurš bija psihologs/seksologs, teica, ka viņam sākumā ikvienam cilvēkam ir 100% uzticības limits un ar laiku tas var samazināties. Man ir otrādi, sākumā ir nulles uzticības limits, kas var palielināties, bet šis nulles limits nenozīmē, ka neesmu atvērta visam jaunajam. Piemēram, es brīvi ielaižu savā mājā cilvēkus, visur stāv dārgas mantas, nauda, skatos, ko cilvēks dara, vai nozags, vai paņems bez atļaujas. Ja nepaņem šodien, pēc mēneša, pēc gada, tas viss veicina uzticības limita palielināšanos.

Šāds uzskats tevi ir aplaimojis ar labiem draugiem?

Man ir pieci labi draugi, kuriem būtu gatava atdot savas nieres un viņi būtu gatavi atdot man. Visi šie cilvēki ir no dažādām valstīm un pilsētām – Maskavas, Sanktpēterburgas, Kijivas, Ļvovas, Gruzijas. Vēl ir ļoti daudz labu cilvēku manā dzīvē, bet nieres mēs viens otram neatdosim, toties naudu aizdotu.

Tu runā par dzīvi valstī, kurā tev kā transpersonai ir tiesības, bet pati esi dzīvojusi Krievijā, Ukrainā, Gruzijā un nu plāno palikt Eiropas Savienībā, nevis, teiksim Taizemē, kur lielāka brīvība?!

Jā, Taizemē ir "ladyboy" un viņiem nedraud briesmas, bet tas nenozīmē, ka viņiem ir tādas tiesības kā es vēlos. Taizemē transpersona nav ne vīrietis, ne sieviete, bet kas pa vidu, es esmu sieviete un gribu būt sieviete. Man nepatīk Āzija, nepatīk karstums, nepatīk haotiska kustība, tas ir viens no iemesliem, kāpēc man bija grūti dzīvot Batumi. Pilsētā var būt viens cilvēks, kurš pārkāpj robežas un tā būšu es. Ja to dara visi, tas ir nepatīkami. Es to saucu par tādu kā "čigānu šiku". Man būtiski, lai manas tiesības ir ierakstītas konstitūcijā, lai šo konstitūciju respektē sabiedrība.

Gruzijā konstitūcija ir tikai skaisti uzrakstīti vārdi?

Gruzijā konstitūcija ir ļoti laba, bet to vienkārši neievēro. Tiek pārkāptas cilvēktiesības, ir korupcija, vienmēr var iedot kādam kukuli un atrisināt visu sev par labu. Man tas viss nerada drošību. Tik daudzas man pazīstamas transpersonas ir nogalinātas vai sadurtas un vainīgie par to neko nav saņēmuši.

Kā tas liek tev justies?

Tas liek man īpaši piedomāt pie savas drošības. Piemēram, vienu no valsts populārākajām transpersonām nodūra viņas mīļotais, jo viņa bija sociālajos tīklos publiskojusi viņu kopbildi. Vīrietis par to sadusmojās un raidīja skaistulē divdesmit naža dūrienus. Un, ko ļoti daudzi par to saka – viens pid*rs nogalināja otru pida*u. Neviens nerunā par to, ka viņa aptiekā vienmēr apmaksāja pensionāru pirkumus, iesaistījās labdarībā. Piedevām daudziem vēl žēl puisi, jo viņu iesēdināja uz mūžu, par ko šeit vēl runāt… un man ir bail.

Kādas operācijas tu esi veikusi, lai pietuvotos savam sapnim – sievietes ķermenim?

Dzeru tikai hormonus. Kad vagīnu sāks printēt ar 3D printeri, tad pirmā bušu rindā uz operāciju. Pagaidām neplānoju to darīt, jo nedomāju, ka rezultāts mani apmierinās. Kādreiz sapņoju par operāciju, ļoti kautrējos no sava ķermeņa, man bija lielas problēmas ar pašpārliecību, sevis pieņemšanu. Viss mainījās pēc pirmās seksuālās pieredzes.

Pirmā pieredze bija ļoti īpaša, pastāstīsi vairāk?

Man bija 23 gadi, viņam 19, viņš bija jauns, sportisks – hokejists. Mēs iemīlējāmies, viņš uz mani, uz maniem orgāniem skatījās ar tādu apbrīnu, mīlestību, lika man apzināties, ka viņam patīk kā es izskatos. Pirmajā reizē centos izslēgt gaismu, jo man bija neērti, bet viņš to neatļāva, turklāt vēl izģērba mani, lai redzētu mani kailu. Viņa skatiens lika apzināties, ka izskatos labi un šobrīd man ar šo apziņu pietiek.

Cik būtiski tev ir būt vizuāli skaistai?

Citām sievietēm tas ir vienkārši par skaistumu, man tas ir par drošību, jo apstākļos, kuros dzīvoju izskatīties kā transpersonai, kad vizuāli ir skaidrs, ka esi transpersona ir bīstami dzīvībai. Tas nav pieņemams sabiedrībai un tu sāc pievērst izskatam īpašu uzmanību, lai tevi nepamana, vai arī pamana vienkārši skaistu meiteni. Es dzīvotu kaut zem tilta, bet vienmēr būtu skaista, tas ir viens no maniem drošības garantiem.

Tev ir daudz draudzeņu – transpersonu?

Nē, tikai viena. Daudzas transpersonas darbojas seksa industrijā, jo gluži vienkārši sabiedrība nedod iespējas strādāt citu darbu. Man šādu personu nav draugu lokā. Manai draudzenei ir 45 gadi, viņu sauc Lāna, viņa man ir kā mamma, māsa un draudzene – viss vienā personā. Viņa 20 gadu vecuma veica dzimuma maiņas operāciju, 21 gada vecumā apprecējās un 23 gadu vecumā adoptēja bērnu. Kad vīrs uzzināja par dzimuma maiņu, viņam bija vienalga. Viņi veidoja ģimeni, biznesu un nu ir ļoti bagāti. Pāra dēls Iļja ir parasts puisis, dievina žiguļus, vienkāršu dzīvi.

Ko vēl tev iemācījusi tava draudzene vai viņas pieredze?

Būt uzmanīgai! Arī Lāna piedzīvoja uzbrukumu, viņai ir rēta uz sejas, vairākas rētas uz ķermeņa. Pēc randiņa viņai uzbruka vīrietis ar nazi. Viņa bija tērpusies baltā kleitā, bet pēc naža dūrieniem, viss apģērbs nokrāsojās sarkans. Policija izrādīja ierasto attieksmi – kārtējais pida*s, tāpēc iesniegumu Lāna neuzrakstīja. Pēc gadiem, ejot ar dēlu pie rokas metro, viņa redzēja šo vīrieti un izjuta bailes. Tādā pasaulē jādzīvo transpersonām.

Tavā draugu lokā ir bioloģiskas sievietes, vai viņas vienmēr saprot to, kam ej cauri?

Nesaprot. Man ir draudzenes ar ģimenēm, bērniem. Runājām, teicu, ka plānoju pārcelties uz Eiropu, viņas nesaprot, kas ir slikti Gruzijā, jo viņām ir ļoti ērti dzīvot un tā ir taisnība. Parastām sievietēm ir daudz iespēju – var labi pelnīt, veidot karjeras, darboties sieviešu klubos, apprecēties, audzināt bērnus, Gruzijā visi dievina bērnus. Es viņām skaidroju, ka šobrīd mēs dzeram kafiju, runājamies, priecājamies, vēlāk viņas dosieties mājās un arī es došos, bet man ir cita dzīve, bažas par sevi, savu drošību, bailes, ka mani seksuāli izmantos, vai pat nogalinās. Kad viņas iet uz randiņiem viņām ir viena pieredze, kad eju es – man ir cita pieredze. Kad viņām kāds uzbrūk un viņas sauc policiju, viņas apzinās, ka taisnība ir viņu pusē, toties man ir risks, ka policija sāks mani pazemot.

Tātad, tu nekad nesauc policiju, pat ja ir nepieciešama palīdzība?

Batumi komunicēju ar policistiem, sveicinājos, sarunājos. Centos sadraudzēties, lai viņu acīs esmu cilvēks, persona, savā ziņā, nodrošinājos, ja nu kas, lai viņi, skatoties uz mani, redz mani, ne tikai transpersonu. Ja izsaucu policiju, nekad nedevu viņiem savus dokumentus, izdarīju tā, ka tas nebija nepieciešams. Esmu pilsoniski ļoti aktīva, tas iedzimts – mana vecmāmiņa bija deputāte, onkulis Adžārijas priekšsēdētājs. Ne es, ne mani vecāki nekad nepaiesim garām, nekad. Vairākkārt esmu saukusi, ja redzu, ka slikti izturas pret dzīvniekiem, manā valstī tas bieži novērojams. Apzinos, ka, izsaucot policiju, ļoti riskēju ar savu drošību. Nepaiešu garām slimiem dzīvniekiem, vai vecmāmiņām, kurām nepieciešama palīdzība. Arī tūristus esmu glābusi no čigāniem.

Nav bail iesaistīties cīņās, kurās vari pati gūt fiziskas traumas?

Par to nedomāju. Es to visu daru ļoti skaļi, demonstratīvi, lai sabiedrība redz, ka varēja arī palīdzēt otram cilvēkam. Bieži visādas šādas situācijas izrādu internetā, lai cilvēki saprot, ka var un vajag palīdzēt. Ja redzat mirstošu kaķēnu – nebaidieties, ka izbarojot, izārstējot un izglābjot dzīvnieku, jūs sev radīsiet ierobežojumus un nevarēsiet ceļot. Ceļot var, biļete mājdzīvniekam maksā tikai 70 eiro. Pāris nedēļas pirms pārcēlos uz Latviju, es izglābu, izārstēju mazu kaķēnu un atradu viņam mājas.

Zinu, ka pirms izlidošanas uz Latviju tu riskēji un biji policijā?

Jā, redzēju internetā, ka meitene atņēmusi kaķēnu jauniešiem, kuri to vienkārši nēsāja aiz astes un tad mētāja kā bumbu. Palīdzēju viņai uzrakstīt iesniegumu, savākt pierādījumus, pati biju kā morālais atbalsts. Apzinājos, ja man jāraksta iesniegums un sāksies izmeklēšana, mani var neizlaist no Gruzijas, to nevarēju atļauties. Būtiskākais vienmēr ir palikt cilvēkam.

• Par transpersonām tiek dēvēti indivīdi, kuru dzimuma identitāte atšķiras no dzimuma ar kuru viņi piedzimuši. Piemēram Sofi piedzima kā vīrietis, bet jau agrā vecumā sāka sevi identificēt kā sievieti. Sofi nav veikusi ķirurģiskas operācijas dzimuma maiņai. Sava dzimuma identitātei nav nekāda sakara ar seksuālo orientāciju.