Daļa ārstējas visu mūžu, citi dzīvo ilūzijās. Latvijā simtiem narkotiku atkarīgo meklē izeju īpašā programmā

Kas ir metadona programma, kāda ir šo pacientu ikdiena un ierobežojumi? Intervijā raidījumam "Degpunktā" skaidroja Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra (RPNC) Narkoloģijas ambulatori konsultatīvā nodaļas vadītāja Inga Landsmane.

Vai varat plašāk aprakstīt, kas ir "metadona programma"?

Tātad, ja pacientiem, kuri slimo ar hronisku saslimšanu – opioīda atkarību, ir ilgtermiņa farmakoterapijas programmas ar agonistiem, un Latvijā tiek izmantots šajā ārstēšanā divi medikamenti – viens ir metadons un otrs ir buprenorfīns. Šie pacienti ārstējas šajā programmā. Saņemot šo, tātad narkotisko vielu, kuru uzskaita. Šīs ir kontrolējams, narkotiskas vielas, kas tiek izmantotas kā medikamenti ārstēšanā. Līdz ar to arī visa šī kontrole, kas ir saistīta ar glabāšanu. Metadona un buprenorfīna izdale ir stingri reglamentēta valstī ar likumdošanas aktiem.

Cik cilvēku šobrīd atrodas ārstēšanas programmā?

Latvijā ir vairākas vietas, kur pacienti ārstējas. Kopumā metadona programma šobrīd ir deviņās vietās. Gada laikā visā valstī šajā programmā bija ārstējušies 719 pacienti. Kopumā palikuši 560 cilvēki 2023. gadā – tas nozīmē, ka daļa aiziet no programmas, iestājas pacienta nāve vai viņi aizbrauc no valsts, vai vienkārši izvēlas aiziet no programmas. Vislielākā programma skaitliski, protams, ir Rīgā. Pērnā gada beigās kopumā Rīgā bija 314 pacienti, gada laikā apkopojām 403.

Cik ilgi pacients var būt šajā programmā?

Pacienti ar opioīdu lietošanas stāžu virs 13 gadiem visbiežāk paliek programmā līdz mūža galam. Ārstēšanās laiks, kā pie hroniskām slimībām, ir līdz mūža galam, jo slimībai mēdz būt gaišie periodi un kritieni.

Pacienti, kam lietošanas stāžs ir līdz pieciem gadiem, dažkārt programmā ārstējas trīs līdz piecus gadus, un tad nolemj programmu pārtraukt. Protams, tas ir ļoti individuāli, bet man ir bijuši pacienti, kas ārstējušies 10 gadus un tad pakāpeniski izlemj programmu pabeigt. Tad mēs gada laikā veicam pakāpenisko atteikšanos un zāļu devas samazināšanu. Tas veiksmīgi izdodas, paliekot kontaktā ar pacientu.

Dažkārt pacienti dzīvo ilūzijās, ka viņu dzīvē pienāks periods, ka varēs atteikties pilnībā no opioīdiem, tādēļ savlaicīgi nevēršas pēc palīdzības ilgtermiņa terapijā, kur saņem tādas pašas grupas medikamentu vai līdzīgu tam, ko iepriekš lietojuši nelegāli. Bet ne tikai nelegāli, ir cilvēki, kuri sāpju sindroma dēļ ir lietojuši spēcīgus opioīdus, kas izraisa pieradumu pie šīs vielas un attīstās lietotās vielas devas. Tad jāvēršas pie mums pēc palīdzības un jāārstējas.

Mums ir jāpieņem, ka šī ir tāda pati hroniska saslimšana, kā kardioloģiskas slimības un cukura diabēts, un šī ārstēšana būs nepieciešama visa mūža garumā. Šīs ārstēšanas metodes pasaulē zināmas ļoti ilgi. Kopā ar psihosociālo palīdzību tā ļauj uzlabot dzīves kvalitāti, veidot ģimenes, strādāt un dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, vienlaikus saņemot šo medikamentu, kas viņiem ir nepieciešams.

Vai ir kādi citi risinājumi, lai ārstētos?

Protams, mēs piedāvājam arī citas iespējas. Ir psihoterapijas programmas. Tātad – vispirms detoksikācijas programma ar medikamentiem, tālāk psihoterapijas programma, un tad jābūt kādai iespēja doties uz rehabilitācijas centru, kur cilvēks ilgstoši uzlabo savas dzīves prasmes un veido jaunus uzvedības modeļus. Bet tas ir salīdzinoši mazs procents, kas var šo etapu veida ārstēšanos iziet un pabeigt. Dažkārt tie ir vairāki mēģinājumi atgriezties šajā ārstēšanā. Kā pie jebkuras hroniskas saslimšanas, ir šie kritieni atpakaļ lietošanā un tad ir nepieciešamība rūpēties par veselību un uzlabot to.

Kādas ir devas, ko saņem programmas pacienti?

Viss ir atkarīgs no cilvēka. Mēs cenšamies sasniegt komfortablu devu, lai pacientam mazinātos vēlēšanās atgriezties pie šīs nelegālo opiju lietošanas, kas ir sākotnējais mērķis. Skatāmies līdzi, lai pacientam no zāļu devas neveidojas saindēšanās vai intoksikācijas pazīmes. Lai deva nav par lielu. Arī objektīvi skatāmies un uzklausām pacientu subjektīvās sūdzības. Pacientiem, kuri ilgstoši ir programmām, viņiem devas pieaug, jo pieaug tolerance pret vielu.

Devu saņem vienu reizi dienā?

Jā, vienu reizi dienā. Ir iespējams arī devu dalīt. Lietot lielāko devas daļu dienas pirmajā pusē pieceļoties un tad nelielu dienas devu atstāt vakaram.

Vai apkārtējiem cilvēkiem ir kādi riski?

Sabiedrība parasti baidās no lietotāja, kas var ar savu uzvedību apdraudēt citus. Biežāk tas notiek, ja pacients ir tādā stāvoklī, kad organisms prasa šo vielu, bet nav to saņēmis, un nav saņēmis arī kā zāles. Tad pieaug iekšējā trauksme un nemiers, uzvedībā var būt agresivitāte. Pacienti, kuri ārstējas programmā un lieto zāles, viņi vienlaikus tiek izglītoti psihosociāli par to, kā viņi stabilizēsies, kā mainīsies viņu psiholoģiskā un emocionālā funkcionēšana. Ja viņi nav tendēti lietot neko paralēli, tad tie ir pacienti, kurus jūs sabiedrībā nemaz neatpazīsiet. Viņi ir pilnvērtīgi, var ārstēties un darboties. Protams, ir daļa pacientu, kuri vēlas turpināt iepriekšējo dzīvesveidu, kas viņam bija izstrādāts nelegālo vielu lietošanas laikā, un nodarbojas ar dažāda veida šo pašārstēšanos, lietojot papildus klāt vēl kaut ko. Tad šie stāvokļi varbūt neadekvāti. Tā kā šī tomēr ir viela, kas uz centrālo nervu sistēmu iedarbojas nomācoši, tad agresivitāti pacientiem, kas ir ārstēšanās programmā, gan nevajadzētu novērot. Drīzāk tad, ja ir bijusi kaut kāda paralēlo vielu lietošana, kas ir izraisījusi neadekvātu un agresīvu reakciju.