Maču Pikču, izaicinājumi kalnos un nokavēta lidmašīna mājup – ceļojums uz Peru (2. daļa)

Septītais pasaules brīnums – Maču Pikču

Ceļš uz Inku impērijas cietoksni Maču Pikču ar autobusu no Kusko bija garš, bet lielākoties to varēja pavadīt guļot. Autobuss bija divstāvīgs un ik pa laikam kratījās, taču patīkami, ka sēdvietas atdalīja aizkariņi, piešķirot tām privātumu. Ainavas gan lielāko daļu ceļa nevarēja redzēt, jo bija nakts, tumšs un ārpus pilsētām ne pārāk labi apgaismots. Taču visi pēc dienas piedzīvojumiem bijām saguruši un pēc nelielām sarunām laidāmies slīpi. Austot rīta saulei, sasniedzām kalnaino apvidu ar nelielām vientuļām mājiņām un drīz vien arī Kusko, kurā atradās centrālā autoosta ar plašām iespējām nokļūt uz dažādiem objektiem. Tālāk jau sēdāmies nelielā busiņā, kas mūs no Kusko autoostas aizgādāja maksimāli tuvu rezervātam.

Ar ko ir īpašs Maču Pikču?

Maču Pikču jeb Inku impērijas cietoksnis, kas paceļas 2400 metrus virs jūras līmeņa un atrodas 80 kilometrus uz ziemeļrietumiem no Kusko, ir Inku impērijas pazīstamākais simbols. No Kusko autoostas turp braucām ar mikroautobusu pa ekstrēmiem kalnu ceļiem. Cilvēkam, kam ir slikts vestibulārais aparāts kā man, iesaku turp labāk braukt ar vilcienu, kas ir dārgāk, bet nesalīdzināmi komfortablāk. Ar mikriņu bija asi pagriezieni – augšā, lejā un malā, kur paveries, krauja. Man periodiski bija slikta dūša, līdz pat vakaram biju spiesta atturēties no kārtīgas maltītes. Taču bija pacilājoši beidzot ierasties Urubamba ielejā Peru, lai dotos uz Maču Pikču. No turienes bija divas opcijas – vilciens vai kājām gājiens. Vairums grupas izvēlējās divu stundu pārgājienu gar dzelzceļa sliedēm. Tie, kam tas negāja pie sirds, uz "Pazudušo inku pilsētu" sarunāja braucienu ar drezīni.

Ceļš vedās salīdzinoši raiti. Tā kā ar kājām gājām gar vilciena sliedēm, takas bija iemītas, neaizaugušas. Un ceļu ieskāva tiešām ievērojami kalni, no kuriem, kamēr apgaismojums vēl ļāva, nespēju novērst ne aci. Maču Pikču sasniedzām jau krēslojot. Maču Pikču ir mazs ciemats ar daudziem veikaliem un ēdināšanas iestādēm, kur var iegādāties suvenīrus, izgulēties komfortablā viesnīcā, par apmēram pieciem soliem (1,25 eiro) izmazgāt un izžāvēt drēbes speciālā veļas mazgātavā, ko mēs novērtējām. Pēc džungļiem drēbes bija sasūkušās mitras un nežuva, arī tīru apģērbu somās tik pat kā nebija atlicis. Vakariņas naktī, ko pavadījām tur, otrais ēdiens – tradicionālais "Lomo saltado" un dzēriens – man izmaksāja 45 solus (11,31 eiro). Pēc hosteļa saimnieka ieteikuma izvēlējāmies tuvāko kafejnīcu, kur solīja labi paēst. Taču esmu pārliecināta, ja nebūtu nogurums un nākamajā rītā tik agri jāceļas, būtu varējuši atrast cenas ziņā labāku alternatīvu. "Lomo saltado" ir populārs un tradicionāls Peru ēdiens, kurā parasti ietilpst marinētas liellopa gaļas filejas strēmeles ar lielos gabalos sagrieztiem sīpoliem, tomātiem, frī kartupeļiem un citām sastāvdaļām. Latviešiem neraksturīgi – to pasniedz ar divām gruntīgām piedevām – gan kartupeļiem, gan rīsiem. Vairumam no mums garšoja. Pēc garšas mazliet atgādināja liellopu gaļas sautējumu.

Vispār cilvēki Peru, cik novēroju, ēd diezgan veselīgi – te ir daudz svaigu augļu, ko pievieno daudz kam kā piedevu, taisa smūtijus un pasniedz arī svaigā veidā saldajā. Un kopš būšanas Peru mango ir mans mīļākais auglis. Jo te tas tiešām ir debešķīgi salds un maigs, nekādu šķiedru, kas iesprūst starp zobiem. Tāpat iecienīti ir graudaugi, kukurūza, kvinoja, pupiņas un liesa gaļa. Vietējie uzturā lieto arī zupas un sezonālos dārzeņus gan salātos, gan svaigā veidā. Tagad, esot Latvijā, neviens eksotiskais auglis vairs nesmeķē tik saldi un sulīgi kā Peru. Pat no Peru Latvijā ievestie 2. šķiras mango.

Nākamajā dienā, vēl tumsā pēc plkst. četriem no rīta, kājām devāmies uz ap 1450. gadu uzcelto cietoksni, kas reiz ap to laiku, kad Dienvidamerikā ieradās spāņu konkistadori, tika pamests uz simtiem gadu. Šis fiziski nebija viegli, jo kāpnes ir stāvas, pakāpienu daudz, jārēķinās ar kā minimums stundu nepārtrauktas kāpšanas augšā. Līdz ar to katram jānovērtē sava varēšana un vēlmes, iespējams, labāk turp uzbraukt ar autobusu. Tāpat jāņem vērā, ja uznāk lietus kā mums atpakaļceļā, tad kāpnes kļūst slidenas un jāiet uzmanīgāk. Šādi es gandrīz nokritu.

Gadsimtiem aizmirsts, tas saņēma pasaules mēroga uzmanību guva 1911. gadā, kad to atklāja amerikāņu vēsturnieks Hirams Bingams. Kopš tā laika Maču Pikču ir kļuvis par populāru tūristu apmeklēšanas vietu. Apmēram stundu ilgo kāpienu pa kāpnēm mēs izvēlējāmies pievarēt ar kājām. Skati brīžam aizgrābjoši, citviet – tā, ka neko nevar redzēt, jo ainavu aizsedz koki. Taču uzkāpt virsotnē bija pacilājoši. Tie grupas biedri, kuri pa ceļam saprata, ka nevēlas tālāk kāpt ar kājām, par nelielu samaksu nostopēja vienu no autobusiem un uzbrauca augšā. Bijām tur ap septiņiem rītā, kad tūristu masas vēl nebija saradušās, redzējām brīnišķīgu saules iziešanu no mākoņu aizsega. Par 50 dolāriem var sarunāt gidu, ko noteikti grupai iesaku – mazliet samesties ar naudiņām un būs interesantāk, saturīgāk. Laiks gida pavadībā paskrēja ātri un nemaz nemanījām, kad galvenās takas bija izstaigātas. Bonusā redzējām pāris vietas, kurās bez gida nelaiž. Maču Pikču ir ap 200 gidi, kuri runā vairāk nekā desmit valodās, līdz ar to par viņu pieejamību nav jābažījas. Man patika entuziasms, ar kādu mūsējais stāstīja par šo brīnišķīgo vietu. Uzzinājām dažādus interesantus faktus, piemēram to, ka logi zemākajos stāvos ir aizmūrēti aizsardzībai pret zemestrīcēm, ka senajiem Maču Pikču iedzīvotājiem bija pašiem sava ūdensapgādes sistēma – no tērcītēm jau mūsdienās varējām padzerties arī mēs. Tāpat viss komplekss veidots tādos kā stāvos, kāpņu formā, lai katrā no terasēm varētu audzēt apstākļiem atbilstošākās lauksaimniecības kultūras. Kad šķīrāmies no gida, uzkāpām vēl augstāk vienā no virsotnēm, no kurienes pavērās skats uz leju. Skats bija pasakains, jo visapkārt kalni, vidū Maču Pikču, bet lejā tilti, tostarp tas, pa kuru iepriekšējā dienā gājām mēs, un upes.

Ko var darīt tuvējā ciematā?

Kāpiens lejup bija pieveicams uz pusi īsākā laikā, jo, kā zināms, lejā kāpt ir krietni vieglāk. Slapjā laikā gan jābūt uzmanīgam, jo pakāpieni slīd – tā nelielā ieskrējienā es slaidā lokā gandrīz nolidoju no kāpnēm. Krietni mierīgāk nekā, ejot augšā, katrs izvēlējāmies mērot atpakaļceļu savā tempā, nevis skriet pakaļ grupas ātrākajiem kāpējiem, jo nu jau zinājām ceļu atpakaļ līdz tiltam. Atgriezušies pilsētā, ar vairākuma pārvaru nobalsojām par opciju atpakaļceļā uz Kusko mērot ar vilcienu, kas personai izmaksāja 100 eiro. Tad nu pašķīrāmies kur nu kurais, iekams satikties stacijā – kāds aizgāja paēst, vēl kāds tikt pie sausām un tīrām drēbēm. Liela daļa grupas izstaigāja tirdziņu, gādājot suvenīrus mājiniekiem. Te nu iesaku, iekams iegādāties kaut ko pie pirmā no tirgotājiem, ātri izskriet cauri visam tirgum. Ir vērtīgi novērtēt sortimentu un saprast, pie kuriem pārdevējiem konkrēto lieto vēl var dabūt, jo cenas atšķiras. Daudzas lietas pie dažādiem tirgotājiem atkārtojas un pie tiem jāmēģina kaulēties, lai dabūtu pirkumu par pievilcīgāko cenu. Man tā izdevās ietaupīt piecus solus par ādas somiņu, izdevīgi nopirkt foršus atslēgas piekariņus un brīnišķīgu alpakas vilnas džemperīti 60 vietējām naudiņām (mazāk nekā 30 eiro).

Brauciens atpakaļ uz Kusko pagāja ātri ērtā vilcienā, kur visi pasažieri bija liecinieki modes skatei (te gan cenas bija astronomiskas – vilnas džemperis par 200 eiro), taču priekšnesums izklaidējošs. Tāpat redzējām jautru, muzikālu priekšnesumu kostīmā, kas izraisīja veselu smieklu šalti. Uzrāvām arī pa kādai kāršu partijai un baudījām vilciena biļetes cenā ietilpstošās uzkodas. Dzērienus pirkām paši, taču cenas nebija pārāk uzskrūvētas. Šī bija pirmā vieta, kur nobaudīju Peru vīnu. Sekoja nakts "Balckyhostel" naktsmītnē. To pieminu tāpēc, ka pirmo reizi mūžā gulēju tādā kā skapī bez logiem, kuru var aizslēgt ar krampīti. Ja piemīt klaustrofobija, tad šādu naktsmītni noteikti neiesaku mēģināt. Daži enerģiskākie no mūsu grupas aizdevās baudīt naktsdzīvi, bet pārējie likās uz auss. Kusko ir gana daudz klubu un pietiekami plašas izklaides iespējas. Nākamajā rītā operatīvi savācām somas un ar busiņu devāmies apskatīt vienus no pasaulē skaistākajiem kalniem.

Varavīksnes kalni Peru

Veselus 5200 metrus virs jūras līmeņa atrodas "Rainbow Mountain" jeb "Varavīksnes kalni". Tie pārsteidz ar savu izskatu – tādām kā krāsainām joslām, šķietami kalni laistās varavīksnes krāsās. Pat ne velti "National Geographic" šo kalnu atzīmējis kā vienu no piecām vietām, ko obligāti jāaplūko Peru. Interesants fakts – tie atklāti salīdzinoši nesenā pagātnē, jo iepriekš tos klāja sniegs un ledus. Tāpēc nebija nojaušams, kāds krāšņums slēpjas zem baltās sniega segas. Ja kalni būtu par vēl 600 metriem augstāki, tie sasniegtu Kilimandžaro augstumu. Skaidra lieta, ka mums tie noteikti bija jāapmeklē.

Tiem, kuri grib apskatīt kalnus, ir jāgatavojas diezgan smagam kāpienam. Manuprāt, grūts tas bija tieši retinātā gaisa un lielā augstuma dēļ. Parasti par lielāku kardioslodzi nesūdzos, taču tur sirds kādā brīdī sāka sisties kā negudra un bija grūti elpot. Ievēroju, ka arī lielai daļai citu kāpēju tāpat kā man nācās ik pa laikam apstāties un atpūsties, iekams tika sasniegta virsotne. Bet ir arī alternatīvas – ņipri, mazi zirdziņi, kas ceļā sagurušajiem izlīdz. Turp dodoties, iesaku paņemt līdzi cepuri un cimdus. Sākumā skeptiski skatījos uz tirgotavām pa ceļam, kurās pieejami minētie vilnas aksesuāri, bet kalnos maija mēnesī bija tiešām auksts.

Ko darīt, lai mazinātu nelabu dūšu?

Pa ceļam tirgoja kokas ekstrakta ledenes pret kalnu slimību. Tās mazliet palīdzēja pakāpties glikozes līmenim organismā un to garša vismaz šķietami mazliet nomāca nepatīkamo sajūtu pakrūtē. Pret kalnu likstu var arī pakošļāt kokas lapas – arī tās tur pārdod. Mans organisms gan tās uztvēra kā pīle ūdeni – nekādu efektu nejutu. Jo stāvāka kalnu taka kļuva, jo grūtāk bija virzīties uz priekšu. Iesaku atrast sev komfortablo tempu un ik pa laikam apstāties atpūsties, lai atgūtu spēkus, nevis skriet citiem līdzi. Pārsteidzoši, ka, uzkāpjot virsotnē, viss fiziskais diskomforts aizmirsās. Skats bija neaprakstāmi skaists. Tā kā atceļā jutos pārsalusi, spēkā pieņēmās vējš un vēlāk uznāca krusa, atpakaļ lejā izvēlējos kāpt zirdziņa mugurā. Man tas izmaksāja 20 solus (apmēram piecus eiro), taču pakalpojumu var dabūt lētāk, ja pakaulējas. Savā pārgurumā to piemirsu, tāpēc jāju pa dārgo.

Tālāk jau mūsu ceļš vijās uz Arekipu – skaistu pilsētu Peru. Ļoti spānisku, krāsainu, dzīvespriecīgu, ar daudziem kultūrvēsturiskiem objektiem. Busiņa, kas mūs veda uz sāls lagūnu, šoferis teica – Arekipu uzskata par vienu no drošākajām pilsētām Peru. Pretēju pieredzi vēlāk piedzīvojām Limā, kur pavadījām pēdējo nakti pirms sēšanās lidmašīnā uz mājām. Izmetoties no autoostas, naktī īsi pirms atgriešanās Eiropā, ar grupu nolēmām pastaigāties pa Peru galvaspilsētu. Vakars bija tiešām burvīgs, silta brīze. Sak, jāiepazīst pilsēta. Vairāki taksisti mūs brīdināja, ka rajons nav drošs,  pat policija piestāja ar mums sagaidīt taksi. Tā nu pastaiga gāja secen. Bet kļuva skaidrs, kāpēc veikaliem ir restes. Bīstamos rajonos tādējādi nodrošinās pret nelūgtiem apmeklētājiem.

Sāls lagūna netālu no Arekipas

Sāls lagūna atrodas vien divu stundu attālumā no Arekipas Peru. Tā kā ezeram visapkārt plešas kalni, šī vieta pārsteidza ar savu klusumu. Peldēties ezerā tā sekluma dēļ nevarējām, bet to neaptveramo klusumu un mieru šajā vietā izbaudījām no sirds. Tāds pilnīgs nekurienes vidus, klusums, vien iztālēm reti bija dzirdams pa kādam flamingo kliedzienam. Apkārt esošie kalni apslāpēja jebkuru troksni no tālienes, tāpēc šajā vietā arī valdīja tas pārsteidzošais miers. Daba jau cita – smilšaini ceļi, nabadzīga flora, akmeņi. Tiešām tāda tuksneša sajūta. Šoferis mums atkal stāstīja par to, ka pats pabijis Lielbritānijā, kur nopelnījis naudu, lai izveidotu biznesu Peru. Viņu interesēja Eiropa un, kad pastāstīju, ka mums ir lielāks sieviešu nekā vīriešu īpatsvars, neslēpa vēlmi kādreiz atbraukt ciemos uz Latviju. Atceļā izbraucām ar kalnu velosipēdiem pa tādu interesantu ceļu, kas veda lejā. Bija ekstrēmi, jo, kur paveries, – aiza. Sākumā daudz bremzēju, bet vēlāk, kur ceļš kļuva pārredzamāks, iemācījos pirms līkuma vairāk turēties ceļa vidū un mazāk samazināt tempu. Bet kalni – neaprakstāmi skaisti. Izvēloties šo izklaidi, ieteiktu noteikti uzvilkt ķiveri un aizsargus – viena no grupas biedrenēm velosipēda sliktā tehniskā stāvokļa dēļ divreiz nokrita no braucamrīka un pēdējais kritiens bija visai sāpīgs, dabonot nobrāzumus un sasitumus. No visām izklaidēm, ko izmēģinājām šī, manuprāt, varēja arī izpalikt. Atgriežoties Arekipā, bija brīvs viss vakars, lai pastaigātu pa pilsētu. To tiešām iesaku, lai izbaudītu koloniālā stila arhitektūru, pasēdētu kādā no kafejnīcām un iedzertu labu, stipru kafiju. Var nobaudīt vietējos veikalos iegādātos augļus, kuri Peru ir tik tiešām gardi. Ēstuves mani tur īpaši neuzrunāja, bet, ja gribas paēst brangi un lēti, iztiekot bez vietējās virtuves, var izvēlēties apmeklēt kādu no daudzajām ķīniešu ēstuvēm. Tāpat par pieciem soliem var patiešām kvalitatīvi notīrīt jebkurus apavus pie vietējiem. Arī alkohola cenu dēļ naktsdzīves izbaudīšana klubos visai demokrātisks prieks.

Naktsdzīve Peru

Tāpēc es ieteiktu Arekipā  arī pastaigāt pa krogiem, dažos no pašā centrā vakaros var klausīties vietējo mūziku dzīvajā izpildījumā. Dzērieni arī ir krietni lētāki kā Latvijā. Mūsu tūrisma grupas puiši devās krogu tūrē un "pašāva vaļā", kamēr mēs, daiļā dzimuma pārstāves, vakara sākumā atpūtāmies uz hosteļa terases un mielojāmies ar augļiem. Mango tur ir patiešām saldi un sulīgi. Salīdzinoši atspirdzinošs ir arī vietējais siera sūkalu saldējums. Vēlāk, kad pievienojāmies grupai naktsdzīves tūrē, mani pārsteidza tas, ka paši peruāņi krogos sākotnēji bija tādi kautrīgi un mazaktīvi – pārsvarā sēdēja malā un lēnām malkoja grādīgos dzērienus. Iepriekš biju domājusi, ka visi vietējie būs temperamentīgāki, naski dejos un smiesies, taču šāda prakse tur nebija plaši izplatīta. Tad nu mums – eiropiešiem – bija jārāda priekšzīme un jāiziet deju plača arēnā. Mazliet jautrības un drīz vien arī vietējie mums pievienojās, vakaram uzņemot apgriezienus. Peruāņi ir patiešām atvērti un jauki, interesējas par dzīvi Eiropā. Pilsētās arī angļu valodas līmenis ir labāks un var aprunāties, uzzinot ko jaunu.

Nākamajā dienā priekšā bija raftings – braukšana ar piepūšamajām laivām pa krāčainām upēm. Šis bija tiešām ekstrēmi, jo ūdens ir ledusauksts, upē daudz akmeņu un ir bail izkrist no laivas un sasisties. Taču katrai no laivām piešķir savu stūrmani, – tiešām profesionālus un zinošus vīrus, kuri laivošanu koriģēs un iesācējus apmācīs amata prasmju pamatos. Vakarā devāmies uz autoostu, lai dotos uz jau nākamo pieturas punktu ar nakts autobusu – tuksneša oāzi.

Tuksneša oāze

Pasakaina vieta Huacachinā. Šķita, kā no filmām. Nenoliedzami populārākās aktivitātes tur ir braukšana ar bagijiem pa tuksnesi vai "sand boardings" (braukšana ar dēli pa smiltīm – red.). Ir iemesls, kāpēc cilvēki no visas valsts brauc uz šo tuksneša pilsētu, lai izmēģinātu attiecīgās aktivitātes – tas ir ļoti jautri. Piedzīvojums ar bagijiem pa tuksnesi ir adrenalīna pilns, bet sajūta droša. Ja ir labs vadītājs, kurš zina, ko dara un brauc ātri, tas ir kaifs. Sejā nejūti ne smiltis, ne svelmi, bet gan ar visu ķermeni – paātrinājumu un nevari sagaidīt, kas sekos aiz nākamā līkuma. Tā kā man ātrums un smiltis patīk, šī bija pozitīva pieredze. Viena no daudzajām lietām, ko pirmo reizi darīju Peru. Bija forši. Arī smilšu dēlis ir piemērots visiem prasmju līmeņiem: iesācēji var nokāpt nogāzēs uz vēdera, kā to darīju es, bet profesionāļi var nolaisties lejā līdzīgi kā ar snovbordu. Sākumā domāju, ka nenobraukšu, bet vietējie iedrošināja, ka esot droši. Galvenā sāls slēpjas tehnikā – rokas stabili jāsakļauj priekšā, jāguļ taisni uz dēļa un kājas jāpapleš katra uz savu pusi. Un tad jālaižas lejā. Man negadījās noslīdēt no dēļa nevienu reizi. Tomēr, ja tas notiktu, nekas traks – smiltis nebija pārāk karstas. Tā kā neapsvilināsities. Drīzāk ieteiktu parūpēties par pretsauļošanās krēmu, dodoties pastaigā pa tuksnesi, kā pievakarē to darījām mēs, lai vērotu saulrietu.

Huacachinas oāze ir vienīgā dabiskā oāze Dienvidamerikā un atrodas tikai piecu stundu attālumā no Limas un 15 minūšu attālumā no Ikas pilsētas Peru dienvidos. Tajā atrodas kontinenta lielākās smilšu kāpas un iespējams baudīt arī dažādas citas ekskursijas pilsētā vai tās tuvumā, piemēram, vīna tūres, kādas apmeklējām Ikā pēcāk.

Interesanti fakti

Huacachinas oāze izveidojās, pateicoties pazemes ūdens straumei, kas veicināja augu un koku augšanu Ikas tuksneša vidū. Pašlaik tiek veikti konservācijas pasākumi, lai oāzi saglabātu un palīdzētu saglabāt tās augu veģetāciju. Oāzi veido palmas, eikalipti un ceratonijas koki. Tā kā Huacachina ir dabiska oāze, tā jau gadu desmitiem ir viens no iecienītākajiem peruāņu un ārzemnieku tūrisma galamērķiem. 1960. gados tas bija slavens vasaras kūrorta galamērķis, kas lepojās ar mājām, viesnīcām, laipu ap lagūnu un pat spa procedūrām. Mūsdienās tajā joprojām ir pieejama neslikta naktsdzīve un karstasinīgi vietējie, ar kuriem laisties dejās.

Vietējā leģenda vēsta, ka oāze radusies no Takaras pilsētas jaunavas asarām, kura sēroja par sava mīļotā, jaunā inku karotāja nāvi. Vairākas dienas un naktis viņai raudot, izveidojās lagūna, līdz vienu dienu pirms nakts iestāšanās karotājs šķērsoja lagūnu un ieraudzīja meiteni. Sapratusi, ka ir pamanīta, jaunā sieviete metās ūdenī, kur stundām ilgi slēpās, līdz karotājs aizgāja. Mēģinot pamest ūdeni, viņa, saprata, ka ir pārvērtusies par nāru. Meiteni sauca Huacachina. Leģenda vēsta, ka katru pilnmēness nakti jaunā sieviete pamet lagūnu, lai turpinātu raudāt par karā kritušo mīļoto.

Nokavēta lidmašīna

Kā jau minēju, atpakaļceļš bija vēl eksotiskāks – lidojām no Peru galvaspilsētas uz kaimiņvalsts Kolumbijas lidostu Bogotā, no kurienes uz Parīzi un no tās tālāk uz Rīgu. Ieteiktu reisus plānot tā, lai atstātu starplaikus starp pārsēšanām. Diemžēl nokavējām lidojumu un nācās palikt Parīzē līdz nākamajai dienai. Kamēr daļa grupas veiksmīgi bija nokļuvusi mājās, citiem mums pārējiem pasākums vēl turpinājās. Kā laimētāji, pagarinoties ceļojumam, īsti šoreiz nejutāmies. Lidojums nekavējās aviokompānijas neizdarības dēļ, – šādā gadījumā mums segtu biļetes un naktsmītni, bet kavējām mēs paši. Nebija reāli iespējams izskriet visu lidostu, – mums bija ar autobusu jābrauc līdz terminālim un vēlreiz jāizet pasu kontrole. Pārējie grupas biedri ar humoru mums "laimētājiem" nodeva sveicienus. Bija jādomā, kā tikt mājās. Pēc ilgām diskusijām ar vairākiem "Air France" darbiniekiem, mums tomēr aviokompāniju izdevās pārliecināt, ka paši nebijām vainīgi, bet gan neveiksmīgu apstākļu sakritības dēļ nekādi nevarējām paspēt uz savu reisu. Tā nu dabūjām tiešo lidojumu ar "airBaltic" atpakaļ uz Rīgu nākamajā rītā. Vienīgā bēda, ka hoteli un ēdināšanu mums neatmaksāja, tāpēc finansiāli lētākā opcija bija pārnakšņot lidostā. Daļu nakts nolēmām pavadīt, pastaigājoties par naksnīgajām Parīzes ielām. Turp devāmies ar metro, bet atlikušās stundas pavadījām Šarla de Golla lidostā. Nākamajā rītā pēc nelielas turbulences mūsu kājas pēc vairāk nekā divu nedēļu ceļojuma veiksmīgi skāra Rīgas lidostas grīdu. Visvairāk man laikam atmiņās paliks piedzīvojumi, kuru mums šajā braucienā netrūka ne dienas.

Vai ir vērts braukt?

Uzskatu, ka uz Peru noteikti ir vērts braukt, ja vilina tālākas un eksotiskākas zemes. Daba tur ir tiešām daudzveidīga un valsts piedāvā dažādas atpūtas un izklaides iespējas. Cilvēki ir diezgan pretimnākoši un draudzīgi, kopumā jutāmies droši. Vietējā starppilsētu satiksme – nakts autobusi un vilcieni – ir ērta un moderna. Un cenu līmenis uz vietas dažādiem izklaides un ēdināšanas pakalpojumiem – zemāks nekā Eiropā, līdz ar to varat atļauties vairāk. Vienīgais, jārēķinās, ka lidojums uz tik tālu valsti ir attiecīgi dārgāks. Es ieguvu lielisku kompāniju, – tā nebiju smējusies sen, aplūkoju brīnišķīgas vietas un guvu lielu vizuālo baudījumu. Peru man patika daudz kas, sākot skaistās dabas – (kalni, tuksnesis, džungļi, flora, fauna, koloniālā stila arhitektūra, košā māksla), pozitīvajiem cilvēkiem (lai arī daudzi Peru iedzīvotāji visādas rietumnieku ekstras, tai skaitā ceļot, nevar atļauties, viņi sevi sauc par laimīgiem). Tāpat bagātināja daudzās jaunās pieredzes (neparasti dzīvnieki, iepriekš nenobaudīti augļi, neizmēģinātas aktivitātes), un fenomenālā kultūra (inki, kečvu valoda, ceļojumi telpā un laikā un citas). Visbeidzot piepildīju savu bērnības sapni – turp aizbraukt.