"Ūdens planēta" Zeme: vai tiešām dzeramā ūdens krājumi ir neizsmeļami

Mēs Latvijā sevi varam uzskatīt par veiksmīgiem, jo mūsu saldūdens resursi ir bagātīgi, tomēr tas nenozīmē, ka mums vajadzētu būt izšķērdīgiem. Gluži pretēji – tā ir bagātība, par kuru jārūpējas.

Vides izglītības konceptvietā "Šūna" nedēļa no 13. maija līdz 21. maijam ir veltīta ANO ilgtspējīgās attīstības mērķim "Tīrs ūdens un sanitārija". Notiks vairāki pasākumi, kurus interesenti ir aicināti apmeklēt bez maksas.

Piemēram, 16. maijā no pulksten 16.30 līdz 20.00 kopā ar biedrību "Zaļā brīvība" skatīsimies dokumentālo filmu "Ūdens ir dzīvība", pēc tam sekos diskusija. 17. maijā no pulksten 11.00 līdz 14.30 Vides izglītības fonda "Zilā karoga" pasniegšanas ceremonija pašvaldībām, no pulksten 17.30 līdz 19.30 – herbālistes, aromterapeites un mākslinieces Ilzes Dātavas radošā darbnīca "Tīrs ūdens Tavā glāzē un dabā".

Par šiem un citiem "Šūna" pasākumiem uzzini šeit.

Kvalitatīvs krāna ūdens: kā tas palīdz mums samazināt ietekmi vidi?

Atbilstoši Veselības ministrijas 2021. gada pārskatam par dzeramā ūdens kvalitāti un uzraudzību Latvijā aptuveni 90% iedzīvotāju savā ūdensvadā saņem ūdeni, kas atbilst visām kvalitātes un drošuma prasībām.

Tiesa, kāds var teikt, ka tomēr visur ūdens nešķiet vienāds, tas garšo vai smaržo citādāk. Tā patiesi var būt, jo dzeramo ūdeni Latvijā iegūst pārsvarā no pazemes krājumiem, kuru sastāvs dažādos valsts reģionos var atšķirties, tāpēc arī atšķirsies ūdens garša.

Piemēram, pazemes ūdeņos mēdz būt augsts dzelzs savienojumu daudzums, var būt palielināta mangāna, citviet arī sulfātu un fluorīdu koncentrācija. Turklāt ūdens garšu un kvalitāti ietekmē arī ēku iekšējo ūdensvadu stāvoklis, it sevišķi, ja caurules ir novecojušas vai netiek regulāri skalotas. To var risināt kopā ar nama pārvaldnieku.

Kā kvalitatīvu dzeramo ūdeni varam saistīt ar vides saudzēšanu? Cilvēkam dienā vidēji ir jāizder 2–2,5 litri ūdens, un mēs katrs varam sev pajautāt, kā mēs šo ūdeni patērējam. Dzeram krāna ūdeni vai pērkam fasētu?

Agita Baltbārde

"Plastmasas atkritumi rada arī tādu piesārņojumu, ko ikdienā neredzam, taču tas var ietekmēt mūsu veselību. Runa ir par mikroplastmasu. Diemžēl mēs to nu jau elpojam, ēdam un arī dzeram."

2020. gadā viens Eiropas Savienības pilsonis radīja vidēji 35 kilogramus plastmasas iepakojuma atkritumu – aptuveni 1070 pudeļu, rēķinot atbilstoši standarta 500 ml PET pudeles svaram, vēsta portāls "Investigate Europe".

Latvijā gadā viens cilvēks izmanto ap 24,9 kilogramiem plastmasas iepakojuma.

"Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija diemžēl prognozē, ka plastmasas ražošana turpinās pieaugt. 2020. gadā tika saražots aptuveni 450 miljoni tonnu, un 2040. gadā būs jau 765 miljoni tonnu. Kaut arī Eiropa ir līderis plastmasas pārstrādē, tomēr pat tad tie ir tikai 10%," uzsver "Šūnas" idejas autore un AS "CleanR Grupas" valdes locekle Agita Baltbārde.

Agita Baltbārde

Latvijā mēs varam samazināt PET pudeļu patēriņu, jo mums ir kvalitatīvs dzeramais ūdens. Nevis pirkt PET pudelēs fasētu ūdeni, bet gan izmantot stikla, metāla vai cita atkārtoti lietojamā materiāla pudeles.

Aktualizējot plastmasas un arī mikroplastmasas tēmu, "Šūnā" gaidāms vēl kāds īpašs notikums, proti, mākslinieka Pētera Sidara (1948) izstādes "Klātbūtne" atklāšana 17. maijā pulksten 12.30.

Starptautiski apbalvotā mākslinieka, kura daiļradei ir raksturīgi sakausēt vienotā kompozīcijā daudzveidīgus materiālus, jo viņu vienmēr interesējusi nesavienojamu lietu sintēze – sākot no tekstila, tā šķiedrām, stieplēm, vadiem, beidzot ar kūdras podiņiem, karsto līmi un citiem.

Šoreiz galvenajā lomā – plastmasa, akcentējot tieši plastmasas piesārņojuma problemātiku, ar mākslas izpausmes līdzekļiem eksponējot plastmasas pudeļu korķus kā instalāciju.

Izstādē būs redzama instalācija, kas tapusi no plastmasas korķīšiem, kas vākti piecus gadus, un skulptūra, kas radīta no polietilēna kokteiļu salmiņu sakausējuma.

Pēteris Sidars

"Ja materiāls "nāk man pretī", tad es to uztveru kā zīmi, ka man ar to ir jāstrādā! Savā ilggadējā pieredzē esmu darbojies ar dažādiem materiāliem, šoreiz uzmanību piesaistīja korķīši un kokteiļu salmiņi, jo šķita, ka tie ir tikpat krāsaini kā manas domas un iztēle."

Mākslinieks arī piebilst, ka, neraugoties uz to, ka izstādei ir nosaukums, viņš tomēr dotu priekšroku tās nekā nenosaukt, jo, viņaprāt, skatītājiem pašiem būtu jānāk, jāraugās, jāsajūt un jāinterpretē mākslas darbu stāsts. Izstāde "Šūnā" būs skatāma no līdz 21. jūnijam.

Saldūdens – vai tiešām neizsmeļams resurss?

Zinot, ka dzīvās radības var lietot salīdzinoši niecīgu saldūdens daļu, mums vajadzētu piesardzīgi izvērtēt uzskatu, ka šis ir neizsmeļams resurss.

Latvijā mums to ir salīdzinoši grūti iztēloties, taču Pasaules veselības organizācija lēš, ka dzeramā ūdens trūkums skar aptuveni 40% planētas iedzīvotāju un sausuma dēļ līdz 2030. gadam savu dzimto vietu var nākties pamest līdz pat 700 miljoniem cilvēku. "Friends of Earth" aprēķinājuši, ka attīstītās valstīs uz cilvēku tiek tērēts ap 4645 litriem ūdens, ņemot vērā ne tikai katra privātās vajadzības, bet arī ikdienā vajadzīgo produktu un pārtikas ražošanu.

Tāpēc aizvien aktuālāka kļūst efektīvāka saldūdens lietošana, maksimāli maz to šķērdējot. Viens no risinājumiem ir lietus ūdeņu izmantošana.

• Piemēram, Izraēlā ir panākts, ka valstī tiek izmantots ap 75% notekūdeņu, kas ir augstākais rādītājs pasaulē.
• Tāpat pasaulē tiek attīstīts arī tā dēvētais "sponge city" jeb "sūkļa pilsētas" plānošanas modelis, ko daži eksperti uzskata par efektīvāko veidu, kā pilsētas var risināt gan plūdu, gan sausuma problēmas. Jēdzienu "sūkļa pilsēta" pirmo reizi sāka lietot Ķīnā, kur tapa vairāki šādi projekti. Šis modelis paredz, ka pilsētā betona virsmas tiek aizstātas ar caurlaidīgām virsmām, kas var uzsūkt lietus ūdeni. Iestājoties karstam laikam, šis ūdens iztvaiko un atvēsina pilsētu.

Berlīnes Urbānās hidroloģijas un tehniskās universitātes goda profesors Heiko Zīkers (Heiko Sieker) norāda, ka "sūkļa pilsēta" nav tikai viena tehnoloģija, bet drīzāk rīku kopums, jo atkarībā no iespējām var izmantot atšķirīgus ūdens uzglabāšanas risinājumus, piemēram, "zaļos" jumtus vai fasādes, vai veidot seklus kanālus ­­no caurlaidīgas augsnes, kas klāti ar zālienu.

Heiko Zīkers

"Sūkļa pilsētu" tehnoloģijas ļauj novadīt un uzkrāt lietus ūdeni, lai to izmantotu atkarībā no vajadzības."

Ko mēs vēl katrs varam darīt, lai samazinātu saldūdens šķērdēšanu?

Kā samazināt dzeramā ūdens patēriņu ikdienā:

• trauku mazgāšanai izmantot trauku mazgājamo mašīnu, kas ļauj ietaupīt līdz pat 78% ūdens;
• ja jānotecina aukstais ūdens, līdz sākas karstais, tad auksto ūdeni uzkrājiet pudelē vai citā traukā un izmantojiet vēlāk;
• salabojiet pilošus krānus, jo tiek lēsts, ka tie var iztērēt līdz pat 20 tūkstošiem litru ūdens gadā;
• ja iespējams, uzkrājiet lietus ūdeni, ko izmantot dārza laistīšanai, auto mazgāšanai un tamlīdzīgi.

"Reti kad mēs aizdomājamies, ka savā ziņā ūdeni pat valkājam, jo, piemēram, lai ražotu vienu T kreklu, ir nepieciešami aptuveni 2700 litru ūdens, kas ir līdzvērtīgi, ja mēs 70 reizes ieietu dušā. Ādas kurpju ražošanai ir nepieciešami aptuveni 8000 litru ūdens, džinsu – 11 tūkstoši. Pēc dažādām aplēsēm, tekstila industrija gadā "aprij" aptuveni 93 miljardus kubikmetru saldūdens jeb 4% no visiem kopējiem pasaules dzeramā ūdens krājumiem," saka Baltbārde.

Vēl viens veids, kā mēs varam būt ilgtspējīgāki un samazināt ūdens šķērdēšanu, ir izvēlēties kvalitatīvus apģērbus un apavus, ko valkāsim ilgāk, zīmolus, kas jau izmanto pārstrādātus materiālus, kopumā samazinot tā dēvētās ātrās modes patēriņu.

Mūsdienās ekonomika ir globāla. Sausums un ūdens trūkums vienā pasaules malā galu galā var ietekmēt arī mūs, jo saldūdens plaši ir nepieciešams pārtikas ražošanā. Tas nozīmē – ja ūdens cenas pieaug, tad var sekot ķēdes reakcija citās ikdienas produktu vai preču grupās.