Zinātnieki nejauši iemūžina neticamu cīņu starp vilkiem un Eiropas bizoniem
Eiropas bizons ir lielākais un smagākais Eiropas dzīvnieks, tā augstums skaustā ir gandrīz 2 m, ķermeņa garums līdz 3 m, svars 300–900 kilogrami. Pārskatot videoierakstus savam doktora grāda pētījumam, Polijas Zinātņu akadēmijas ekoloģe Robina Vijnandsa pamanīja kaut ko diezgan mežonīgu. Kamera, kas uzstādīta Polijas austrumu Belovežas gāršā, fiksēja vilkus (Canis lupus), kas uzbrūk Eiropas bizonu baram (Bison bonasus) baram.
Video, kas uzņemts 2025. gada septembrī un aprakstīts pētījumā, kas publicēts žurnālā "Ecology and Evolution", sākas ar pieciem vilkiem, kas ienāk kadrā. Trīs bizonu govis dzenas pakaļ vilkiem, netīšām atstājot jaundzimušo teļu neaizsargātu. Pēc tam vilki uzbrūk teļam, kož tam kaklā un mēģina to aizvilkt prom. Tieši tad divas govis nāk tam palīgā un metas tiem virsū. Vilki mēģina noķert teļu otro reizi, bet šoreiz viss bars ielenc teļu, un vilki padodas un pārtrauc uzbrukumu.
"Mēs šo notikumu iemūžinājām pilnīgi nejauši, kas to padara vēl īpašāku," žurnālam "Popular Science" stāsta Vijnandsa. Vijnandsa ir arī jaunā pētījuma līdzautore, un viņas pētījumā tiek novērota lielo zīdītāju uzvedība un aktivitāte Belovežas gāršā. Filmētais materiāls gan sajūsmināja, gan pārsteidza pētniekus.
"Tas radīja daudz jautājumu: kāpēc vilki dotos pēc tik sarežģīta medījuma kā Eiropas bizons? Cik bieži patiesībā notiek plēsēju mēģinājumi un cik bieži tie ir veiksmīgi?" saka Vijnandsa.
Meklējot pieejamo zinātnisko literatūru, atklājās, ka patiesībā ir daudz vēsturisku ziņojumu par plēsēju uzbrukumiem Eiropas bizoniem. Tomēr tikai daži no šiem mēģinājumiem ir notikuši nesen, un nevienā no tiem nav dokumentētu pierādījumu par to, ka vilks būtu sagrābis kādu indivīdu.
Pētījumā tiek izvirzīti interesanti jautājumi par Eiropas bizonu atkārtoto ieviešanu un aizsardzību. Šī suga tika izmedīta līdz izmiršanai līdz 1919. gadam, taču 1950. gadu sākumā tā tika atkārtoti ieviesta Polijas mežos. Šodien savvaļā dzīvo aptuveni 6 200 Eiropas bizoni, kurus bieži dēvē par "meža karali" un uzskata par sugu, kas nav medījama.
"Pašlaik šķiet, ka lielākajā daļā reintrodukcijas iniciatīvu plēsēju radītais risks vai plēsēju klātbūtne netiek iekļauti dzīvotnes piemērotības analīzēs," saka Vijnandsa.
"Mēs uzskatām, ka tas būtu jāņem vērā šādās analīzēs, jo tas potenciāli varētu ietekmēt nelielās reintrodukcijas populācijas."
"Tomēr, pat ja plēsēji medī biežāk, nekā mēs domājam, mēs neparedzam strauju Eiropas sumbru populāciju samazināšanos," viņa piebilst, "īpaši tad, ja ir pieejams vieglāks un pieejamāks medījums."
Vijnandsa cer, ka pētījums pavērs durvis plašākiem pētījumiem par bizonu un vilku mijiedarbību un tās iespējamām sekām, lai gan viņa arī norāda, ka darbs koncentrējas tikai uz vienu mijiedarbību un no tā nevar izdarīt galīgus secinājumus.
"Mēs galvenokārt vēlējāmies dalīties ar šo reto un īpašo novērojumu un parādīt, ka joprojām ir daudz nezināmā par Eiropas bizonu un vilku mijiedarbību," viņa saka.
Eiropas bizonam (Bison bonasus) ir apmatotāka aste. Eiropas bizoni ir lielākie vietējie zālēdāji Eiropā, un tie ir sastopami Polijā, Baltkrievijā, Lietuvā, Krievijā, Ukrainā un Slovākijā. Citās Eiropas daļās populācijas tika medītas līdz izmiršanai un cieta no dzīvotņu zuduma.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
