Nomodā par Latvijas brīvību: 80 gadi kopš Stompaku kaujas

Arī šogad, godinot šīs dienas nozīmi valsts vēsturē, 2. martā Balvu novadā notiks piemiņas pasākumi. Diena iesāksies ar ziedu nolikšanu un piemiņas brīdi pie pieminekļa Latgales partizānu pulka kritušajiem karavīriem. Pulksten 11 Balvu Kultūras un atpūtas centrā, sadarbībā ar Latvijas Universitāti, norisināsies zinātniskie lasījumi "Vēstures liecības neklusē!" – vēsturnieki un pētnieki dalīsies atziņās par nacionālo partizānu cīņām un to nozīmi mūsdienās. Pēc lasījumiem Baltinavas jauktais koris izpildīs īpašu programmu "Spēka dziesmas".

Dienas noslēgumā, pulkstn 14.30, Nacionālo partizānu apmetnes vietā dabas liegumā "Stompaku purvi" iedegs piemiņas ugunskuru – godinot nacionālos partizānus, viņu patriotismu un nesalaužamo cīņas garu.

Kopš 2022. gada 2. marts ir iekļauts Latvijas atzīmējamo notikumu kalendārā kā Nacionālo partizānu bruņotās pretošanās atceres diena.

Stompaku purva partizānu nometne

1945. gada janvārī Stompaku purvos, starp Balviem un Viļaku, uz vairākām purva saliņām izveidojās Baltijas reģionā lielākā partizānu nometne – "Saliņu mītnes", tautā sauktas arī par "Jauno Berlīni". Uz vairākiem mēnešiem tā kļuva par mājvietu vairāk nekā 300 nacionālajiem partizāniem, tostarp 30 sievietēm, kuri ticēja brīvai un neatkarīgai Latvijai un bija gatavi par to cīnīties.

Nometne bija sadalīta divās daļās: Dienvidu sektorā mitinājās partizāni no Viļakas pagasta, bet Ziemeļu sektorā – no Šķilbēnu, Baltinavas un Tilžas pagastiem. Tajā atradās 24 bunkuri un vairākas virszemes būves – divi staļļi 30 zirgiem, pārtikas noliktava, maizes ceptuve un pat baznīca, kur katru rītu notika dievkalpojumi.

Nometnē darbojās arī īpaša partizānu tiesa, kas sodīja gūstā saņemtos padomju aktīvistus. Neskatoties uz skarbajiem dzīves apstākļiem, nometnē tika cepta maize, cilvēki laulājās un dzima bērni, līdz 1945. gada 2. marta rītā Stompaku purvu sasniedza padomju okupācijas karaspēks.

Stompaku kaujas dienas notikumu gaita

Vēsturnieks Zigmārs Turčinskis, kurš aktīvi pētījis nacionālo partizānu kustību Latgalē, norāda, ka kauja Stompaku purvos sākās 2. marta rītā pulksten 7.30, kad NKVD (PSRS Iekšlietu Tautas komisariāta) karaspēka 143. strēlnieku pulks ar 483 vīriem uzbruka partizānu ceļa ārējam postenim. Uzbrucējiem izdevās ieņemt četrus bunkurus, pārņemot savā kontrolē visu Priekšsalas centrālo daļu.

Abu pušu pozīcijas atradās vien 70-80 metru attālumā, un apšaudes notika ar īsiem pārtraukumiem visas dienas garumā. Līdz vakaram kauja ieilga pozicionālā cīņā – ne viena, ne otra puse nespēja gūt izšķirošu pārsvaru.

Ap pulksten 19.30 kaujas trokšņi pieklusa, čekisti gaidīja papildspēkus no Rēzeknes, tostarp trīs 45 mm lielgabalus un mobilizētos vietējos, savukārt partizāni gatavojās izlauzties no aplenkuma.

Naktī no 2. uz 3. martu spēcīgā putenī viņiem tas izdevās – sadaloties mazās grupās, nacionālie partizāni izlauzās un izklīda Liepnas un Grīvas mežos, lai turpinātu cīnīties mazākās vienībās. Tomēr padomju okupācijas karaspēks parādā nepalika – kritušo partizānu līķi tika novietoti publiskai apskatei Viļakas centrālajā laukumā, demonstrējot savu spēku un cenšoties iebiedēt vietējos iedzīvotājus.

Stompaku purvu partizānu taka

Kaujā dzīvību zaudēja 28 nacionālie partizāni, daļa no viņiem vēlāk mira no ievainojumiem, savukārt pretinieka pusē krita 46 kaujinieki. Par piemiņu Stompaku kaujā kritušajiem 2011. gada 11. augustā Balvu-Viļakas šosejas malā tika atklāts piemineklis ar visu kritušo vārdiem un rindām: "Mums bija jāmirst, lai dzīvotu simti.

Nebija lemts toreiz Latvijai zelt. Un pēc kariem, kas palikāt dzīvi, būs no jauna jums Latviju celt!". Tikmēr Viļakā, Eržepoles kapos, svinīgi tika apglabāti 18 kaujā kritušie NKVD karaspēka karavīri.

Šobrīd uz Nacionālo partizānu mītnēm dabas liegumā "Stompaku purvi" ved marķēta taka, un ir atjaunoti trīs bunkuri – baznīcas bunkurs, kas atjaunots pēc Domicellas Pundures atmiņām (pēdējā dzīvā Stompaku kaujas lieciniece, kura 2022. gada 3. aprīlī aizgāja mūžībā), kā arī nometnes štāba un štāba apsardzes bunkuri.

Pamatojoties uz vēsturnieku un laikabiedru atmiņām, bunkuru bedres izraktas tieši tur, kur tās atradās 40. gadu vidū, veikti arī arheoloģiskie izrakumi un pētījumi. Arheoloģiskajos izrakumos iegūtie priekšmeti šobrīd ir apskatāmi Viļakas muzejā.