"Neslēpšu, man ir bijusi diezgan smaga dzīve, bet iemācījos par visu pasmieties." Fejas Ne iedvesmas stāsts

Ritas kundze ir no Slokas. Taču kopš 1970. gada viņa ir rīdziniece. Savos gandrīz 64 gados Ritas kundze ir daudz ko piedzīvojusi. Viņa ir bijusi Sibīrijā un būvējusi Bamu [Baikāla-Amūras maģistrāle (BAM) ir 1520 mm platuma dzelzceļš Krievijas Federācijas Sibīrijas un Tālo Austrumu daļā. – red.], arī Murmanskā nostrādāja kādu laiku.

Ritas kundzi pamanīju, jo viņa dalījās ar vienreizējām receptēm. "Es uzskatu, ka garšīgi ēst nenozīmē dārgi ēst. Piemēram, mums ar meitu bija viens iecienīts ēdiens "Nabagu klimpas", kas tiek gatavotas ar ūdeni, miltiem un sāli, uztaisītas klimpas, uzvārītas sālsūdenī un apceptas. Ja vēl mērcīte kopā ar apceptiem sīpoliem, pavisam labi," smaidot stāsta Ritas kundze un vairākkārt atkārto, ka tas viņām ļoti garšoja un meita teica, lai mamma biežāk tās taisa. Viņa arī neslēpj, ka mēs daudzi no rīta pamatoties sūdzamies, ka mums kaut kas sāp, ka nav labs noskaņojums. Viņa iesaka, nečīkstēt un to arī pati cenšas nedarīt.

Pamudinājums uzrunāt Ritas kundzi bija viņas optimisms un spēja uz ikdienas lietam skatīties ar smaidu. Portālam "tv3.lv Dzīvesstils" Ritas kundze ar smaidu stāsta par ikdienu un lielajiem dzīves kūleņiem. "Es iemācījos pasmieties par sevi un tagad par visu pārējo es vienkārši priecājos. Es vienkārši baudu dzīvi," teic Ritas kundze.

"Es ļoti sen nonācu pie secinājuma, ka šajā dzīvē praktiski nav nekā tāda vai ļoti maz, par ko būtu briesmīgi jāsatraucas. Neslēpšu, man ir bijusi diezgan smaga dzīve, tad es iemācījos par visu pasmieties. Bet, lai varētu smieties par visu, sākumā jāprot smieties pašam par sevi. Es iemācījos pasmieties par sevi un tagad par visu pārējo es vienkārši priecājos. Es vienkārši baudu dzīvi," neslēpj Ritas kundze.

"Arī man šorīt šur un tur sāpēja, bet tas ir lieliski, jo nozīmē, ka es esmu dzīva. No raudāšanas vieglāk nekļūs, es jau sen to zinu, tāpēc jau sen neraudu. Nezinu, kam jānotiek, lai es sāktu raudāt. Pret dzīvi jāatteicas vienkārši un nevajag no dzīves gaidīt vairāk nekā tā piedāvā. Bet to, ko dzīve piedāvā, to visu ir jāņem," pārliecinoši saka Ritas kundze.

Dzīves pagrieziens un ratiņkrēsls

Ritas kundzei ir 2. grupas invalīde ar vairāk nekā 30 gadu darba stāžu. Lielākie darba stāža gadi ir līdz 1996. gadam, tāpēc piemaksas pie invalīdu pensijas viņai ir tikai pēc 1996. gada un tās ir kapeikas. Pēc pēdējās indeksācijas Ritas kundze katru mēnesi saņem 242 eiro.

"Man vēl ir noveicies. Es esmu strādājusi. Sabeigusi savu veselību, dabūjusi invaliditāti, pateicoties tam, ka es nežēloju sevi. Invalīdi, kas ir no bērnības, saņem vēl mazāk," skaidro Ritas kundze.

"Es esmu strādājusi diezgan smagus darbus. Piemēram, 10 gadus biju krāsotāja. Tas nebija mans vienīgais darbs. Es biju datoru pasniedzēja. Es esmu oriģināla savos izgājienos. Tagad man ir mugurkaula anomālija. Tieši uz 55 dzimšanas dienu organisms izdomāja, ka viņam pietiek staigāt. Bija operācija. Tagad es drusciņ staigāju ar rolotoru. Nekur tālu nevaru aiziet, bet tagad es varu noiet 100 metrus un tad man vajag sēdēt. Man bija mērķis noiet kilometru. Es to panācu, bet pēc tam es salauzu plecu. Biju sporta spēlēs, izkritu no ratiem un salauzu plecu. Vajag ratus likt uz bremzēm," to atceroties, smejoties man stāsta Ritas kundze, un piebilst, ka dzīvē viss ir jāizmēģina.

Šie acīm redzamie ierobežojumi Ritas kundzi neattur būt aktīvai. "Es nevaru darīt visu, ko es vēlos. Es ļoti labprāt daudz vairāk ceļotu, bet invalīdiem Latvijā ir ļoti smieklīgas pensijas. Vienkārši nožēlojamas."

Rita Prane

Es ļoti gribētu, lai mūsu dārgie deputāti, valsts vīri, pamēģinātu vienu mēnesi nodzīvot ar tādu pensiju. Es vairāk neprasu, vienu mēnesi. Un ar to pašu summu nopērk, piemēram, pamperus, kurus vajag daudziem no mums, zāles, kaut arī tās ir ar atlaidi, bet tik un tā ir jāpiemaksā, un vēl paēd.

Fantāzija un patika gatavot

Runājot par to, kā Ritas kundze "savelk galus", viņa min, ka palīdz prasme un patika gatavot. "Mani glābj tas, ka man ir ļoti laba fantāzija. Jau no skolas laikiem, kad klasesbiedrene man teica: "Rita, tu no sūdiem uztaisīsi konfekti"," sirsnīgi smejas un atceras, ka tas viņai ir no bērnības, ko dzīvoja kopā ar mammu un vecmāmiņu.

Viņa neslēpj, ka pirmā pankūku bļoda viņai saplīsa. Ritas kundze atklāj, ka viņai bērnībā mīļākās grāmatas bija par mājokļu iekārtošanu un kulināriju. "Es lasīju un neko nesapratu. Tur bija pieminēti tādi produkti, kurus es savā dzīvē nebiju satikusi, bet kaut kā lēnā garā… man patīk skatīties, kā citi gatavo. Es nekautrējos uzdot dumjus jautājumus, kāpēc tā un kāpēc šitā. Es ļoti ilgi domāju, ka man nepatīk taisīt, ka es to daru tāpēc, ka to ir jādara," stāsta Ritas kundze.

Rita atklāj, ka viņa bija viena no pirmajām interneta lietotājām Latvijā, un tieši tur viņa sāka dalīties ar savām receptēm. Un, aktīvajās interneta sarunās, žurnāls "Labu apetīti" pamanīja Ritas kundzes ierakstus un tā viņai nāca pirmais piedāvājums publicēt savas receptes. Ritas kundzei žurnālā bija sava rubrika "Divas dienas pirms algas".

Mainījās redaktori un sadarbība beidzās, bet Ritas kundze neskumst, jo ēst taisīšana viņai ir dzīvesstils. "Slava žurnālos man nav vajadzīga. Es zinu, kādi ir cilvēki. Godīgi sakot, es diezgan daudz kritikas saņēmu, kad es liku savu mājās taisīto ēdienu, nevis tādus, kā gatavo žurnāliem vai filmē profesionāļi,"atceras Ritas kundze.

Rita Prane

Es savus ēdienus fotografēju ar savu štruntīgo fotoaparātu, nepiemeklējot traukus, netaisot anturāžu, netaisot smuku. Vienkārši to, ko es ēdu.

Bija daudz nepatīkamu komentāru, piemēram, ka izskatās pēc vēmekļiem un tamlīdzīgi. "Man vienmēr par to nāca smiekli. Es netaisu smukumam, es taisu ēst," smejoties teic Ritas kundze. Ritas kundzei prieks, ka viņas tuvie novērtē viņas pavāres prasmes un viņiem garšo viņas gatavotie ēdieni.

Par ģimeni un dzīves plāniem

Runājot par Ritas kundzes ģimeni, viņai ir meita un pusbrālis, kuru viņa audzinājusi no 11 gadu vecuma. "Meita līdz saviem 16 gadiem viņu sauca par brāli un to, ka tas ir mammas brālis, viņa saprata tikai savos 16 gados. Tāpēc, runājot par bērniem, man ir grūti pateikt, cik man ir bērni," smaidot saka Ritas kundze.

"Dzīve mani nemaz nav saudzējusi, bet, godīgi sakot, manis tas neuztrauc. Mani tas tiešām neuztrauc. Man tas ir daudz iemācījis. Visi šūmējās par Covid-19. Nu un. Visi mēs esam mirstīgi, neviens nedzīvosim mūžīgi. Ja būs jāmirst, nomirsim, bet, kamēr vēl nav nomiris, cilvēkam ir jādzīvo. Jāpriecājas par to, ka viņš ir dzīvs. Tas ir mans uzskats. Jāņem ir viss, ko vispār spēj paņemt. Dzīve jau piedāvā ļoti daudz, bet ne visu var paņemt. Piemēram, es nekur nevaru aiziet, kad ir sniegs, vai es pārvietošos ar ratiem vai rolatoru. Es ļoti labprāt strādātu, bet es nevaru, jo, kā būs ziema, tā es sēdēšu mājās. Es vēl joprojām esmu parakstījos uz informāciju "CV.lv" un man katru dienu nāk informācija par jaunajām vakancēm. Ar lielu interesi lasu. Ja nu trāpās kaut kas tāds, ko es no mājām varu darīt?! Ja nenobīsies no mana lieliskā jaunuma," sirsnīgi smejoties teic Ritas kundze.

Ritas kundze, kā viņa pati saka, ir "jauns" invalīds, jo viņas invaliditāte nav no bērnības, bet dzīves laikā iegūta. Ritas kundze neslēpj, ka viņai bija vajadzīgs laiks, lai saprastu, ko invalīdi dara.

"Pie mums jau tā informācija vairāk vai mazāk, bet gandrīz vai noslepenota. Ja nav pazīstama invalīda, tad vienkārši neko nezini – ne kas pienākas, ne ko vari dabūt. Tagad jau invalīdi ir daudz iemācījušies. Lieto internetu un tā var ar informāciju iepazīties. Pagājušajā gadā iestājos invalīdu biedrībā "Aizvējš". Tagad jau viņi man piedāvā būt par brīvprātīgo darbinieku, jo es saprotu datorus un varu izveidot mājaslapu. Tādās lietās es jau visu varu. Es vairs nejūtos tā, ka man nav ko darīt. Patiesībā jau es nekad tā neesmu jutusies. Tagad jau ir sajūta, ka ir bišķi par daudz ko darīt," smejoties teic Ritas kundze.

"Mēs aktīvi invalīdi tā diezgan skeptiski skatāmies uz veselajiem cilvēkiem, ja mēs dzirdam, ka kāds sāk čīkstēt, ka viņš to nevar vai to nevar. Varam sākt arī lamāties, jo mēs zinām, ko mēs varam," smaidot skaidro Ritas kundze.

Ritas kundze neslēpj, ka viņai ir "Eiropas pakas" [Eiropas Atbalsta fonda vistrūcīgākajām personām atbalsta komplekts – red.] un viņa plāno uztaisīt recepšu sēriju "Trūcīgā ēšana", ēdieni, kas tikai no "Eiropas pakām" esošajiem produktiem taisīti, jo viņa bieži izmanto to, kas tajās pakās tiek piedāvāts.

"Es to visu viena nevaru apēst, kas tajās pakās ir. Es dalos ar paku saturu. Vēl nesen kāda māmiņa "Facebook" meklēja, un es ar viņu padalījos. Sēriju vēlos tāpēc, ka es tajā pašā "Facebook" lasu, ka tur nekā nav, ka tikai cūkām var dot. Cilvēki vienkārši nezina, cik labi var paēst no tām pakām. Ar nosacījumu, ja taisa. Jā, jānopērk ir šis tas klāt, piemēram, dārzeņi, tēja un kafija" skaidro Ritas kundze.

Ritas kundzei ir aprūpētāja, kas palīdz sagādāt pārtiku, kad Ritas kundze netiek no mājām ārā. Arī dzīvokļa pabalstu Ritas kundze saņem.

Sarunas noslēguma, kad esam aprunājušas arī par maizes cenām, Ritas kundze mierīgi teic: "Es iztieku labi."

Ritas kundze ņem no dzīves visu, ko tā piedāvā. 6. maijā Rīgā noslēdzās Starptautiskais Eiropas Gastronomijas konkurss "Cupid’s spoon" 2023, kurā piedalījās arī Ritas kundze.

Ierakstā pēc konkursa Ritas kundze raksta: "esmu mājās… nogurusi… ar dāvanu maisiņu… par vinnētāju informācija būšot pēc pāris dienām… mana daļējā fotoatskaite (mani fotogrāfēja – man nebija laika sevi fočēt) būs kaut kad, nezinu kad…
galvenais rīkotājs man skaidrā angļu valodā pateica: -"You are my favorit!"… preses fotogrāfam uz viņa jautājumu: – Nu, kā patīk slava?, es atbildēju: – Man slava nav vajadzīga, es tāpat esmu smuka!… džeks gandrīz nokrita no kāpnēm, pa kurām tobrīd gāja."

Pamēģini Ritas kundzes pupiņu zupu.