Dzejniekam Ojāram Vācietim – 90. Meklējam dzejnieka dzīves pieturas punktus

Pirms maniem atrastajiem un iezīmētajiem pieturas punktiem ir dzejnieka vēsturiskie un nemainīgie – dzimtā puse Trapenē, skola Gaujienā un Pārdaugava, kas bija dzejnieka lielais rakstāmgalds.

Sākums

Ojārs Vācietis dzimis 1933. gada 13. novembrī. Viņa pirmās mājas ir "Dumpji" Trapenē, pavisam netālu no robežas ar Igauniju. No turienes līdz Gaujienai apmēram 17 kilometru, līdz Rīgai – 170.

Pabeidzis Trapenes pamatskolu, Vācietis mācās Gaujienas vidusskolā. Tieši vidusskolas laikā viņš nopietnāk pievēršas dzejai. Top viņa pirmās publikācijas.

Uz namu Antonavas ielā (tagad O. Vācieša iela – red.) Vācietis ar ģimeni pārceļas 1960. gada sākumā un nodzīvo tur visu savu atlikušo mūžu, līdz 1983. gada 28. novembrim.

Skolēnu burtnīca

Kopš 1962. gada dzejnieks visus savus dzejoļu oriģinālus uzticīgi pierakstīja skolēnu burtnīcās. Kopā ir sarakstītas 318 burtnīcas. Tikai vēlāk tie tika pārrakstīti mašīnrakstā.

"Pēdējo dzejoli viņš ir uzrakstījis 1983. gada 26. burtnīcā uz burtnīcas vāka," stāsta I. Ķīse.

Sarunu par burtnīcām sākām tāpēc, ka 1963. gada 23. burtnīca iztrūkst.

"Es gan šo aicinājumu esmu iztikusi vairakkārt, bet konkrētā burtnīca nav atradusies. Bija cilvēki, kuri sadzirdēja muzeja aicinājumu un tā muzejā nonāca viņa rakstītās vēstules. Par to cilvēkiem milzīgs paldies," stāta I. Ķīse, kas aicina ziņot arī par pazudušo burtnīcu, ja kādam, kas par to ir zināms.

Dzejnieka dzimšana

Agrīnā jaunībā dzejnieks veidoja dzejoļu klades. Tie nebija pirmraksti. Viņš savus dzejoļus bija pārrakstījis un klades dāvinājis.

"O. Vācieša 1952. gada kladē bija viens dzejolis ar moto: "22. decembrī 1938. gadā es uzrakstīju pirmo dzejoli "Ziemas pasaka". Un tās dienas, 22. decembra, dzejolis sākas: "Nevienam citam šodien svētku nav, ir tikai man, bet svētku noskaņa sen pazudusi šai pašā dienā ziemā sniegotā…" Tas ir viņa rakstīts fakts, ka 22. decembrī, piecu gadu vecumā, ir uzrakstījis kaut ko tādu, ko viņš pats uzskatīja par savu pirmo dzejoli," stāsta I. Ķīse.

Dzejnieks un melnā berete

Dzejnieka ārējais tēls nebija iedomājams bez melnās beretes. Sarunā muzeja vadītāja teic, ka ļoti droši nevar pateikt, bet viņai ir aizdomas, ka tas bija laikā, kad viņš iepazinās ar mākslinieku Kurtu Fridrihsonu.

"Kurts Fridrihsons bija 1971. gada dzejnieka grāmatas "Melnās ogas" mākslinieks. K. Fridrihsonam bija franču berete. Tas ir tikai mans minējums. Neesmu to pārbaudījusi, bet tas ir fakts, ka dzejniekam beretes ir vairākas. Mēs vēl tagad redzam, ja skolēni veido O. Vācieša dzejas uzvedumu, tad tā vizuālā identitāte ir melnā berete," stāsta I. Ķīse.

Ojārs Vācietis un Imants Ziedonis

Vācieša bibliotēkā ir divas pirmās I. Ziedoņa grāmatas ar ierakstiem.

Pirmā dāvana ir 1961. gada maijā grāmata "Zemes un sapņu smilts" Vācieša dēlam Žanim. Ieraksts grāmata: "Ojāra Vācieša dzejas cienītājam no Ojāra Vācieša pusepigoņa. Žanim! Imants."

Otra grāmata 1961. gada jūnijā ir dzejniekam pašam ar ierakstu: "Ojāram no Vācietis kā Imanta".

"Laimas Žurginas dokumentālajā filmas scenārijā "Imants Ziedonis. Portrets locījumos" Ziedonis pats rakstīja scenāriju, kurā var lasīt: "Ar Ojāru Vācieti es faktiski iemācījos tā pa īstam staigāt. Uz kājām turēties. Kultūrā, protams. Patriotismā. Cilvēcībā."

Un ir vēl viens I. Ziedoņa rokraksta fragmentiņš, ko muzeja vadītāja nolasa: "Ar Ojāru Vācieti mēs satiekamies reti, bet mūs saista kaut kāds kopīgs dūmu ceļš debesīs. Tikko redzams, tikko nomanāms. Dūmu ceļš."

Dzejnieks I. Ziedonis ir dāvinājis Vācietim un vēlāk dzejnieka sievai Ludmilai Azarovai savas grāmatas.

"Ir zināmas tikai ļoti nedaudzas Vācieša dāvinātas grāmatas Ziedonim. Ziedoņa muzejs šobrīd ir atradis tikai vienu ar ierakstu. Kaut kur Ziedonis bija teicis, ka Vācietis mani atrada. Vācietis jau strādāja žurnālā "Liesma" redakcijā un nopublicēja jauno autoru Ziedoni," stāsta I. Ķīse

Rakstāmmašīna un vēstules

O. Vācieša muzejā glabājas sešas rakstāmmašīnas. Rakstot vēstules, Vācietis liek rakstāmmašīnā uzreiz divas lapas ar koppapīru pa vidu. Oriģinālo vēstuli viņš paraksta un nosūta adresātam. Otro kopiju paglabā pats.

Vācieša kopoto rakstu 10. sējumā ir apkopotas dzejnieka vēstules. Muzeja vadītāja neslēpj, ka ir arī vēstules, kuras atradās pēc tam un nav iekļautas sējumā.

"Es nenosodu cilvēkus, kuri Vācieša vēstules glabā kā milzīgu relikviju, un paldies viņiem, ja viņi atļauj mums digitālās kopijas glabāt. Katrs ar Vācieša roku rakstīts vārds ir īpašs. Vēstules varbūt arī tik personiskas, ka nav vēlēšanas publiskot," situāciju apraksta I. Ķīse.

Rainis un Ojārs Vācietis

Vācietis jau bērnībā, skolas gados, atklāja Raini ne tikai kā dzejnieku, bet viņa dzejas lielumu.

Vācietim un Rainim ir ļoti daudz kopīgā.

"Viņi abi ir sava laika kultūras, dzejas vertikāles. Pie viņiem grib piemērīties. Abiem ir bijušas ļoti sarežģītas attiecības ar sava laika varu. Abi ir kontrolēti, cenzēti, sodīti, slavēti, apbalvoti. Neatceros, kam piederēja šie vārdi, manuprāt, Jānim Peteram, ka "Ojāru Vācieti sodīja ar apbalvojumiem."," paralēles iezīmē I. Ķīse.

Dienasgrāmata dzejā

O. Vācietis nerakstīja dienasgrāmatu. Viņam citas dienasgrāmatas nebija, viss tika ierakstīts dzejoļos.

"Ludmila teica, ka par dienasgrāmatu nevarēja būt ne runas. Vācietis arī sievai nav ļāvis rakstīt dienasgrāmatu dažādu apstākļu dēļ," stāsta I. Ķīse.

Mēs katrs varam paņemt dzejnieka grāmatu, uzšķirt un lasīt viņa dienasgrāmatu. Muzeja vadītāja piekrīt, ka tā ir ļoti laba doma: "Es esmu mēģinājusi. Ir tāds dzejolis "Būs pali"… es nolasīšu."

Būs pali

"Mēs applūdīsim,

mēs bezlaivas cilvēki

applūdīsim

un mums vajadzēs

lidot.

Un citu nebūs –

Spārni būs jātaisa

no pērnām, pelēkām

niedrām.

Droši paļaujies

uz tādiem spārniem

no niedrām,

kas augušas zemē,

kur dzimis.

Pie tām var siet laivu,

ar tām var apturēt

tanku

un uztaisīt stabuli,

pie kuras skaņām

pats nelabais lēkās.

Bet tūlīt būs pali

un mums vajaga spārnu."

O. Vācietis, 1983. gada marts, 4. burtnīca.

Dzejolis "Būs pali" ir kā šeit un tagad rakstīts, un pa šiem 40 gadi nav daudz kas mainījies.

Telefonsaruna ar dzejnieku

Vācietim bija svarīgs tūlītējs kontakts ar lasītāju. Viņš pats lasīja savu dzeju un tā bija viņa saruna ar lasītāju. Dzejniekam bija plānotājs, kurā viņš pierakstīja tikšanās.

O. Vācieša muzejā var piezvanīt dzejniekam arī tagad. Uz galda stāv sarkans telefona aparāts ar ripu. Sarkanā piezīmju blociņā četru ciparu telefona numuri.

Uzgriezu uz ripas 6632. Telefona klausulē čerkstoši pīkstieni. Nepacietīgi gaidu un atskan dzejnieka balss: "Neej garām,/ Jo tu esi atoms,/ Manā neatklātā molekula,/ Frāze – neatklātā teorijā,/ Zvaigzne – neatklātā galaktikā."

Vācietis tieši man nolasa dzejoli "Neej garām", jo viņa balss skan man pie auss, nevis plašā telpā. Tas bija šeit un tagad.