Jaunības eliksīra formula un citplanētiešu liecības. No Vatikāna apmeklētājiem stingri sargātie noslēpumi

Leģendas vēsta, ka Romas katoliskās baznīcas bib­lio­tēkā ir slepenas istabas, par kurām zina tikai iesvētītie un ka pat daudzi pā­vesti, pa­vadot visu dzīvi Vatikānā, nav zi­nājuši par to pastāvēšanu. Tieši šajās istabās glabājas nenovērtējami rok­rak­sti, kas cilvēkiem varētu "liet gais­mu" pār pa­saules radīšanas no­slēpumiem.

Par Vatikāna bibliotēkas dibināšanas datumu oficiāli tiek uzskatīts 1475. gada 15. jūnijs, kad pāvests Siksts IV izdeva bullu, kas Vatikāna Apus­tulis­kās biblio­tēkas kā struk­tūr­vie­nības pastāvēšanu padarīja liku­mīgu. Bet šis fakts ne visai atbilst re­alitātei, jo tai laikā pāvestu bib­liotēkai jau bija sena un notikumiem ba­gāta vēsture.

Vatikā­nā glabājās senu rok­rakstu kolekcijas, kuras bija savākuši Siksta IV priekš­gā­jēji. Viņi sekoja tra­dīcijai, kas bija radu­sies vēl IV gadsimtā pāvesta Damasa I laikā un kuru tur­pināja pāvests Bonifā­cijs VIII — pirmā  pilnā kataloga sastā­dī­tājs, kā arī pa­tie­sais bibliotēkas glabā­tājs – pāvests Ni­ko­lajs V, kurš pasludi­nāja to par pub­lis­ku un pēc savas nāves atstāja vairāk nekā 1,5 tūkstošus rokrakstu. Jau līdz 1481.gadam Va­ti­kāna bibliotēkā bija uzskaitīti 3,5 tūk­stoši oriģinālo rok­rak­stu, kurus pāvestu nunciji bija iegā­dā­jušies Eiropā.

Daudzu darbu saturs nākamajām paaudzēm bija iemūžināts ar ne­skai­tāmu pārrakstītāju pūlēm. Šajā laika periodā savāktajā kolekcijā bija ne tikai svētās grāmatas un teoloģiskie darbi, bet arī filozofiski traktāti, klasisko grieķu, latīņu, senebreju, sensīriešu, koptu un arābu literatūras darbi, kā arī darbi jurisprudencē, vēsturē, arhitektūrā un mūzikā. Vatikāna bibliotēkas fondi tur­pina papildināties arī šodien.

Mantojumu, kuru bija savākuši Ro­mas katoļu baznīcas vadītāji, no­zīmīgi papildināja dāvinātās, pirktās vai gla­bāšanā nodotās jau izveidotās bi­bli­o­tē­kas. Tieši tā Vatikānā nokļuva vairāku lielāko Eiropas bibliotēku fondi. Tostarp Heidelbergas Universitātes Pala­tī­nas bibliotēkas (1622) un Zvied­­ri­­­jas karalienes Kristīnes grāmatas (1690), daudzu aristokrātisko ģimeņu bukinis­tiskās kolekcijas, kā arī grāmatu krāju­mi, kas glabājās Sv. Pētera ka­tedrālē, Siksta kapelā un citās Vatikāna struk­tūrās. Bez tā visa bibliotēkā gla­bājas arī daudzi arhīvi, kuru bagātība nav iz­pētīta līdz šim laikam. Šajā pla­nētas lie­lākajā bibliotēkā ir arī tādi dārgumi, ku­riem piekļuve ir tikai teo­rētiska. Pie­mē­­ram, daži Leonardo da Vinči rokrak­sti līdz pat šim laikam glabājas aiz sep­ti­ņām atslēgām. Jo ir versi­ja, ka tie satur in­formāciju, kas spēj nest trie­­­cie­nu baz­nīcas autoritātei un presti­žam.

Par īpašu bibliotēkas noslēpumu tiek uzskatītas kādas mistiskas tolte­ku — seno indiāņu (maiju tau­tas kai­miņu) grāmatas. Par tām zināms tikai tas, ka tās pastāv. Pārējais — baumas, nepārbaudītas hipotēzes un le­ģen­das. Pieļauj, ka šīs grāmatas satur ziņas par tādām asiņainām mīk­lām kā pazudušais inku zelts. Tā­pat, un ne bez pamata, tiek uz­skatīts, ka tās ir vienīgais patiesas informācijas avots par senatnē no­tikušajiem mūsu Zemes cit­pla­nē­tiešu apmeklējumiem. Runā, ka tieši šajās grāmatās atklāts arī Liel­dienu salas statuju noslēpums.

Klīst arī runas, ka Vatikāna bi­b­­lio­tēkā glabājas viena no Kaliostro darbu ko­pijām. Lūk, teksta, kurš apraksta reģenerācijas jeb orga­nisma atjau­no­šanās procesu, frag­­ments: "Izdzēris šo, cilvēks uz trim dienām zaudē samaņu un runas spējas. Sākas bieži krampji, kon­vulsijas, ķermenis bagātīgi iz­dala sviedrus. Atjēdzoties no šī stā­vok­ļa, kurā cilvēks, starp citu, neizjūt nekādas sāpes, trīsdesmit sestajā dienā viņš ieņem pēdējo "sar­kanās lauvas" (tas ir, eliksīra) kripatu, pēc kā iekrīt dziļā, mie­rīgā miegā, kura laikā viņam noiet āda, izkrīt zobi, mati un nagi, no barī­bas vada iziet plēves… Tas viss ataug dažu diennakšu laikā. Četr­desmitās dienas rītā viņš pamet telpu kā jauns cilvēks, sajūtot pilnīgu atjau­nošanos…"

Lai cik fantastisks arī mums neliktos citētais apraksts, tas ļoti precīzi atkārto  senislandiešu jaunības at­gūšanas me­todi Kaija Kappa. Šo sle­peno jau­nī­bas atgriešanas kursu divreiz savas dzī­ves laikā izgāja induss Ta­pasvidži, kurš nodzīvoja 185 gadus (1770.-1955.). Pirmoreiz viņš atjau­nošanos pēc šīs me­todes veica, kad viņam bija 90 gadu. In­te­resanti, ka Tapasvidži brī­nu­mainā pār­vēršanās arī ilga četrdesmit dienas, lielāko daļu no kurām viņš pavadīja miegā. Pēc četr­desmit dienām viņam izauga jauni zobi un mati, bet ķermenī atgriezās mun­drums un jaunība. Pa­ralēle ar grāfa Ka­liostro tekstu un senis­landiešu me­todi ir acīmredzama, un nav izslēgts, ka baumām par jaunības eliksīru bijusi patiešām reāla augsne.

Vatikāna bibliotēkas noslēpumi pie­velk kā magnēts, bet, lai tos atklātu, vispirms vajag tikt klāt bibliotēkas fon­diem, tikai tas nebūt nav vienkārši. Kaut arī bibliotēkā glabājas milzum daudz arhīvu, lasītāju pieeja tiem ir stingri ierobežota. Oficiāli tā zinātniski pētnieciskam darbam ir at­vērta, bet ik dienas to var apmeklēt tikai ap 150 zinātnieku un speciālistu. Pie tādas pētījumu intensitātes, ne­skaitot pa­stā­vīgo fondu papildinā­ša­nos, bibliotēkā savākto dārgumu izpēte tiks pabeigta tikai pēc… 1250 gadiem!