Latvijas iedzīvotājos ir dziļš labestības un cilvēcības kods, pauž Latvijas lepnuma žūrijas locekle Zane Daudziņa

Un viņu nekļūst mazāk! – to vislabāk zina stāstīt tie, kuru uzdevums ir izvērtēt šos vēstuļu kalnus, ko līdzcilvēki uz akciju iesūtījuši. Viņu pienākums un atbildība ir izlemt, kuri tad būs Latvijas lepnuma balvas ieguvēji.

Zane Daudziņa ir Latvijas Lepnuma žūrijā. Vēstuļu kalns, ko iesūtījuši cilvēki, ir kā blīvs romāns ar daudzām epizodēm. Viņai patīkot visas vēstules izlasīt vienā paņēmienā, tas prasot vairāk nekā desmit stundas.

Tās, kas uzrunājušas sirdi – tiek pārlasītas vēlreiz. Daudziņa teic – no subjektivitātes nav iespējams izvairīties, bet par to, kurus stāstus tad virzīt nominācijai – galvu ilgi neesot jālauza.

Pēc Daudziņas domām, mūsu iedzīvotājos ir dziļš labestības un cilvēcības kods, un Latvijas lepnums šos cilvēkus un viņu nesavtīgo darbu izceļ saulītē.

Taču viņai ir klusas aizdomas, ka šis notikums daudz svarīgāks ir apkārtējiem, nevis pašiem balvu saņēmējiem.

Zane Daudziņa

Tie cilvēki, kas tiek nominēti, viņos var saskatīt ļoti, ļoti stabilas vērtības, tādu drošu pārliecību par to, ko viņi dara, neviens viņus nav lūdzis vai aicinājis, viņiem par to nemaksā, viņi regulāri dara kaut ko tik nesavtīgi. Man liekas, ka mūsu valsts nemaz nevar pastāvēt.

Tam piekrīt arī Dons. Dons atceras – lasot vēstules, dažbrīd pārņēmusi sajūta, ka uzrakstīts kāds filmas scenārijs.

Tas mani iedvesmoja darīt veļ trīsreiz vairāk, ja kādreiz ir tādi brīži, ka mēs sūkstāmies, ka mums kaut kas nesanāk, der atcerēties tādus stāstus. Tie cilvēki vispār nesūkstās viņi iet un dara un ir priecīgi un citi iedvesmojas no viņiem.

Savukārt, Daudziņa atklāj, ka Latvijas lepnums atstājis nospiedumu arī viņas dzīvē.

Skaties video!