Balvas saņēmēji "Latvijas Lepnuma" nominācijā "Cilvēcība un drosme": Medicīnā Ukrainā "naktstauriņa lidojums uz gaismu" ir noslēdzies
Medicīnas jomā Ukrainā ir noslēdzies tā saucamais "naktstauriņa lidojums uz gaismu" jeb neskaidrību posms. Turpmāk Ukrainai nepieciešama plānota, specializēta medicīniskā palīdzība, uzskata "Latvijas Lepnuma" nominācijas "Cilvēcība un drosme" šā gada balvas saņēmēji, ārsti Mārtiņš Malzubris un Olafs Libermanis.
Mikroķirurgi Olafs Libermanis un Mārtiņš Malzubris martā sākumā izlēma doties Ukrainu, lai palīdzētu operēt un ārstēt Ukrainas karā cietušos brīdī, kad Krievija bombardēja Ukrainas pilsētas. Pirms došanās turp jautājumu bija vairāk nekā atbilžu. Pirmajā braucienā uz Ukrainu abi bija projām trīs nedēļas un tad Mārtiņš ģimenes dēļ atgriezies. Pēc tam Mārtiņš tur atgriezies augustā uz desmit dienām, lai turpinātu palīdzēt. Olafs prombūtnē ir vairāk nekā pusgadu, kopš pirmā aizbraukšanas brīža vien apmēram desmit dienas viņš ir bijis Latvijā.
Libermanis intervijā tv3.lv pastāstīja, ka vismaz līdz jaunajam gadam turpinās ar savu darbu palīdzēt cilvēkiem Ukrainā. Tālāk jau viss atkarīgs no tā, kādā kvalitātē, kādā apmērā un par kādiem resursiem turpināsies abu valstu sadarbība šajā ziņā.
Abi kopā – lieliska komanda
Vaicāts, kur ņēma drosmi doties palīdzēt uz Ukrainu, ņemot vērā tur esošo karadarbību un draudus dzīvībai, Libermanis atbild sekojoši: "No kurienes to ņēma Mārtiņš, es nezinu. Man laikam ir tieksme uz pašiznīcināšanos. Man ir tāds raksturs un es to periodiski mēģinu pielietot. Mārtiņš laikam devās tur ar augstu aprēķinu – viņš ir racionāls, viņš izrēķina iespējamības. Viņš plāno. Es vairāk balstos uz emocijām, impulsu, Mārtiņš – uz smadzenēm," teica ārsts, apliecinot, ka abi kopā ir lieliska komanda un sastrādājas nu jau daudzus gadus. Mārtiņš ir viņa bijušais stundents, kolēģis, draugs, treniņbiedrs.
Viņš arī izteicies, ja abi ar Mārtiņu būtu sadalījušies, nevis braukuši ar savām profesionālajām iemaņām palīdzēt uz Ukrainu kopā, nebūtu paveikts tik daudz. "Sāksim ar to, ka man ir topogrāfiskā plānprātība un diezgan liels nesaimnieciskums. Pirmkārt, es droši vien apmaldītos. Otrkārt, Mārtiņš saorganizēja un sastrukturizēja visu racionāli," atzina mikroķirugs. Arī Mārtiņš sarunā ar tv3.lv piebalso, ka viņi viens otru noteikti papildina.
Marta sākumā Kijieva izskatījās kā kara filmās
Mārtiņš arī apraksta pirmās sajūtas, pirmo reizi kopš kara sākuma ierodoties uz vietas Ukrainā marta sākumā. Marta sākumā Kijieva izskatījās kā kara filmās mēra vai epidēmijas laikā, – tukšas ielas, pa kurām vējš dzenā atkritumus, sadegusi tehnika ielas malās. Tomēr cilvēki bija ārkārtīgi mobilizējušies un viss darbs, kas notika, viss bija pilnīgi pašsaprotami. "Neeksistēja nevajadzīgi jautājumi, kāpēc mums to vajag, kas ikdienā mājās nereti parādās," viņš stāsta. Abi ārsti atzīst, ka neviens neprasīja: "Kur ir Jūsu pase vai Covid-19 sertifikāts, vai esat nokārtojis eksāmenu augstskolā jeb cik par to gribēsiet par to saņemt?" Tur risināja tikai racionālus jautājumus, lai pēc iespējas ātrāk un efektīvāk strādātu.
"Kara traumas nemaz nevar aprakstīt. Neviens mediķis, kurš nav nokļuvis karadarbības zonā, nesapratīs to specifiku. Tiem, kam nav šādas pieredzes, izprast ir salīdzinoši grūti. Tā ir unikāla pieredze. Mūsu darbs ir palīdzēt cilvēkiem. Palīdzēt pēc iespējas saglabāt veselību. Mūsu gadījumā tās pārsvarā ir ekstremitāšu traumas, palīdzēt saglabāt ekstremitātes."
"Naktstauriņa lidojums uz gaismu" noslēdzies, turpinās normāls hospitāļa darbs
Komentējot, kāda Ukrainā ir aktuālā situācija, Libermanis neslēpj, ka medicīnas jomā Ukrainā patlaban noteikti ir noslēdzies tā saucamais "naktstauriņa lidojums uz gaismu" jeb neskaidrību posms. Tagad tur turpinās normāls hospitāļa darbs, – pacientu plūsma ir vairāk vai mazāk izprotama. "Personāls ir apradis ar diagnozēm un pacientu stāvokļiem, saprot, kuros gadījumos ir jācenšas saglābt un kad nē. Darbs vairāk vai mazāk ir iegājis sliedēs. Visi saprot – tā ir realitāte, tā ir mūsu dzīve un tā tas arī notiek. Darba spēks brīžam ir, tad atkal nav. Viņu pašu mikroķirurģijas speciālisti ir vairāk abstrakta kategorija. Mēs viņus redzam semināros. Viņi kaut ko dara, bet tādu mikroķirurģijas, sevišķi militārās mikroķirurģijas, koncepta tur nav," saka Libermanis.
Viņš neslēpj, ka Ukrainā medicīnas jomā valda, tā teikt, padomju vai pēcpadomju skola. "Mēs tomēr pārstāvam Rietumus, mums ir lietuviešu un amerikāņu skola, tā ir cita pieeja. Tur ir arī zināma, teiksim tā, vadošo speciālistu nošķirtība. Latvijā vadošie speciālisti ir plaši pieejami tiem, kuriem vajag, mums vienkārši ienāk pacientu zvani. Runājot par speciālistu piesaisti militārajai sistēmai Ukrainai, redziet, tajā ir augsta specifika. Tur jābūt zināmam treniņam, zināmam rūdījumam, kā izdzīvot tieši militārajā vidē. Tur cilvēks ar kaut kādu savdabīgu izpratni par disciplīnu, pienākumiem un subordināciju, kas ir ļoti būtiski, nevar adaptēties. Nodaļas vadītājs ir pulkvedis, kuram uzpleči ir reāli pelnīti, gadu desmitiem kalpojot armijas sistēmai. Un kāds ar priekšstatiem par pakļautību, par demokrātiju, par personības lomu, ārsta tiesībām un profesionālo brīvību, var nonākt neierastis apstākļos un netikt atpakaļ," saka Libermanis.
Viņš arī atzīst, ja mediķiem no Latvijas Ukrainā gadīsies kāds incidents, tad Latvija var sabojāt savu līdz šim pozitīvo tēlu. To nedrīkst pieļaut, kas ir liela atbildība. "Ar incidentu domāju situāciju, kad nodaļas vadītājs Jums pasaka, ka Jūs ārstēsiet šo pacientu ar apaļām nevis četrkantainām tabletēm. Tas nozīmē, ka Jums ir jāārstē ar apaļām tabletēm. Ja Jūs tomēr noskaidrojat, ka tomēr ir nepieciešamas četrkantainas tabletes, tas prasa ļoti lietu Jūsu diplomātiju panākt, ka pacients saņem tās atbilstošākās zāles. Jo normāli būtu, ka Jūs dotu tādas zāles, kādas ir pateicis nodaļas vadītājs. Mārtiņš: "Tur pastāv militārā sistēma. Tiem, kas nav saskārušies ar militāro sistēmu, ir grūti izskaidrot, kas tā ir. Piemēram, ja kazarmās visiem jāpumpējas 20 reizes tagad un tūlīt, tad tā arī notiek, tikai medicīnas izpratnē. Tu nevis prasi, kāpēc man ir jāpumpējas 20 reizes, bet bez jautājumiem pumpējies 20 reizes. Tā ir militārā sistēma," viņš skaidro.
Neskaidrības par turpmākas medicīniskās palīdzības sniegšanu
Pēc Libermaņa teiktā, patlaban aktuāls ir jautājums, kā šo projektu – palīdzēt Ukrainai medicīniskā ziņā – Latvijai turpināt. "Atgriezties un turpināt darbu mūs aicināja hospitāļu ķirurģijas vadība, valsts galvenie vadošie ķirurģijas speciālisti. Šajā kontekstā ir jāsaprot turpmākās darbības forma. Tas pirmais "naktstauriņa lidojums uz gaismu" bija pirmais posms. Jāuzskata, ka tas ir beidzies. Tālāk jāseko tādām profesionālām, izsvērtām un mērķtiecīgāk organizētām pirmās palīdzības plūsmām. Un arī otrajai pusei ir jāizrāda interese. Strukturēti jāsaprot, ko mēs varam paņemt un tieši kādā veidā palīdzēt. No mūsu puses jābūt skaidrībai, kā tiek risināti jautājumi ar aprīkojuma sagādi, apdrošināšanu, apmaksu. Militārā objektā teorētiski līdz Tevīm var atlidot, teiksim, šķemba. Jāsaprot, kas notiks ar tiem, kas tur piedalās. Vai viņu radiniekiem pienāksies kompensācijas un tamlīdzīgi," saka ārsts.
Patlaban šie jautājumi neesot skārtoti, ārsti no Latvijas vienkārši brauc strādāt turp. Viņaprāt, lai šos jautājumus sakārtotu, iniciatīvai jānāk no pašu mediķu puses. "Tiklīdz amatā stāsies jaunais veselības ministrs, mēs vērsīsimies pie jaunās valdības un par to runāsim. Ar ukraiņiem viss iet samērā ātri, viņi ir ieinteresēti un vajadzīgie cilvēki sadzird, novērtē. Līdz šim mums viss ir norisinājies salīdzinoši operatīvi," saka Olafs.
Uz jautājumu, kādi speciālisti no Latvijas Ukrainā vēl būtu nepieciešami, Libermanis atbild sekojoši. "Mēs redzam ļoti šauru sektoru. Pirmie mēneši mums pagāja ļoti intensīvā darbā, bija tāds strādāšanas, gulēšanas, ēšanas režīms bez sestdienām un svētdienām. No 5. marta līdz 31. oktobrim bija tāda online nonstop darba nedēļa un tāpēc mēs esam redzējuši diezgan maz kopainas. Izskatās, ka tur uz vietas ir nepieciešama rehabilitācija, protezēšana. Ir vajadzīga izpratne par jaunā tipa protēzēm. Attiecībā uz mikroķirurgiem, tie noteikti ir nepieciešami, bet militārajā sektorā ir manas iepriekš uzskaitītās īpatnības. Tam mēs arī pievērsām uzmanību. Mums bija interesanti iepazīties ar potenciālajiem mediķiem no Latvijas, kas izteica vēlmi turp braukt, bet mēs bijām diezgan kritiski pret kandidatūrām. Jo mēs – Latvija – tiešām esam ieguvuši tādu labu statusu, bet tas ir nācis klāt uz tāda kā diedziņa – kantainajām un apaļajām tabletēm, kuras mums bija jādod. Mēs it kā mazliet uzspiežam to savu Rietumu modeli, viņi mūs tā kā akceptē, bet tajā pašā laikā mums ir jābūt efektīviem, nedrīkstam pārkāpt sarkano līniju, jo tad mēs izgāzīsimies," neslēpj ārsts.
Libermanis gan noliedz, ka tā saucamais Rietumu medicīniskās palīdzības sniegšanas modelis ir jānoliek kaut kur malā. Gluži pretēji – jāpielieto abi, līdzīgi kā sadzīvojott dažādu rasu cilvēkiem, jāmeklē kompromisi. "Ir bijis tā, ka mēs esam tie, kam ir jāmeklē tie kompromisi, jo viņi jau ir tur uz vietas, tādā ziņā viņiem ir vieglāk. Bet mums ir gan jāstrādā, gan jāsniedz palīdzība, gan jāuztur labas attiecības, gan jākārto sadzīves jautājumi, gan jārisina apgāde. Mums ir tūkstošiem ziedotāju, cilvēki ir ieguldījuši naudu, reāli iemaksājuši līdzekļus, lai mēs tur varam strādāt. Mēs jūtam atbildību, mēs nevaram vienkārši atļauties tur izgāzties vai kaut kā apkaunot savu valsti," viņš saka.
Nepārtraukts darbs
Pēc viņa sacītā, situācija Ukrainas sabiedrībā ir eksploziju nedroša, ne tikai fiziskā, bet arī emocionālā ziņā. Slimnīcās cilvēki strādā, dzīvo hospitālī, kādi desmit cilvēki, tajā skaitā pulkveži, visi kopā dzīvo vienā palātā, viņi tiek ārā vienīgi pa retam, kad sanāk. Jāstrādā ir nepārtraukti, septiņas dienas nedēļā. Pēdējā pilnā brīvdiena viņiem pašiem bija aprīlī, kas ir realitāte. Pastāv emocionālā pārslodze, kas ir vēl viens ļoti būtisks faktors, ar ko saskāries pēdējos divos mēnešos.
Tomēr cilvēki līdzīgos ekstrēmos apstākļos dzīvo arī citviet – šahtās, aiz polārā loka, pētniecības stacijās, ekspedīcijās, uz kuģiem, kosmosa stacijās, kur var tikt aizvadīts pat pusotrs gads. Tur cilvēks "nevar iziet ārā padomāt, uzpīpēt aiz stūra vai aiziet uz bāru un riktīgi pielikt mūli un pēc tam izgulēties", secina ārsti. Nē, tur ir savs darba ritms, maz miega un šādi jādzīvo pēc plāna diezgan ilgu laiku.
Taujāts, vai smadzenes vispār spēj strādāt pēc stundu ilgas gulēšanas, viņš saka – tāpēc ir atlase, ne katrs turp var doties. "Atlases kritēriju ziņā līdz šim esam bijuši veiksmīgi. Lielā mērā mums līdzās pastāvējusi arī veiksme, palīdzība mums ir nepieciešama, bet mēs arī skatāmies kritiski uz katru potenciālo kandidātu," saka Libermanis.
"Faktiski bijām gatavi braukt uzreiz, zinājām, ka kaut kas notiks!"
"Redziet visu manu – 60. gadu – paaudzi, gatavoja tam, ka sekos kaut kāda konfrontācija starp vienu un otru bloku. Toreiz gan atšķirība bija tāda, ka bijām vienā un tajā pašā pusē – PSRS. Taču arī mūsdienās visu laiku mani nepamet sajūta, ka kaut kur ir jābūt petroleļļas lampai, svecei, instrumentiem, kaut kādiem uzkrājumiem, siltajām ziemas drēbēm, jo kaut kas var "iet vaļā". Redzot pieaugošo ģeopolitisko spriedzi, man bija skaidrs – kaut kas nelāgs notiks. Mēs ar Mārtiņu pieteicāmies braukt palīgā arī uz Kalnu Karabahu, bet tur šis konflikts beidzās ātrāk nekā paspēja noreaģēt tie cilvēki, ar kuriem mēs runājām. Tagad karš Ukrainā.."
Mārtiņš piebilst – Olafs ir ļoti piesardzīgs un apdomīgs praktiskajos jautājumos. Viņa dzīves pieredze ļauj prognozēt lietas daudz labāk nekā, jaunākajai paaudzei ar mazāku dzīves pieredzi, kas, iespējams, neredz dažādas likumsakarības. "Katrā ziņā, man liekas, ka kopš rudens, kad noteiktas valstis sāka dižoties ar saviem spēkiem, bija skaidrs, ka kaut kāds konflikts ir neizbēgams. Paši ukraiņi kopš 2014. gada klusām, īpaši neafišējot, ir ļoti nopietni strādājuši pie savas aizsardzības sistēmas, kādēļ ir šis lielais pārsteigums, kam, manuprāt, neticēja neviens pasaulē, izņemot viņus pašus, ka viņi spēj tik ilgi un efektīvi noturēties pretī un patlaban karā gūt panākumus," saka ārsts.
Abi ārsti arī pastāsta, ka viņiem ir domubiedru kopa, kurā cits citu pazīst daudzus gadus. Kopā piedzīvoti dažādi ķirurģiskie izaicinājumi un var zināt, ko kurš domā. "Protams, ka ir dažādi ģimenes un citi apsvērumi, kāpēc šie kolēģi nevarēja piedalīties mūsu Ukrainas sāgas pirmajā daļā. Ja kaut kas tāds būtu nepieciešams šeit – Latvijā – tad jau viņiem nebūtu kur likties, tad mēs visi piedalītos," saka Mārtiņš.
"Mums noteikti šī sadarbība [red. Latvijas mediķiem palīdzēt Ukrainai] ir jāturpina. Vienīgi ir jāsaprot, kādā kvalitātē, kādā apmērā un par kādiem resursiem. (..) Patlaban ir skaidrs, ka līdzšinējais palīdzības sniegšanas veids vairs nav tik aktuāls, jo ir mainījušies apstākļi. Patlaban tur vairāk vajag vadāmās raķetes, kuras atkal nevajadzēja kara sākumā, līdz ar to arī šī medicīniskā palīdzība noteikti būs citādāka, taču tā viennozīmīgi būs vajadzīga. Līdz ar to kaut kādā modelī, kuru mēs vēl precīzi nezinām, jo tas ir atkarīgs no daudz un dažādiem apstākļiem, sadarbība noteikti turpināsies," sacīja Mārtiņš.
Viņaprāt, medicīnas jomā Latvijai būtu Ukrainai jāsniedz plānota, specializēta medicīniskā palīdzība. Latvija var piedāvāt izstrādāt savu mikroķirurģiskās, rekonstruktīvās ķirurģijas komandu. Tie varētu būt kaut kādi atsevišķi smagu pacientu efektīvi pārvedumi ārpus Ukrainas. Grūti pateikt, vai to izdosies paveikt dokumentācijas dēļ Ukrainas pusē. "Kā Olafs jau iepriekš minēja, būtu svarīga efektīva rehabilitāciju prognozēšana tur uz vietas. Jāsaprot, lai šādi projekti būtu efektīvi, nenozīmē aizbraukt tur uz divām nedēļām vienam speciālistam, lai sniegtu konsultācijas un braukt atpakaļ. Šādu projektu attīstot, būtu jārēķinās ar vienu gadu vai pat ilgāku projektu, ar diezgan lielām investīcijām, cilvēku apjomu, iekārtām, ar vietu, kur tas viss notiek. Jautājums, vai kāds jūt šo vēlmi un iespēju braukt un strādāt tur uz vietas, pametot, ļoti iesējams, darbu šeit uz vietas?" pauda Mārtiņš
Libermanis saka, ka tur jāsastopas ar jautājumiem no divām pusēm – ar masīviem palīdzības piedāvājumiem, vai kaut ko nevajag no Latvijas, Eiropas puses un ar palīdzības pieprasījumiem no Ukrainas puses. Ārstiem no Latvijas bija divas izvēles iespējas, vai nu kļūt par savienotājposmu – pāriet pilna laika darbā un nodarboties ar palīdzības organizēšanu-, vai aprobežoties tikai ar Ukrainas komandai hospitālī nepieciešamo. Izvēlējušies otro – faktiski atteikušies no dziļas iesaistes palīdzības jautājumu izskatīšanā kopumā, bet snieguši tūlītēju palīdzību, piemēram, nodrošinot vajadzīgo inventāru un medicīnisko aprīkojumu. Jo instrumentu, izejmateriālu tur tuvākajā perspektīvā pietiek.
Problēmas ar elektroapgādi skar slimnīcu darbību
"Patlaban Ukrainā ir problēmas ar enerģētiku, elektroapgādes sistēmas darbības traucējumiem, viņiem ir pastāvīgi elektroapgādes traucējumi. Nesen saņēmu lūgumu pēc palīdzības no mūsu drauga Ukrainā – Jevgēņija, kuram ir problēmas ar strāvas apgādi. Viņš arī vērsīsies "Ziedot.lv", lai palīdz ar iekārtu, akumulatoru un inventāra sagādi. Ja kāds vēlas palīdzēt, šī būtu palīdzība, ko sniegt konkrētam cilvēkam, ko mēs pietiekami ilgi pazīstam, lai viņam pietiek resursu visu ambulanču tīklu uzturēt. Tā varētu būtu konkrēta palīdzība, kas caur "Ziedot.lv" nonāks Ukrainā un tiks atbilstoši izmantota," noslēdz mikroķirurgs.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
