Covid‑19 draudi pansionātos: sociālajiem darbiniekiem lielākais izaicinājums ir nesaslimt pašiem

Ar Anetu TV3 Ziņas tiekas Rīgas sociālajā aprūpes centrā "Mežciems". Tur vairākiem klientiem apstiprināta saslimšana ar Covid-19, tādēļ drošības nolūkos vienojamies pastaigāties turpat pa centra teritoriju.

Šeit viņa strādā trīs gadus, taču kopumā sociālajā darbā aizvadīti jau divi gadu desmiti. Sākotnēji izvēle bijusi par labu mākslas studijām, taču Aneta stāsta, ka viņas dzīvi vairākkārt mainījuši tā dēvētie "atslēgas" cilvēki. Profesijas izvēlē, tās bijušas pasniedzējas Lolita Vilka un Skaidrīte Gūtmane, kuras ar savām lekcijām un dzīves padomiem novirzījušas Anetu uz sociālā darba takas.

20 gadu laikā, strādājot pansionātos, ilgstošās aprūpes centros un citviet, Anetai prātā nāk definīcija par to – kādam jābūt labam sociālajam darbiniekam. "Es esmu secinājusi, ka labs sociālais darbinieks ir plaša profila speciālists. Tev ir jāprot darīt viss – sākot ar tehnikām, sākot ar mākslām, kultūrām. Un, jo Tu vairāk proti, jo tu vairāk spēsi saprast cilvēkus un palīdzēt," viņa saka.

Maskā jāpavada visa diena un pie tās jau pierasts tik ļoti, ka bez maskas šķiet, ka neesi pilnībā apģērbts, smejas Aneta. Sarunas laikā viņa gan ne reizi par grūtībām nesūdzas un visur cenšas saskatīt pozitīvo: "Ziemā vēl nenovilkt, ir ļoti ērti, mēs jau spriedām, ka vismaz deguns nesalst. Ziemā mūs maskas apmierina. Un otrs kas – ekonomija uz lūpu krāsu! Fantastiski!"

Aneta aprūpes namā vada sociālā darba nodaļu. Ja pirms pandēmijas ikdienas darba grafiks bija paredzams – tagad no rīta nav iespējams prognozēt,  ko atnesīs vakars. Pavasarī apjukums un neziņa par to, kā tālāk strādāt, bijusi milzīga. Tomēr aprūpes centrā saslimušo nebija. Kā pareizi uzvilkt aizsargtērpu, kā paņemt paraugus Covid-19 analīzēm, kā pasargāt sevi un apkārtējos – to nācies mācīties ne vien pašai, bet iemācīt arī darbiniekiem.

"Pašā sākumā mēs nezinājām no kuras puses ko ķert un grābt un ko vispār drīkst un ko vispār nedrīkst. Ja ikdienā tu sēdēji izdarīji savus papīra darbus varēji aiznest kādam, tagad es nevaru tā vienkārši aiznest, jo tā persona var būt inficēta vai, ja es biju iepirkties, es nevaru to pavadzīmi paņemt, man viņa ir jānoliek, rīt tikai apstrādāšu."

Lai palīdzētu klientiem un darbiniekiem iejusties jaunajos apstākļos, Aneta veido pamācības, informatīvus plakātus un izskaidro: "Mēs domājām – jāuztaisa video sižets, kā to tērpu pareizi vilkt. Tā bija pirmā reize, kad mēs vilkām. kameru uzstutējusi lasu fonā, kas viņai jādara – jāvelk kombinezons mugurā, viņa velk to kombinezonu, tagad tev tie cimdi jāvelk un viņa ātrāk sāka vilkt otrus cimdus, kuru nevajag, un tagad vel cepuri un es saku – tos cimdus nevajadzēja un viņa tā – "pļukš" – aizmet visu pa gaisu un viss sižets aiziet pa pieskari un jāsāk viss no gala."

Darbinieki iesaistās arī ar klientu testēšanā, kas sākotnēji nebūt nav bijis viegls uzdevums. "Nāca šīs visas testēšanas un dabūjām pirmos siekalu testus un es nekad dzīvē nebiju domājusi, ka cilvēki neprot spļaut, liekas tāda vienkārša lieta, nu kurš neprot spļaut. 26:35-27:00 Mēs vilkām tos tērpus un gājām ņemt tos siekalu testus, protams, ar brillēm un visu – savu mūžu nebiju tā apspļaudīta dzīvē – man visu nakti sapņos rādījās un es dzirdēju – nospļaujieties lūdzu. Cilvēks sausu mutīti – ptu ptu, bet man taču siekalas vajag," stāsta Aneta.

Katru reizi dodoties pie Covid-19 slimniekiem, jāvelk pilns ekipējums. Tajā ir neērti un grūti elpot, rodas arī ādas alerģijas. Aneta neslēpj, ka no apkārtējās sabiedrības vairāk gribētos sagaidīt izpratni par situācijas nopietnību. Gan darbinieku, gan centra iemītnieku radinieku vidū ir tādi, kuri pret drošības prasībām izturas vieglprātīgi, tādēļ apzinīgajiem jādara divtik liels darbs, lai apkārtējos pasargātu.

"Tas ir pilnīgi dažādi. Ir super radinieki, kuri pasaka – jā, mēs visu saprotam un palīdz motivēt to iedzīvotāju, bet gadās pretēji – tādi radinieki, kas pasaka – nekāda "kovida" nav – mēs tik un tā gribam. Ir bijis līdz policijas saukšanai, jo cilvēks atgriezies no ārzemēm, pēkšņi mēs uzzinām, ka viņam jābūt izolācijā, bet viņš atnācis pie mums."

Paši centra iemītnieki situācijas nopietnību gan izprot un pret ierobežojumiem neiebilst. Lai viņi būtu informēti par apkārt notiekošo katrā istabiņā ir televizors un radio aparāti. Personāls seniorus māca apieties ar austiņām un dažādām viedierīcēm. Saziņai ar radiniekiem izmanto telefonus un planšetes. Tā arī ir viena no prasmēm, kam nepieciešama sociālajam darbiniekam – jābūt ne tikai skolotājam, bet nedaudz – pat tehniķim. Par svētku noskaņu domāts arī šogad.

"Visiem iedzīvotājiem kā jau katru gadu būs paciņas, tikai šoreiz mēs tā no lodziņa pamāsim un tikai viens cilvēks ar tērpu ies klāt. Pirmo uzspējām visu pirms šī Covid otrā viļņa izrotāt eglīti. Tas bija tas pēdējais brīdis, burtiski nedēļa, kad sākās uzliesmojums," teic sociālā darbiniece.

Ģitāru spēlēt Aneta sāka mācīties pavasarī. Pandēmijas laikā gan ievērojami grūtāk atrast brīvu brīdi, lai pavingrinātos: "Praktiski tagad ir tā, ka Tu atnāc mājās, domā – es vēl padarīšu kaut ko, bet saproti, ka vienkārši slēdzies ārā. Jo tā intensitāte, ka visu laiku kaut kas jāizdomā, jāpiemēro, jāatrod jauni risinājumi. Dēļ tā visa tas laiks nepietiek, jo ir dienas, kad es atnāku 22:00, 23:00 mājās. Ir dienas, kad 20:00, teorētiski jau mans darba laiks ir no 8.30 līdz 5.15, bet realitātē es viņā neiekļaujos."

Aneta aizraujas arī ar stikla mozaīku veidošanu. Pēdējo darbu sākusi veidot gada sākumā. To pabeigt līdz galam spēka pēc darba dienas vairs nepietiek.

Visvairāk šajā laikā Anetu iedvesmo gan centra iemītnieki, gan kolēģi, kuri neatsaka palīdzību un stājas pretī izaicinājumiem kā vienota komanda: "Tu redzi, ka iedzīvotājiem, kuri šeit ir – tu esi viņiem vajadzīgs. Viņš nāk un saka – tu taču nākamgad vedīsi mani ekskursijā? Viņiem ir tik ļoti svarīgi, lai tu būtu tagad šeit un vismaz nemainās tas, kas ir dotā brīdī, jo jau tā viņiem ir ļoti grūti."

Svētkos Aneta cilvēkiem novēl apzināties – ka prieku nerada cilvēku bari un ballītes, bet gan iekšējais emocionālais līdzsvars.

"Nu nevajag šausmīgi par visu saspringt. Es parasti dzīvoju un ļaujos plūdumam – jā, ir jāievēro, bet vai tad kaut kas no tā apstājas? Galvenais, ka tev ir mājas, kāds, kas tevi mīl, kāds, ko Tu mīli – nav obligāti cilvēks, tas var būt arī mīļš kaķītis. To attieksmi jau radām mēs paši – vai nu mums ir slikti visur, vai nu mums ir labi visur, bet tas, vai mums ir labi – būs atkarīgs tikai no mums."