Izdota grāmata par Imantu Lešinski – dubultaģentu, kurš divdesmit gadus amerikāņiem pienesa ziņas par VDK
Ir latvieši, kuru dzīves stāsti ir īsta spiegu romāna cienīgi. Viens no viņiem ir Imants Lešinskis, kuru jau pēc skolas savervēja čeka, bet kurš pats vēlāk pārgāja amerikāņu pusē, 20 gadus pienesa viņiem ziņas par padomju spiegiem un līdz ar meitu pārbēga uz ASV.
Viņa pēkšņās nāves dēļ nepabeigtie memuāri un citas publikācijas nu ir apkopotas un šonedēļ izdotas grāmatā Lešinska meitas Ievas Lešinskas redakcijā.
Ar izcilību pabeidzis Rīgas Franču liceju, kas tolaik gan saucās citādi, Imants Lešinskis iestājās prestižākajā padomju augstskolā – Starptautisko attiecību institūtā Maskavā. Iestājoties augstskolā, viņš gan noklusēja, ka tēvs Otrā pasaules kara beigās uz īsu brīdi iesaukts vācu policijas vienībās. Šādi senču grēki padomju laikos varēja pamatīgi iedragāt cilvēka karjeru, un tā Valsts drošības komitejas darbinieki jeb čekisti viņam izteica piedāvājumu, no kura nevar atteikties.
Vai nu jūs strādājiet mums, vai arī varbūt nu – ir tādas ziņas, ka Sibīrijā daudz brīvu skolotāja vietu, varbūt kādā rūpnīcā gribēsiet pastrādāt attiecīgi. Un tēvs vienmēr bija pieradis būt zvaigzne un nu viņš izvēlējās šo ceļu. Respektīvi viņš nolēma sadarboties.
Agrā jaunībā Lešinskis bijis pārliecināts kreisais, tomēr sākot profesionālo karjeru, domas mainījis. To veicināja gan padomju varas vēršanās pret viņa mīļākajiem skolotājiem vidusskolā, gan asiņainā 1956. gada Ungārijas revolūcijas apspiešana, gan izrēķināšanās ar tā sauktajiem latviešu nacionālkomunistiem. Tādēļ sadarbība ar čeku viņam radījusi milzu sirdsapziņas pārmetumus. Un jau 1960. gadā, kad čekas uzdevumā viņš nosūtīts uz Romas olimpiskajām spēlēm, lai, izliekoties par žurnālistu, mēģinātu pārvilināt Austrālijas komandā startējošos latviešus, tā vietā spiegs devies uz ASV vēstniecību un gribējis pārbēgt. Tas izvērties par ļoti dramatisku notikumu, jo angliski viņš tobrīd runājis vāji.
Viņu aizveda uz kaut kādu slepenu dzīvokli, kur viņš vairākas stundas gaidīja, kamēr no Vācijas speciāli ar lidmašīnu tika atlidināts viens amerikas armijas cilvēks latvietis, kurš tad varēja ar viņu sarunāties un noskaidrot, ko viņš grib darīt. Un toreiz amerikāņi vienkārši viņu pierunāja nevis pārbēgt, bet strādāt viņu labā.
Tādējādi amerikāņi sev ieguvuši vērtīgu aģentu, kurš teju 20 gadus pienesis informāciju par padomju spiegiem, palīdzēdams atmaskot ne vienu vien no viņiem. Kad čekisti jau sākuši ošņāties pa dubultaģenta pēdām, viņam tomēr izdevies izsist sev vietu PSRS diplomātiskajā korpusā ANO Ņujorkā. Un, kad paciemoties palaista viņa tobrīd 20 gadus vecā meita Ieva, tēvs viņai piedāvājis, ja vēlas, viņi var palikt Amerikā pavisam. Kad Ievai bijuši 16 gadi, viņas nacionāli noskaņotā māte bija stāstījusi, ka tēvs sadarbojās ar čeku. Bet vecāki bija šķīrušies jau labi sen un viņa par tēvu vispār zinājusi maz. Tādēļ saistība ar rietumu specdienestiem viņai bijis šoks.
Tad viņš man izstāstīja arī par to 60. gadu. Un ka viens no iemesliem, ko viņam amerikāņi bija minējuši – nu bet jums taču ir divus gadus veca meitiņa, vai tad jūs tiešām gribat viņai sabojāt visu dzīvi?
Ieva no sākuma svārstījusies, bet, saprotot, ka vienīgais ceļš mājup, būtu oficiāli denuncējot tēvu padomju varas iestādēm, piekritusi palikt. Tobrīd viņi palikuši kādā viesnīcā Vašingtonā. Tēvs kādam piezvanījis un jau pēc dažām minūtēm viņu istaba bijusi pilna ar aģentiem pelēkos uzvalkos, kas situši viņai uz pleca un slavējuši jaunās meitenes drosmi. Kopš tā laika, lai pasargātu no čekistu atriebības, viņi kļuvuši par Dornu ģimeni no Vācijas, ar saknēm Kēnigsbergā, ko mūsdienās pazīst kā Kaļiņingradu.
VDK nodevējus soda ar nāvi. Nu tēvam arī tika aizmuguriski piespriests padomju savienībā nāvessods. Tā kā principā viņš bija jāatrod un viņam šis nāvessods jāizpilda.
Viņš gan nav pratis dzīvot klusi un sācis publicēt savus atmiņu stāstus Amerikas latviešu presē, kas tur kļuva par megahitu, plānojis pārcelties uz Angliju un strādāt BBC, kā arī sācis rakstīt memuārus. Līdz 1985. gadā pēkšņi nomiris no sirdstriekas. Lai arī viņš bijis kaismīgs smēķētājs un arī alkoholam nav teicis nē, šī nāve ģimenei sākotnēji šķitusi aizdomīga, bet kāds CIP kontakts pārliecinājis par pretējo.
Manis jau minētais CIP kontakts teica, ka parasti, tad, kad krievi novāc kādu nodevēju šajos spiegu kanālos, viņi tomēr palielās ar to. Un nekā tāda nav bijis.
No saviem memuāriem Lešinskis bija paspējis uzmest tikai īsu kopsavilkumu un pirmās nodaļas melnrakstu. Ieva tos tagad beidzot izrediģējusi un vienā krājumā ar publikācijām rietumu latviešu presē publicējusi grāmatā. Šo darbu paveikt viņu pamudinājis fakts, ka, daļēji balstoties uz tēva biogrāfiju, šobrīd top Latvijas un Igaunijas kopražojuma filma. Tai būtu jānāk klajā uz nākamā gada nogalē.
Patiesībā bija runa, ka es izdošu savu grāmatu par tēvu. Bet tad man vienā brīdī sāka likties, ka man ir jāļauj viņam pašam runāt. Jo jebkura versija, tā ir ļoti subjektīva. Bet viņš būtu pelnījis runāt pats savā balsī.
Ievas tēvs savos darbos nekautrēdamies saucis vārdos citus latviešu čekistus. Bet kā pats uzsvēris tikai tos, par kuriem būtu gatavs liecināt tiesā, ka viņi ir čekisti. Tādēļ, runājot par čekas maisu atvēršanu, viņa atzīst, ka ir par atklātību. Tomēr viņu pārsteidz tas, ka paši bijušie čekisti joprojām neizjūt vajadzību atzīties.
Cilvēki, kuri ir savā laikā sadarbojušies ar VDK, tas, ka viņi līdz šai dienai nav spējīgi to atzīt un ka cilvēkiem pat tad, kad viņiem mūžs tuvojas galam un nav šīs nepieciešamības attīrīties.
Daudz kas par Imanta Lešinska dzīvi joprojām gan ir nezināms pat viņa paša meitai, jo to slepenu glabā izlūkdienestu arhīvi.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
