Kara medicīnā Latvijā esam gājuši tālu ceļu. Karš Ukrainā prasa iet vēl krietni tālāk

Lai apjaustu, kāda bijusi un kā laika gaitā attīstījusies kara medicīna Latvijā, "’tv3.lv’’ uz sarunu aicināja Paula Stradiņa medicīnas vēstures muzeja Pētniecības nodaļas vadītāju, pētnieku Mārtiņu Vesperi. Viņš stāsta – kara medicīna sāka attīstīties 17. un 18. gadsimtā, kad nepārtraukti notiek dažādas karadarbības, un Latvijā tas sākas ar Lielo Ziemeļu karu, kad Vidzeme bija pakļauta Zviedrijai. Tas ir laiks, kad tiek formētas pastāvīgās armijas bāzes, pie kurām veidoja arī lazaretes, kara hospitāļi.

Tiesa, kā rāda pētījumi, katrs trešais tolaik dienējošais karavīrs bieži vien nomira nevis kaujaslaukā vai no tajā gūtajām traumām, bet gan no dažādām slimībām. Tas tāpēc, ka kādreizējie sanitārie apstākļi un uztvere par higiēnu būtiski atšķīrās no mūsdienu, paskaidro Vesperis.

18. gadsimtā, kad jau Krievijas impērija ir pakļāvusi Latvijas teritoriju, tiek izveidotas militārās bāzes, piemēram, Daugavgrīvā, pie Dzegužkalna, Iļģuciemā un citviet, kurām blakus tika izveidotas arī lazaretes. Bet gadsimta vidū dibina Rīgas Kara hospitāli.

Šajā laikā Krievijas impērijā tiek dibināta arī Pēterburgas Medicīniski ķirurģiskā augstskola, kas laika gaitā daudzkārt mainījusi savu vārdu un kura mūsdienās pazīstama kā S. Kirova Kara medicīnas akadēmija. Vesperis paskaidro, ka ar skolas dibināšanu arī sākas plašāka un mērķtiecīgāka ārstu, ķirurgu un cita medpersonāla sagatavošana tieši militārām vajadzībām. Un šīs augstskolas absolventi bija pakļauti obligātajam militārajam dienestam.

"’Valsts izglītību apmaksāja, tāpēc daudzi Latvijas ārsti ir augstskolas beidzēju sarakstā, tostarp, piemēram, arī Pauls Stradiņš. Visi, protams, pēc tam ir pakļauti obligātajam trīs mēnešu kara dienestam – viņus vispirms nosūtīja uz dažādiem pulkiem Latvijas, Krievijas teritorijā, bet pēc tam viņi ir atvaļināti un varēja uzsākt savas privātprakses,’’ stāsta Vesperis.

Lai arī liela daļa ārstu patiesi savu izglītību ieguva augstskolā, aktīvās karadarbības laikā Krievijas impērija izjuta lielu ārstu iztrūkumu, tādēļ notika strauja sanitāru, ārstu palīgu, feldšeru sagatavošana. Pētnieks norāda – tas bijis īpaši aktuāli Krievijas–Japānas karā, 20. gadsimta sākumā, par kuru zināms, ka teju katrs trešais Latvijas ārsts tika iesaukts Krievijas dienestā un nosūtīts uz aktīvo karadarbību.

Medpersonāla sagatavošanai tika rīkoti kursi, piemēram, trīs, sešu, deviņu vai 12 mēnešu gari atkarībā no topošā mediķa veicamajām funkcijām. Apmācības bieži vien norisinājās kara hospitāļos, lazaretēs, lai medpersonāls uzreiz varētu apgūt arī praktiskās iemaņas. Iegūstos dokumentu par kursu pabeigšanu, mediķi tika nosūtīti uz kara lauku, hospitāļiem, sanatorijām un citviet. Un šāds straujo apmācību princips saglabājas arī Pirmā pasaules kara laikā.

Latvijas ārsti – augsta līmeņa un plaša spektra speciālisti

Runājot par ārstu iemaņām – vai visi visam bija gatavi vai tomēr daudz kas tika apgūts uz vietas, kara laukā vai lazaretē, Vesperis paskaidro, ka līdz pat Otrajam pasaules karam ārsti Latvijā iegūst ļoti augsta līmeņa vispārēju izglītību. "’Pediatriju, uroloģiju, ginekoloģiju, veneroloģiju, kara ķirurģiju, iekšķīgās slimības… Visas jomas. Un viņu zināšanu līmenis ir ļoti augsts, viņi var darīt jebkurus darbus,’’ stāsta pētnieks.

Piemēram, ārstu Kārļa Barona (Krišjāņa Barona dēla) un Gustava Reinharda atmiņu pieraksti vesta – Pirmā pasaules kara laikā viņus mobilizē. Barons pirms kara ir rentgenologs un aizraujas ar stomatoloģiju, bet, kad viņu iesauc armijā un nosūta uz Grodņu, viņu nozīmē par acu ārstu. Savukārt Reinhardam pirms kara Rīgā pieder acu klīnika, bet dienestā viņš tiek nozīmēts par rentgenologu. "’Citiem vārdiem – armija neskatījās, kādā specialitātē esi,’’ piebilst Vesperis.

Viņš arī pastāsta – saglabājušies apraksti, kas stāsta, ka daudzi karalaukā ievainotie vēlējušies nokļūt Latvijas lazaretē, jo Baltijas ārsti ne tikai cīnījušies par cilvēku dzīvībām, bet arī mēģinājuši saglābt ievainotās ķermeņa daļas. Lielākā daļa ievainoto bija zemnieki, rūpnīcu darbinieki, kuriem, beidzoties karam, būtu jāatgriežas pie darba, lai varētu uzturēt sevi un ģimeni. Un, lai pilnvērtīgi strādātu, bija nepieciešamas visas ekstremitātes.

Arī pārējais medpersonāls, it īpaši māsas, ieguva ļoti labu izglītību, kuru organizēja Latvijas Sarkanais krusts. Vesperis paskaidro, ka starpkaru periodā tika uzskatīts – Latvijas medmāsām ir viena no labākajām izglītībām Eiropā. "’Arī pēc kariem, kad māsu skola bija pievienota Rīgas 4. slimnīcai, līdz pat 1970. gadiem tā augstu kotējās visā Padomju Savienībā. No Maskavas, Ļeņingradas Latvijā ieradās galvenie ārsti un atlasīja sev medmāsas,’’ stāsta Vesperis.

Pētnieks gan norāda, ka pēc 1920. gada Latvijas veselības sistēma ir ļoti novājināta, gandrīz pilnībā sagrauta, jo tai cauri gājusi reāla frontes līnija. Tā rezultātā dažādām organizācijām veidojas savas slimnīcas, sanatorijas, veselības kopšanas punkti, tostarp Latvijas Sarkanajam krustam, Slimo kasēm, Tuberkulozes apkarošanas biedrībai u. c. Citiem vārdiem – veidojas vesela mikro pasaule. "’Tas daļēji bija saistīts ar to, lai katra šī organizācija un iestāde varētu efektīvāk parūpēties par saviem cilvēkiem, ko valsts uzreiz pēc Pirmā pasaules kara spēja nodrošināt tikai ar lielām grūtībām. Vēlāk, Kārļa Ulmaņa režīmā, šīs visas organizācijas sāka apvienot,’’ paskaidro Vesperis.

Viņš arī pastāsta, ka pēc Otrā pasaules kara Latvijā ienāk daudz PSRS armijas pārstāvju, kuru izglītības un zināšanu līmenis ir divējāds. Vieni ir ar augsta līmeņa, bet otru prasmes ir apšaubāmas, jo daļa ārstu kara periodā mācījās tikai 2,5 gadus, kuru laikā nav iespējams iegūt kvalitatīvu izglītību. "’Viņi zināja, kā nogriezt kāju, bet nezināja, kā izoperēt aklo zarnu. Bieži vien māsas ārstus, ķirurgus apmācīja pie operācijas galda,’’ pastāsta Vesperis un piebilst, ka dažādos amatos arī nereti tika iekārtotas ārstu dzīvesbiedrenes vai citas radinieces, kas arī nepalīdzēja stiprināt medicīnas kvalitāti.

Smagas traumas un ilgāk nekā 24 stundas pie operāciju galda

Ar kādām ligām ikdienā nācās strādāt mediķiem? Te pētnieks nodala miera un aktīvās karadarbības laikus. Karadarbībā tās ir kaujās gūtās traumas, kas pamatā ir ļoti smagas – traumas no šķembām un ložu radītie ievainojumi. Kā arī tās ir parastās slimības, kas visos laikos ir līdzpastāvošas, piemēram, tīfs, spāņu gripas uzliesmojums, parastā gripa un veneriskās slimības, kas vienmēr nāk kopā ar karu, jo tajā notiek izvarošanas. Blakus slimību dēļ pie hospitāļiem arī ir izveidotas tā dēvētās karantīnas, lai izolētu potenciālos slimību izplatītājus.

Savukārt miera laikā tās pamatā ir traumas, kas gūtas mācībās, un parastās slimības, piemēram, saaukstēšanās, plaušu karsonis u. c. Un miera laikā kara hospitāļu darbības loks paplašinās – tajos ārstējas arī karavīru ģimenes locekļi, Rīgā pat speciāli tiek atvērta dzemdību nodaļa.

Runājot par mediķu spēju uzņemt un aprūpēt ievainotos, arī šajā sakarā Vesperis atsevišķi nodala karadarbību un miera laikus. Karadarbībā, piemēram, Ziemassvētku kaujās, ievainoto ir tūkstošiem, un visi ir jāapkalpo uzreiz. "’Ievainotajam tu nevari pateikt: "’Beidz asiņot – mēs tevi varēsim operēt tikai pēc divām nedēļām!’’ Līdz ar to pārslodze ir visai liela,’’ pastāsta pētnieks.

Saglabājušās arī, piemēram, ārsta Jāņa Jankovska atmiņas – viņš ilgāk nekā diennakti pavadījis stāvam pie operāciju galda, jo zināja, ka, ja apsēdīsies, aizmigs. Protams, kādā brīdī arī jāatpūšas, tam ārstiem bija sagādātas saliekamas, bērna izmēra gultas, lai var tik vien kā iegulties. Gultas bija šādā izmērā, lai ārsti var uz stundu, divām atlaisties, bet pēc tam uzreiz celties un turpināt strādāt, norāda Vesperis.

Bet miera laikos, tā kā svaigu kara traumu nebija, medpersonāls nebija pārslogots. Galvenais darbs, kā jau minēts, bija saistīt ar dažādām slimībām, kuras visos laikos ir klātesošas, arī ar sadzīves traumām, karavīru rehabilitāciju u. c.

Necieņa pret mediķiem, ko redzam arī šodien

Taujāts par galvenajām atšķirībām kara medicīnā Pirmajā un Otrajā pasaules karā, Vesperis paskaidro, ka no medicīnas viedokļa būtisku atšķirību nebija. Pirmais pasaules karš bija pirmais 20. gadsimta globāla apjoma karš, kurš ļoti labi iemācīja mobilizāciju. Armijas ļoti ātri spēja pārorganizēties tā, lai tiktu saražoti visi nepieciešamie medikamenti, nodrošinātas gultas vietas u. tml. Līdz ar to Otrajā pasaules karā šī sistēma turpināja funkcionēt tāpat kā Pirmajā.

Tomēr kā galveno atšķirību pētnieks izceļ Josifa Staļina režīmu, kurā mediķi tika nonivelēti. "’Pasaulē ir noteikts, ka, ja ir militārs konflikts, tiek izlikts sarkanā krusta karogs ar norādi, ka tā ir medicīnas iestāde, tādēļ tur šaut nedrīkst, jo tur tiek apkalpoti ievainotie un civiliedzīvotāji. Taču diemžēl Staļina režīmā īpaši, ja kaut kur bija redzamas Vācijas Sarkanā Krusta vai cita medicīnas iestāde, PSRS armija tās ar nolūku nīcināja ārā. Staļins arī ieviesa to, ka viņa armijas ārstiem un māsām nav atšķirības zīmes, viņi nēsā armijas tērpus, un viņus var atpazīt tikai pēc apsēja uz rokas, bet arī ne vienmēr tos bija atļauts nēsāt. Līdz ar to šis personāls tika nonivelēts. Turpretim Vācijas karaspēks saglabāja mediķu atpazīšanas zīmes.’’

Šeit Vesperis piebilst, ka arī šobrīd Ukrainā notiekošajā karadarbībā Krievijas armijas rīcībā varam redzēt Otrā pasaules kara iezīmes. Krievijas armija nerespektē nevienu, tur gūstā arī sava Sarkanā Krusta darbiniekus, kurus pataisa par valsts nodevējiem. "’Šī sistēma ieviešas jau Otrā pasaules kara laikā – ieņēma vācu kara slimnīcas, ārstus nošāva, bet māsas izvaroja,’’ pastāsta pētnieks un piebilst, ka tas vienkārši norāda, ka šī armija, kāda tā tika degradēta, joprojām tāda ir saglabājusies.

Ja viens ķēdes posms nestrādā, buksēs visa ķēde

Vaicāts, vai abu karu skaudrā pieredze ielikusi kādus pamatus kara medicīnas izglītības attīstībai Latvijā, Vesperis pastāsta, ka pēc Pirmā pasaules kara tiek dibināta Latvijas Universitāte, kurā ārsti sāka specializēties konkrētās jomās. Liela daļa mācībspēku iepriekš bija ieguvuši augsta līmeņa izglītību, kā arī reālu pieredzi kara medicīnā, ko spēja arī nodot studentiem.

Starpkaru periodā arī vienkārši notika dažādas apmācības, kursi, lai mediķi būtu gatavi rīkoties kara gadījumā. Savukārt pēc Otrā pasaules kara, Padomju Savienībā, vēl kādu laiku saglabājas Rīgas Medicīnas institūts (tagad – Rīgas Stradiņa universitāte), kurā bija arī Kara medicīnas katedra. Arī tajā studenti apguva zināšanas un iemaņas darbam kara situācijā.

Runājot par pašreizējo situāciju, Vesperis atsaucas uz Latvijas mikroķirurgiem, kuriem ir pieredze operēt Ukrainā un kuri pirms neilga laika atkārtoti vērsa uzmanību uz kara medicīnas neesamību Latvijā. "Ja notiktu kāds konflikts, mēs būtu sliktā situācijā, civilā medicīna nav gatava. Tas nozīmē, ka jābūt treniņiem un plānam gadījumā, ja kaut kas notiek. Bruņotie spēki gatavojas, lai tas nenotiktu. Tas pats jādara ārstiem, lai tas nenotiktu," TV3 Ziņām stāstīja Mārtiņš Malzubris, Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas mikroķirurgs.

Pētnieks pievienojas mikroķirurgu teiktajam un pauž, ka, tā kā mūsdienās Latvijā militārs konflikts nav bijis un, cerams, nebūs, ārstiem, ļoti iespējams, trūkst praktiskas pieredzes, kā strādāt katastrofas situācijās. Iemaņu, kā rīkoties ar traumām, varbūt būtu, bet ne mazāk svarīga ir arī informētība un pieredze, kā šādās situācijās organizēt visus procesus, lai nesāktos panika un haoss. Bet, ja vienā ķēdes posmā kaut kas neizdodas, buksēs visa ķēde.