"Ļoti mīlu Latviju, nevaru iedzīvoties Krasnojarskā!" Skrundas militārās pilsētiņas iemītnieku meita skumst pēc Latvijas
"Bija gan naids, gan mīlestība," tā par Skrundas militārās pilsētiņas un vietējo attiecībām stāsta Skrundas novada pašvaldības vadītāja Loreta Robežniece.
Viņas ģimene draudzējās ar virsnieku ģimeni, kuras atvase ļoti skumst pēc Latvijas un nespēj iedzīvoties Krievijā.
"Mēs pat uzturējām draudzīgas saites ar kādu virsnieku ģimeni, kura arī aizgāja viena no pēdējām. Viņi dzīvo Krasnojarskā. Pirms trīs gadiem meita bija atbraukusi uz šejieni. Mēs izstaigājam to lokatora vietu, jo viņa, cilvēks, ir šeit dzimis, un viņa tā arī ļoti atklāti pateica: "Ļoti mīlu Latviju, jo šī ir mana dzimtene, nevaru iedzīvoties Krasnojarskā". Varbūt tādā sadzīviskā līmenī. Te netika jaukta ne politika, ne tautība. Ja tu esi cilvēks, tad mēs vienkārši varam runāt par dzīvi, par notikumiem, par ģimeni," stāsta Robežniece.
Skrundas bijušais virsnieks ar sievu ir pensionāri, viņa sieva Skrundā strādāja par medmāsu.
Loreta Robežniece stāsta: "Viņi pat apsvēra domu, – ar savu meitu un dzīvesbiedru varētu pārcelties uz šejieni. Jā, bet viņi ir ļoti lojāli gan pret šo valsti, gan pret iekārtu, un viņi arī to (aizbraukšanu) pieņēma ar tādu virsnieku ģimenes cienīgu lēmumu. Tā notiek, mums ir jādara."
Robežniece atklāj, ka Skrundā dzīvo demobilizētie bijušie karavīri, kas apprecējušies ar vietējām daiļavām. "Pavisam nesen bija tā, ka es uz darbu saņēmu e-pastu no raidījuma "Gaidi mani" (Krievijā populārs raidījums, kurā cilvēki meklē pazudušos tuviniekus). Kāds vīrs meklējis sievieti, kuram, iespējams, varētu šeit būt meita. Nu tas nevainagojās panākumiem, jo gadi dara savu, bet cilvēciskas saiknes paliek visos laikos."
Par Skrundas lokatora lauztajiem dzīvesstāstiem plašāk jau 4. maijā plkst. 19.00 filmā "Atbrīvošana. Skrundas lokators."
