Ārsts Kļava: Vajadzētu vairāk pievērsties vērtībām, nevis ērtībām

Cik ģimeņu tik situāciju. Bet laikam ejot ,man šķiet, ka manos jaunības laikos bija rožaināk. Cilvēki nebija tik ļoti materializējušies, šodien bērns, kas atnāk no debesīm ātri tiek vai nu samaitāts ar mantu kultu. Ir arī tādu, kam nav nekā un ne jau tāpēc, ka vecāki slinki un nestrādā. Man šķiet, ka domājot par vērtībām ,kas šodien dominē sabiedrībā, nav daudz iepriecinoša. Cilvēki ir kā gliemezīši ierāvušies savās mājās - cits egoisma vadīts, cits baiļu dzīts.... Gribētos visu citādi . Patīk daktera teiktais . Bet nākotnē jau daudzus šīs iegūtās ērtības nereti neprasmīgi izmantotas iedzen strupceļā....
Mūsu maldīšanās sākās brīdī, kad daudzi sāka dzīties pēc aukstā dzīves līmeņa , kad sabiedrībā neoficāli tika pasludināta bagātība kā viena no būtiskākajām cilvēka vērtību nosakošām prioritātēm. Cits teiks subjektīvs viedoklis. Bet cik dzīvju tik pieredžu. Lai mums skaisti Līgo svētki, lai skan dziesmas, lai bērni tajos labi jūtas , lai Dieviņš dod līgošanai normālu laiku!

Konkrētajā situācijā problēmu saskatu tajā,ka šoferim būs jāatbild par to bērnu bez biļetes,ja iekāps kontrole,jo lielākie sodītāji ir tieši tie pārbaudītāji,bailes no nevajadzīgiem materiāliem tēriņiem.Kaut man būtu liels nemiers uz ilgu laiku,ja es tā izdarītu.Visticamāk es bērnu ieliktu autobusā un aizvestu,..pajāt visus birokrātus u n pārbaudītājus.

nevajag idealizēt psrs laikus.Kļava,manuprāt,labi vērtē esošo sabiedrību,caur savu ārsta prizmu.Virsraksts arī labi parāda,kas ar mums-mani notiek.Es bieži esmu spiests pārdomāt,kur uzņemties atbildību un sākt rīkoties,kur atstāt visu kā ir,lai lietas rit savu gaitu.Ir viens fakts,ar kuru es saskaros ikdienā-tiesības ir,bet nav pienākumu,kas velk sev līdz arī darboties nespēju,nespēju pieņemt lēmumus,rīcībnespēja,jo nav iemaņu un zināšanu...definitīvi-ne zīmuļdrāzēji,ne karognesēji.Kliegt,bļaut par sejas izteiksmi,attieksmēm...šitās drazas mums ir simts gadi uz priekšu saražoti,ja jādara-tad klusums.

Mums ir par daudz ērtību? Nedomāju vis. Mums nav vērtību- tā arī nav patiesība. Nevajag vispārināt. Valstij vairāk jārūpējas par ģimenēn,kurās aug bērni. Sievietes,kurām ir ģimene, bērni ir pārstrādājušās,jo algas pamatā nav diez ko lielas,lai vīrieša algas pietiktu ģimenes uzturēšanai . Bet sieviete uz 1/2 slodzi varētu strādāt. Darba devējiem tas nav rentabli. Un viss.

Jo ilgak dzivojam saja Neatkariba,jo cilveki klust vienaldzigaki pret apkartni un cilvekiem.Tagad visu sak izskirt nauda,ja tev tas nav tad neesi nekas.Saucamajos krievu laikos pat berni vairak bija kopa un bija draudzigaki un ari patstavigaki.

Vienīgais, ko gribu teikt, ka garīgās sistēmas matricai nav ne mazākā sakara ar „stukačošanu”!!!

"Ja Latvijā kā Lielbritānijā atņemtu bērnus, tad ģimenēs gandrīz viņu nebūtu." Nedomāju, ka šī, no konteksta izrautā frāze, ir galvenais, ko gribēja pateikt Pēteris. Manuprāt viņš gribēja vērst uzmanību uz pieaugušo bezatbildību, sabiedrības līdzdalību un iesaistīšanos nestandarta situācijās. Kādreiz jebkurai padomju tantei bija daļa gar raudošu bērnu un tas bija normāli. Nevar salīdzināt Lielbritānijas sociālo vidi, kur bērnus pēc likuma vienus no mājas nedrīkst izlaist līdz 12.g.v. Pie mums tas vienkārši nav iespējams, un es pat nevaru iedomāties, ka 10 gadīgs pusaudzis pie rociņas būtu jāvadā uz skolu un mājās! Pie tam, cik daudz ir tādas mammas, kas to var izdarīt dienas vidū un kurai nav jāstrādā!? Ar to es gribu teikt, ka mums tomēr nevajadzētu pazaudēt to labo praksi - audzināt savus bērnus par atbildīgām, attapīgām, lēmumus pieņemt spējīgām, radošām personībām. Manuprāt bērnam līdz 10 gadiem, būtu jāmāk sev ola uzcept un sviestmaizi uzsmērēt! Protams, traumas ir neizbēgamas, arī kādi pārpratumi var gadīties, kā puikam, kurš bija pazaudējis biļeti, bet tas nav nekas šausmīgs. Šausmīgākais būtu, ja neviens no pieaugušajiem nebūtu noreaģējis un nebūtu nopircis biļeti. Un vispār, šie te autobusu šoferu gadījumi ir tik bieži palikuši, ka nu jau autobusu pārvadātājkompānijām būtu jau vienreiz laiks kaut kādus noteikumus viņiem uzrakstīt, piemēram, ja gadās satikt vienu pašu bezpalīdzīgu bērnu, vismaz nogādāt viņu galapunktā un izsaukt policiju, nevis palaist vienu klīst pa mežu! Un vecākus šeit nav ko vainot, jo ne jau viņi vainīgi, ka valsts slēdz vienu skolu pēc otras un viņiem jāmācās internātskolās un jāmēro tādi tāli gaisagabali.