Labi iestaigāta skuju taka: kas Latvijas valdības vadītājus spiedis nokāpt no trases?

Ja skatāmies laika nogriezni kopš Latvijas neatkarības atgūšanas, pirmā premjera un līdz ar to arī visas viņa vadītās valdības demisija tika piedzīvota 1994. gadā, bet pēdējā pirms Kariņa šāda Ministru prezidentes demisija notika 2015. gadā.

Latvijas premjeru atkāpšanās hronika:

• Valdis Birkavs ("Latvijas ceļš"): atkāpās 1994. gada jūlijā;
• Andris Šķēle (tobrīd bezpartejisks): atkāpās 1997. gada jūlijā;
• Vilis Krištopans (tobrīd "Latvijas ceļš"): atkāpās 1999. gada jūlijā;
• Andris Šķēle (Tautas partija): atkārtoti atkāpās 2020. gada aprīlī;
• Einars Repše ("Jaunais laiks"): atkāpās 2004. gada februārī;
• Valdis Dombrovskis ("Vienotība"): atkāpās 2013. gada novembrī;
• Laimdota Straujuma ("Vienotība"): atkāpās 2015. gada decembrī;
• Krišjānis Kariņš ("Jaunā Vienotība"): atkāpās 2023. gada augustā.

Turpinājumā par to, kādos apstākļos iepriekšējie valdību vadītāji nonāca līdz lēmumam par demisiju.

Uzmeta bez brīdinājuma

"Sakarā ar to, ka Latvijas Zemnieku savienības frakcija ir vienpusīgi pārtraukusi darbību koalīcijas līgumā ar savienību "Latvijas ceļš", tādā veidā padarot par neiespējamu veikt Deklarācijā par kabineta iecerēto darbību valdībai uzticētos pienākumus, paziņoju par savu atkāpšanos no Ministru prezidenta amata un līdz ar to arī par visa Ministru kabineta atkāpšanos," tā 1994. gada 14. jūlijā atkāpšanas paziņojumā rakstīja Birkavs.

Plašākā vēstījumā politiķis klāstīja, ka 11. jūlijā "Latvijas Zemnieku savienības frakcija bez iepriekšēja brīdinājuma paziņoja par savas darbības apturēšanu koalīcijā, ar to radot politisko krīzi valstī".

"Manos plānos bija paredzēts izdarīt daudz vairāk, taču, Latvijas Zemnieku savienības frakcijai atstājot koalīciju, šīs koalīcijas valdības darbība kļuvusi neiespējama," skaidroja demisionējušais valdības vadītājs.

Dubults neplīst

Šķēle, kurš valdīja vairākas valdības, atkāpšanās rakstus Valsts prezidentam iesniedza divas reizes. Pirmo reizi tas notika 1997. gada 28. jūlijā, kad Šķēle vēl bija bezpartejisks premjerministrs

Preses konferencē Šķēle skaidroja, ka viņš ir spiests tā rīkoties valdības koalīcijas partiju nostājas dēļ. Proti, "Latvijas ceļa", "Tēvzemei un Brīvībai", Demokrātiskās partijas "Saimnieks" un Latvijas zemnieku savienības vadītāji pauduši vienotu viedokli, ka ir kļūdījušies, izvēloties politiski neitrālu valdības vadītāju, proti, Šķēli. Un valdošā Saeimas koalīcija paziņojusi, ka nevēlas turpināt darbu šīs valdības sastāvā.

Lai arī Šķēle paziņoja, ka pēc demisijas atgriezīsies privātajā biznesā, drīz vien viņš atgriezās gan politikā, gan premjera krēslā, bet šoreiz jau kā paša dibinātās Tautas partijas līderis. Jau pēc trīs gadiem – 2020. gada 12. aprīlī – Šķēle atkārtoti iesniedza atkāpšanās paziņojumu.

Kā tā brīža situāciju aģentūrai BNS komentēja politologs (vēlāk politiķis) Artis Pabriks, Šķēles valdība krita, jo neviena no valdībā esošajām partijām, izņemot Tautas partiju, nav atbalstījusi premjeru un valdību.

SKDS direktors Arnis Kaktiņš atzīmēja, ka Šķēle demisionējis, jo kuluāru sarunās nav spējis uzvarēt un piedāvāt pieņemamus sadarbības variantus. Jāpiebilst, ka tobrīd koalīcijā bez tautpartijiešiem  bija vēl divas partijas – "Latvijas ceļš" un tēvzemieši.

Duncis mugurā

Krištopans 1999. gada 5. jūlija atkāpšanās paziņojumam pievienojis vēstījumu presei, kurā izklāsta savu versiju par apstākļiem, kas viņu spieduši šādi rīkoties.

"Manai demisijai iemesls ir viens: neuzticības atmosfēra, kas izveidojusies valdībā pēdējā laikā," atzīmēja politiķis. "Apstākļos, kad man aiz muguras valdībā pārstāvētie politiskie spēki ved sarunas un paraksta līgumus ar opozīcijas partiju par nepieciešamību veidot jaunu valdību, uzskatu par neiespējamu turpināt darbu kā Ministru prezidents."

Intervijā Latvijas radio Krištopans skaidroja, ka pēc savas vizītes Zalcburgā atklājis, ka viņam aiz muguras partijas, arī valdības koalīcijā esošās partijas rīko sarunas par viņam nesaprotamām tēmām.

Viņam aiz muguras esot tikusi "noslēgta gļēvulīga vienošanās" starp koalīcijā esošo apvienību "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK un tobrīd opozīcijā esošo Tautas partiju. Krištopans to nosauca par "sazvērniecisku un graujošu līgumu".

Demisija pret "valsts agoniju"

Repše savu atkāpšanās paziņojumu iesniedza 2004. gada 5. februārī pēc tam, kad lēmumu par aiziešanu no valdības vienbalsīgi pieņēma "Jaunā laika" valde un frakcija.

Premjers vairs neredzot iespēju turpināt darbu, kad Saeimā viņa vadītajai valdībai ir mazākuma atbalsts un tiek pieņemtas likuma normas, kas grauj valsts budžetu, – tolaik vēstīja LETA.

"Ar 26 mandātiem Saeimā darījām, ko varējām, taču šajā situācijā ilgāk tā vairs nevarēja turpināties – ļaut valstij agonēt," sacīja Repše, paužot viedokli, – ja viņš būtu ilgāk palicis amatā, sāktos vēl lielāks haoss.

Sākotnēji Repšes valdībā darbojās četri politiskie spēki: "Jaunais laiks", Latvijas Pirmā partija, Zaļo un zemnieku savienība, kā arī "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK. Tomēr, kad premjers atstādināja no amata savu biedru – Pirmās partijas līderi Ainaru Šleseru, šī partija pameta koalīciju un Repšes kabinets nonāca mazākuma valdības trauslajā pozīcijā.

Traģēdijas ēnā

Par premjera Dombrovska 2013. gadā 27. novembra demisijas iemesliem medijos vēl ilgi pēc tam bija dažādas spekulācijas, tai skaitā versijas par iespējamiem politiķa ģimenes finanšu darījumiem.

Oficiāli preses konferencē pēc tikšanās ar Valsts prezidentu Dombrovskis uzsvēra, ka atkāpjas no Ministru prezidenta amata, uzņemoties politisko atbildību par traģēdiju Zolitūdē.

Kā zināms, 2013. gada 21. novembrī, Zolitūdē sabrūkot lielveikalam "Maxima", dzīvību zaudēja 54 cilvēki, bet vairāki desmiti guva smagus ievainojumus.

"Kopš pagājušās ceturtdienas [2013. gada 21. novembra] Zolitūdes traģēdijas esmu daudz domājis par savu morālo un politisko atbildību šīs traģēdijas kontekstā. Un šodien, pārrunājot šo jautājumu ar Valsts prezidentu, esmu pieņēmis lēmumu par atkāpšanos no Ministru prezidenta amata," skaidroja Dombrovskis.

Politologs Jānis Ikstens intervijā aģentūrai LETA Dombrovska lēmumu atkāpties no amata novērtēja kā cienījamu soli. Vienlaikus viņš izteica cerību, ka politiķi pēc tās neuzsāks "pirātu dzīres uz zārka vāka", bet, veidojot jauno valdību, uzvedīsies kā "normāli cilvēki, nevis politiski dzīvnieki".

Bez "Vienotības" Dombrovska pēdējā valdībā bija pārstāvēta arī Nacionālā apvienība un Reformu partija.

"Milzīgas kampaņas" upure?

Ministru prezidente Straujuma pēc ilgākas liegšanās 2015. gada 7. decembrī tomēr paziņo par atkāpšanos no amata.

Preses konferencē viņa savu lēmumu pamatoja šādi: "Uzskatu, ka ir nepieciešamas jaunas idejas, jauns pienesums un enerģija, lai padarītu iesāktos darbus."

Bet vēl dažas dienas pirms tam Straujuma intervijā Latvijas radio paziņoja, ka pret viņu tiek izvērsta "milzīga kampaņa", neatklājot tās organizētājus. Politiķe vien skaidroja, ka tā ir vairāk vērsta pret viņu, nevis viņas vadīto valdību.

"Man šī informācija ir, tā ir no drošības dienestiem," teica Straujuma. Vaicāta, vai, viņasprāt, šī kampaņa ir mēģinājums panākt varas maiņu, tobrīd vēl esošā premjere sacīja, "tas lai paliek manā informācijā, iespējams, es informēšu tos cilvēkus, uz kuriem tas attiecas".

"Zināmā mērā tas ietekmē, bet valdība strādā. Es strādāju joprojām, psiholoģiski mani nevar salauzt. Galvenais neesmu es, bet galvenais ir mūsu valsts. Tad, kad tu redzi, ka ir valstī labāks cits risinājums, tas ir jāpieņem. Es kādreiz atgriezīšos Saeimā, strādāšu tālāk," dažas dienas pirms demisijas pauda Straujuma, piebilstot, ka viņai nav ne veselības problēmu, ne bezspēka.