"Mans bērns vairs neraud." Artūra mamma atklāti par mobingu skolās un izvēli – tālmācība

Artūram (vārds mainīts) ir 11 gadi un šobrīd viņš mācās 5. klasē. Viņš nav parasts zēns. Kopš 1. klases beigām, kas iekrita kovida laikā un daļu zinību nācās iegūt mājas apstākļos, mamma ievēroja koncentrēšanās grūtības.

Zēnam diagnosticēja aktivitātes un uzmanības traucējumus. Skolā pedagogi pārmeta, ka zēns starpbrīžos skrien pa koridoru, ka stundas laikā skatās laukā pa logu, dīdās krēslā, nepilda uzdoto vai pilda nepareizi. Zēnu publiski kaunināja, sakot, ka Artūrs nav audzināts un uzvedas atšķirīgi – viņš vairs nespēja pietiekami apgūt mācību vielu, cieta attiecības ar vienaudžiem.

Skolas maiņa – nepalīdzēja

Mamma neatmeta cerības. Viņa bija pārliecināta, ka arī viņas bērnam, kaut ar diagnosticētu UDHS – aizmāršību, aizdomāšanos, kustīgumu un problēmām ilgstoši koncentrēties – tomēr ir vieta Latvijas "parasto skolu" sistēmā. Piecu gadu laikā Artūrs nomainīja trīs skolas. Mamma, pati būdama pedagoģe, centās palīdzēt. Viņa sagatavojot atgādnes, skaidroja diagnozi, izglītoja par valsts paredzētajām iespējām atbalstīt atšķirīgos bērnus. Tomēr vardarbība pret Artūru turpinājās.

"Viena no skoliņām bija tuvu mūsu mājai," stāsta Artūra mamma. Viņai likās, ka "viss būs forši", bet drīz vien šī sajūta pazuda. "Mans bērns brauca mājās un atkārtoja: "Es esmu slikts". Kāpjot autobusā viņš raudāja, teica, kaut policisti zinātu, kā skolotāja dara pāri bērniem skolā," notikušo joprojām spilgti atminas Artūra mamma. Zēns viņai stāstīja, ka klases audzinātāja dusmās bērniem no rokām rauj laukā pildspalvas un aizsviež, ka nepaklausīgajiem sit pa pakausi.

"Viņam bija slikta dūša, migrēna, asaras. Es redzēju, ka tur ir pilnīgs izmisums. Raudājām abi – es un viņš. Pēc skolas viņš varēja apgulties gultā un divas stundas gulēja ar šausmīgām galvassāpēm. Bija slikta dūša, vēdergraizes, citas psihosomatiskās izpausmes stresa dēļ," stāsta Artūra mamma. "Kā var justies bērns, ja katru dienu dzird, cik viņš slikts un nepareizs?"

Artūra mamma pārcēla dēlu uz skolu, kurā strādāja pati. Par skolotājiem zēns vairs nesūdzējās, lai gan netrūka "sarkano" piezīmju par sliktu uzvedību. Sāpīgākais bija – zēni no vecākajām klasēm Artūru apsaukāja, apsmēja. "Tur bija daudzi tādi kā viņš, bērni ar UDHS. Uz mazo skoliņu mazpilsētā brauca pat bērni no Rīgas, kur nespēja iekļauties. Tur bija tādi, kas izkomandē, kas uzvelk, līderi. Lielāko klašu bērni viņu saukāja par cāļa galvu, dauni, par geju," notikušo aizvien pārdzīvo zēna mamma.

"Mans bērns pavilkās. Pavilkās nevis pie tiem foršajiem, labajiem, bet pie tiem, kuri iet ārā starpbrīžos ziepes vārīt. Es sapratu, ka nebūs labi," viņa raksturo tā brīža sajūtas, pieredzot bērna uzvedības pasliktināšanos, tostarp sišanu citiem. "Bet mājās nāca laukā asaras, raudāšana, uzvilkšanās. Saasinātas reakcijas, protestējoša uzvedība. Viņš raudāja un teica: "Es netieku galā."

Mobinga upuris, otrgadnieks un sportists – kāds ir tālmācības skolēna profils?

Tālmācību ieteica psihiatre

Nomainīt klātienes skolu pret tālmācību pamudināja Artūru ārstējošā psihiatre. Viņa zēna mammai stāstīja, ka starp bērniem pacientiem daudzi esot tādi, kuri aiziet tālmācībā un vairs nav nepieciešams koncentrēšanās spējas uzlabojošas zāles, lai spētu pilnvērtīgi mācīties.

"Kopš viņš mācās mājās, es viņam nedodu šīs zāles. Nav vajadzības," stāsta mamma. Dažu mēnešu laikā Artūrs ir pārvērties – viņu vairs nenomoka galvassāpes, viņš neraud, nav noguris, kļuvis dzīvespriecīgāks un atsācis nodarboties ar bungu spēli un peldēšanu. Pietiek laika arī kanisterapijai, privātstundām matemātikā, ikdienas izbraucieniem ar velosipēdu, rotaļām ar spēļlietām privātmājas pagalmā.

Ievērojami uzlabojušās Artūra sekmes, par ko sevišķi priecājas mamma pedagoģe. Turklāt zēns kļuvis arī patstāvīgāks – viņš vairs nav jāmudina mācīties. Pats pieslēdzas tiešsaistes mācību stundām, prot izmantot starpbrīžus un laikus atgriežas pie datora ekrāna uz nākamo nodarbību. Arī mājasdarbus pildīt vairs nav jāskubina un jāmudina – tos paveic pats, bet vecākus piesauc vien gadījumos, ja uzdevums ir nesaprotams.

"Man vairs nav ne ar vienu jācīnās, nav jāskaidro kolēģiem sava bērna īpatnības. Nav arī jābojā attiecības pašai ar savu bērnu. Es vairs nemoku sevi," atklāti saka Artūra mamma. "Ja būtu zinājusi, cik forša ir tālmācība, es jau sen to būtu paņēmusi. Visu laiku baidījos, ka viņš nesocializēsies. Bet par tālmācību nevar runāt tie, kuri paši nav to piedzīvojuši," viņa saka.

Artūra mamma stāsta, ka mācību process Vislatvijas tālmācības skolā līdzīgs kā klātienē, bet ir virkne priekšrocību. Piemēram, tālmācībā ir iespēja sev ērtā laikā izpildīt pašpārbaudes darbu. Tad var redzēt, cik esi apguvis, kur kļūdījies un kas vēl jāapgūst. Viņasprāt, aizraujoši ir skolā uzdotie praktiskie darbi. Piemēram, datorikā 5. klasē Artūrs radīja animāciju. "Es redzu, ka mans bērns kļuvis motivētāks, viņš pats meklē un atrod risinājumus problēmsituācijām," priecājas mamma.

Skola rūpējas arī par skolēnu iespējām būt sabiedriskiem – tikties un draudzēties klātienē ekskursijās. Būdams bērns ar pastiprinātu jūtīgumu pret troksni un burzmu, viņš labprātāk izvairās no lieliem pasākumiem. Priekšroku dod draudzībai ar brālēniem vai kaimiņu puikām, stāsta mamma.

Tālmācība – ko tas nozīmē ģimenei

Šobrīd Artūram vairs nav vajadzīgs mammas atbalsts mācībās. Tomēr sākumā tā nebija. Mamma ikdienu viņam palīdzēja – ierādot, kā pieslēgties stundām caur datoru, pārliecinoties, ka viņš to patiešām arī dara. Līdz Artūra ar pāriešanu tālmācībā, darbu skolā pameta arī viņa mamma. Profesionālās izdegšanas dēļ.

Par aiziešanu no skolas Artūra mamma prātoja kopš vasaras. Tas nebija spontāns lēmums. Visvairāk skolā pietrūka atbalsta. "Tur neviens nerūpējas par skolotāju labbūtību," par savu rūgto pieredzi viņa saka. "Kad es jūtu, ka man ir slikti, kļūstu neiecietīga, būtu vajadzīga saruna ar psihologu, bet tāds nav pieejams." Vai arī bijušas situācijas, ka viņas klasē bērns piedzīvo dusmu lēkmi, bet skolā nav personāla, kas varētu viņu aizvest uz citu telpu. Viņasprāt, arī pedagogu izpratne par skološanu daudz neatšķiroties no padomju sistēmā piedzīvotā. "Uzbļauj, nolamā, un tad gaida, ka bērns mainīsies," pašas pieredzēto apraksta Artūra mamma.

Šobrīd viņa oficiāli ir bezdarbniece, un tas viņai ļauj nepieciešamības gadījumā palīdzēt Artūram mācībās. Mamma arī atzīst, ka šāda situācija nebūtu iespējama bez vīra finansiāla atbalsta. Tomēr ir ieceres pelnīt arī pašai no mājām, sniedzot atbalstu un padomus citām māmiņām, kuras audzina bērnus ar problemātisku uzvedību.

Kaut Artūrs bija viens no spējīgākajiem lasīšanā savā klasē, tomēr mācības klātienē, tas atstājis arī "zināšanu" robus, piemēram, krievu valodā, kur mamma var palīdzēt, bet arī matemātikā, – lai tiktu līdzi 5. klases vielai, ģimene zēnam algo privātskolotāja. Pavisam mamma uz Artūra mācībām – privātskolotāju, skolas mēnešmaksu, kā arī kanisterapiju (suņa asistēta terapija), lai varētu emocionāli atgūties pēc skolā piedzīvotā mobinga, ģimene ik mēnesi tērē vairāk par simts eiro. "Padārgi sanāk," viņa neslēpj. Taču, vaicāta, vai vietējais sociālais dienests neatbalsta šādus bērnus, viņa kategoriski norāda: "Es negribu staigāt apkārt un prasīt, esmu no tā nogurusi. Kolīdz aizej uz sociālajiem, tevi sāk vērot. Esmu vecāks un pati atbildu par savu bērnu."

Piedzīvotajā apsmiešanā un apsaukāšanā Artūra mamma pārmetumus raida arī citu vecāku virzienā. Viņa saka, ka Latvijā valda ačgārns priekšstats – skolu redz kā tādu gaismas pili, kur "top brīnumbērni". "Tā laikam būtu paradīze, ja no skolas laukā iznāktu apgaismoti bērni," viņa ironiski saka. "Tad nebūtu jauniešu kolonijas un tik daudz problemātisko jauniešu." Artūra mamma stingri pārliecināta, ka bērna audzināšanai jāsākas ģimenē. "Skolā man un Artūram bieži pārmeta, ka viņš neprot uzvesties, bet es personīgi neredzu nekādu problēmu. Viņš ir pieklājīgs, zina, kā jāuzvedas koncertā un kino, jo mēs apmeklējam šādus pasākumus."

Zīmogs, ko nevar izdzēst

Artūra mamma regulāri sazinās ar līdzīgu bērnu mammām un ar smagu sirdi atzīst, ka skolēniem ar UDHS tiek uzlikts zīmogs, mācību iestādes vēlas no viņiem grib tikt vaļā, sabiedrībā valda uzskats – tiem vieta ir tikai speciālajās mācību iestādēs.

"Ričards Brensons, Džastins Timberleiks – viņi abi ir ar UDHS, vai viņiem ir bijusi vajadzīga speciālā skola? Cilvēkiem ar disleksiju un UDHS nevajag speciālo skolu," saka Artūra mamma, un, viņasprāt, speciālās skolas nepieciešamas bērniņiem, kuriem ikdienā jānodrošina fizioterapeits, logopēds un citi terapeiti.

"Mūsu valstī mēs sākām totāli no otra gala," secina Artūra mamma. "Vispirms izbļāvām, ka mums ir iekļaujoša izglītība, bet pēc tam sapratām – nav ne atbalsta personāla, ne sensorā atbalsta, ne ABA terapijas. Ir pilnīgs bardaks, skolas nezina, ko darīt ar šādiem bērniem, skolotāji nevēlas mainīties."

Ja Saeimā tomēr būs lēmums par labu tālmācības aizliegšanai līdz 9. klasei Latvijas skolās, Artūra mamma plāno pamest pašreizējo dzīvesvietu un pārvākties. Viņa ir pilnīgi pārliecināta, ka novada skolās viņas bērnam "dzīves nebūs" – vietējā izglītības sistēmā par Artūru jau izveidojies konkrēts priekšstats, ka viņš ir problēmbērns un nepareizs, un mamma šaubās, ka šo "zīmogu" var izdzēst… "Ķepa ķepu mazgā. Te viens otru pazīst. Esmu informēta par šādiem bērniem, zinu attieksmi pret šādiem bērniem. Daudz vēstuļu saņēmusi no citiem vecākiem ar līdzīgu pieredzi. Varbūt vienīgi Rīgā ir citādi, jo tur ir 100 un vairāk skolu," ar cerību teic Artūra mamma.

Tālmācību pamatskolā, visticamāk, pilnībā neaizliegs

Izmaiņas likumā – joprojām apspriešanas stadijā

Portāls tv3.lv sazinājās ar Saeimas Izglītības un kultūras lietu komisijas pārstāvi Lāsmu Švirksti. Šobrīd grozījumi likumā, kas paredz liegt tālmācību izglītības posmā no 1. līdz 9. klasei, aizvien ir apspriešanas stadijā. Pēc pirmā pozitīvā balsojuma Saeimā komisija saņēmusi virkni dažādu priekšlikumu – kopumā ap 50.

Tāpat saņemta iedzīvotāju "Manabalss.lv" portālā parakstītā iniciatīva, kurā prasīts tālmācību pamatskolas līmenī saglabāt. Tikšanās ar iniciatīvas autori un priekšlikuma skatīšana komisijā ieplānota 6. maijā. "Varbūt no malas arī liekas, ka ir "paņemta pauze", taču tā nebūt nav. Notiek ļoti intensīvs darbs, izskatot visus priekšlikumus," sacīja Švirkste.

Viņa arī norādīja, ka patlaban ir grūti spriest, kad likumprojekts nonāks Saeimā uz otro lasījumu, iespējams, to nepagūs pat vēl līdz Jāņiem.