"Mans bērns vairs neraud." Artūra mamma atklāti par mobingu skolās un izvēli – tālmācība

Esmu skolotāja, pēdējos mūža gadus pamatskolas jaunākajās klasēs, kurās jaunie labprāt nevēlās strādāt. Klasēs pa 30 skolēniem, telpas tā piebāztas, ka līdz skolēnam grūti aizkļūt stundas laikā - ja priekšējais skolēns izstaipīs kājas, tad noteikti pieskarsies vai pastums aizmugurējo solu. Ļembasts vaļā! Visam pa vidu katrā klasē vēl kādi 5 skolēni UDHS - visu stundu neadekvātas skaņas, kad vēlās stundā staigā apkārt, aizskar citus skolānus, ņaud, dūc, svilpj, met ar pudeli....
Esmu ar mieru strādāt klasē tikai ar šiem atlasītajiem UHDS skolāniem, stundu vadot kopā ar skolotāju palīgu, sociālo darbinieku, un izglītības pedagogu. Starpbrīžos, pasākumos, sportā, lai visi kopā ar "normu". Sistēma ietaupīt līdzekļus katram cenšoties nodrošināt palīgu.
Man sāp, ja visus skolotājus apvaino par naudas raušanu, konsultēju savus mācāmos UHDS pat mājās bez naudas!
Man sāp, ja vecāki uzstājīgi pieprasa 8-10 balles saviem bērniem, kuri nav motivēti stundā strādāt!

Diemžēl bērni ir atšķirīgi - viens uztver un saprot mācīto no pirmās reizes, citam jāskaidro vairākkārt, vēl kāds vispār neuztver. Bet klasē ir 20 un vairāk skolēnu. Tomēr gribētu aizstāvēt pedagogu- ja saprot lielākā klases daļa, pie vainas nav skolotājs. Tas, ka skolās nav reāla atbalsta petsonāla darbam ar bērniem, kuriem vajadzīga palīdzība, gan ir fakts. Kur ir tie skolotāju palīgi tieši sākumskolas posmā, lai bērnu ar mācīšanās grūtībām palīdzētu “uzstutēt uz kājām”? Vnk “ ķeksītim” -2 stundas nedēļā. Skolēni ar UDHS arī klasēs ienes savas korekcijas. Saprotu vecākus, bet viss nav tik viennozīmīgi, ka vainīgi tikai pedagogi vai skola.

Bērns skolā ienak ar vecāku audzināšanas sekām, ar internetaā atrastajām " zinībām". UN skolā tas atspoguļojas bērnu uzvedībā.. Skola nav pāraudzināšanas iestāde, bet gan zinību iegūšanas vieta. Tāpēc bērnus jaaudzina no mazotnes, ka viņiem ir vispirms [pienakumi un tikai tad tiesības kā jebkuram Latvijas iedzīvoitajam. Un ja mēs to neaopjēgsim, tad nonāksim sabiedrībā, kurā neviens nebūs pasargats no bejēdzīgiem uzbrukumiem u.t.t.

Arī manam bērnam tālmācība bija glābiņš. Parastā skolā skolotājiem slimu bērnu nevajag. Fiziskā vardarbība no vienaudžu puses un emocionālā no pedagogiem. Pārrunas ar vadību bija nesekmīgas. Vadība pajautāja,ko gaidu no skolas? Atbildēju,pirmkārt,jau drošību. Par to pasmējās. No gudra,klusa bērna pārvērtās par slimīgu,nervozu bērnu. Sekoja psihologu,psihiatra,neirologa apmeklējumi. Vienbalsīgs lēmums-skolas maiņa. Nomainot skolu,iekavēto jau vairs nevar paspēt sasmelt. Privātskolotāju konsultācijas. Tas viss arī maksā. Matematika divas reizes nedēļā,latviešu valoda-divas reizes nedēļā,sociālās zinības reizi nedēļā. Tad jautājums valdībai-kāda velna pēc skolās ir vajadzīgi pedagogi,kuri privātstundas ir gatavi ieguldīt bērnā,bet skolā nē? Uz ko mēs ejam? Nav visiem iespēju ņemt privāti nodarbības.