Padomju laikā uz Gruziju adoptētā Anne gadiem izmisīgi meklē Latvijā palikušos tuviniekus

Annes aizvešana no Latvijas uz Gruziju pirms 53 gadiem nav nekas neparasts Kaukāza reģiona valstij. Arī viņas bērnības draudzene bija latviete, un mūzikas skolā mācījās vēl viena Rīgā adoptēta meitene.

Tbilisi meitenes – adoptētas Latvijā

"Manā skolā bija vēl četri bērni no Latvijas. Viņi visi zināja, ka ir adoptēti," stāsta Anne. "Divu no tiem bērniem vairs nav. Viena meitene, uzzinot par adopciju, kā pusaudze pēc skolas beigšanas aizbēga no mājām. Kaut kur aizbrauca un pazuda bez pēdām."

Latvijas bērnu adopcijas vilnis uz Gruziju, pēc Annes stāstītā, notika 1974. gada vasarā, kad uz Tbilisi no Rīgas ar vilcienu aizveda arī viņu. Tolaik pusotru gadu vecu meitenīti, dzimušu 1972. gadā. Citu skaidru faktu par saikni ar Latviju viņai šobrīd nav. "Viss ir sajaukts (запутано)," saka Anne, otrreiz sazvanīta 2025. gada pavasarī.

Anne ir sievietes pieņemtais vārds. Tas radīts bioloģisko vecāku meklēšanai, lai no šī procesa distancētu savu pašreizējo ģimeni – vīru un trīs bērnus. Bioloģisko tuvinieku meklējumus dažādos arhīvos, interneta vietnēs, "Facebook" forumos Anne turpina kopš 2009. gada. 

Adopcijas fakts atklājas neveiklā situācijā

To, ka ir adoptēta, viņa uzzināja 13 gadu vecumā. Anne viesojās tantes mājā, un ieradās arī tantes draudzene. Viņa skaļi pajautāja: "Kas tā par meiteni?" Tante atbildēja, ka radinieku meita, bet draudzene uzreiz noreaģēja, pārvaicājot: "Vai tā pati, ko adoptēja?"

Ģimenē izcēlās skandāls, taču Anne neatminas, ka būtu ļoti pārdzīvojusi. Mamma izturējusies pragmatiski un uzsvērusi, ka daudzi Gruzijas bērni ir adoptēti un ka viņa tāda nav pirmā. Mamma arī Annei neslēpa, ka meiteni atveda no Latvijas. "Es pret to izturējos pilnīgi normāli," atzīst sieviete. "Varbūt, ja ģimenē man nebūtu bijis labi, ja būtu strīdi, tad domātu citādi. Bet apstākļi  ģimenē bija pilnīgi normāli."

Viss mainījās pēc bērnu piedzimšanas, pirms apmēram 20 gadiem. Anni sāka urdīt vajadzība noskaidrot faktus par savu īsto izcelsmi. Kaut nedaudzus. Sarunas ar audžuvecākiem nelīdzēja. Mamma solīja atbildēt uz Annes jautājumiem, "kad pienāks īstais brīdis". Tomēr mūžībā viņa devās, Annei par adopcijas apstākļiem nepasakot ne vārda. "Esmu uz viņiem ļoti dusmīga. Kaut ko varēja pateikt…" mūsu sarunā par vilšanos atklāti saka sieviete. Bioloģiskās izcelsmes noskaidrošana viņai personīgi ļautu iekšēji nomierināties.

No Kapseļu bērnunama, ar vilcienu uz Tbilisi

"Bērnībā man bija sajūta: kaut kas nav kārtībā, es neesmu viena. Ir vēl kāds kopā ar mani. Man bija sajūta, ka ir arī māsa," atminas Anne. "Kad paaugos, spēcīgāka kļuva izjūta, ka tomēr brālis. Laikam vairāk gribējās, lai ir brālis." Audžumamma Annei mēdza arī stāstīt, ka viņas mazotnē pirmais apzināti pateiktais vārds bijis "dana". Vecākiem tas spilgti iespiedās atmiņā, jo gruzīniski nozīmē "nazis". Aprunājoties ar paziņām Latvijā, Anne tagad zina – Dana pie mums ir izplatīts sieviešu vārds, un tas liek domāt, ka varbūt viņai tiešām ir māsa.

Atsevišķas detaļas par savu nonākšanu Gruzijā Annei izdevies izzināt no tēvoča, mammas brāļa. Viņš bija līdzās Annes adopcijas brīdī. Pēc Annes viņi braukuši ar 5. tramvaju, tāpēc sieviete spriež – ļoti iespējams, viņa paņemta no Kapseļu ielas bērnunama. Apstiprinājuma šim faktam gan nav.

Gluži pretēji – Tbilisi arhīvā Annei izsniegtajā dokumentā rakstīts: viņa adoptēta Gruzijas galvaspilsētā. Citā dokumentā, ka piedzimusi Kazahstānā.

Katru informācijas drusku rūpīgi pārbaudījusi. Palīdzēja dzimtas pētniecībai veltītajos "Facebook" forumos iegūtie paziņas dažādās pasaules valstīs. Piemēram, kāds no viņiem ieguva ziņas par Annes dzimšanu Kazahstānas arhīvos, un pavediens atkal stiepās uz Latviju.

"Arhīvā minēts, ka mana mamma, vārdā Svetlana Harčenko, it kā mani piedzemdē Kazahstānā, pēc tam it kā pārceļas uz Latviju. Tur mani atstāj, un maina pasi," par arhīva liecībām klāsta Anne.  "1991. gadā viņa no Kazahstānas pazūd. Nav zināms, kādā virzienā dodas. Nav arī redzams – dzīva vai mirusi."

Par Annes mammu arhīva dokumentos uzdotās mammas Svetlanas Harčenko pēdas brīvprātīgie meklējuši Krievijā, Latvijā, Lietuvā un Baltkrievijā. "Viņas nekur nav," man stāsta Anne.

Vai audžumamma zināja?

Pēc 17 intensīvos meklējumos pavadītiem gadiem Anne apšauba, ka Gruzijas vecāki patiesībā ko zināja par viņas izcelsmi un īstajiem vecākiem. Bērnības mājoklī adopcijas dokumentus viņa nav atradusi. Varbūt tie iznīcināti, bet varbūt – nekad nav eksistējuši.

"Vecāki apgalvoja, ka pa ceļam no Latvijas uz Gruziju dokumentus pazaudēja," teic Anne. Tomēr atkārtoti vēršoties Latvijas arhīvā 2009. gadā, 2011. gadā un 2014. gadā un meklējot informāciju par sevi – personu ar Gruzijas pirmslaulību pasē minēto vārdu un uzvārdu – nav atrodams itin neviens dokuments.

"Tas man nedod mieru. Ja agrāk tik ļoti nemocījos ar to visu, tad tagad, kad atklājas tik daudz pretrunu ar manas izcelsmes dokumentiem, – ka tur nekas nav kārtībā, – tas man nedod mieru. Tas man liek rakties dziļāk un dziļāk…" viņa atklāti saka.

Tbilisi draudzenei, kura arīdzan adoptēta Latvijā, līdz šim veicies labāk. Rīgas arhīvā laimējās iegūt adopcijas dokumentus, noskaidrot bioloģiskās mammas vārdu un uzvārdu. Viņa jau atradusi savus Latvijas radiniekus, un pat atjaunojusi dzimšanas apliecību, kā arī viesojusies Latvijā.

Kad vaicāju Annei, vai gribētu atbraukt, viņa atbild piekrītoši. "Jā, man ļoti gribētos aizbraukt uz Latviju. Ļoti gribētos…" Diemžēl ciemošanās Rīgā pagaidām ir viņas nepiepildītais sapnis. Anne nestrādā. Galvenokārt tāpēc, ka cieš no radikulīta radītajām sāpēm. Ģimenē aug trīs bērni, un, lai arī abas vecākās atvases studē, pagaidām visi mitinās vecāku dzīvoklī, bet galvenais apgādnieks ir Annes vīrs.

"Ziniet, Gruzijā ir ļoti mazas algas," sarunā neslēpj Anne. "Gruzijā vajag ārkārtīgi piepūlēties, lai varētu finansiāli atļauties doties uz Latviju – runa nav tikai par biļetēm. Kad uzturēšos Latvijā, vajadzēs arī pārvietoties."

Brauciens uz Latviju kā nepiepildīta cerība

Anne domā, ka, fiziski atrodoties Latvijā, viņai būtu vieglāk ko izzināt par sevi. "Es domāju, ka es varētu kaut kādā veidā iegūt to savu lietu no Kapseļu ielas bērnunama," viņa saka. "Man teica, ka ir jābūt tādam sarakstam ar visiem 1974. gadā adoptētajiem zēniem un meitenēm, kurus gruzīnu grupa paņēma no Latvijas," tālāko meklējumu perspektīvu plāno Anne.

Tieši ar šo cerību – atrast Latvijas radiniekus – Anne pirms vairāk nekā diviem gadiem mani privāti uzrunāja "Facebook". Īsi pēc tam, kad divos forumos izvietoju aptauju un lūdzu piedalīties tos, kuru dzimšanas apliecībā nav norādīts tēva īstais vārds. Toreiz gribēju pētīt padomju politiku dzimšanas apliecību noformēšanā bērniem, kuru vecāki viņus oficiāli nereģistrēja.

Pētījumu pabeigusi vēl neesmu, taču nolēmu izstāstīt par Anni un viņas meklējumiem. Sazvanīšanās laikā un arī privāti sarakstoties "Facebook", Anne no manis neslēpj izmisumu, ko jūt, gadiem ilgi cenšoties noskaidrot savu īsto identitāti, bet atkal un atkal nonākot strupceļā.

Šobrīd visvairāk viņa cer uz DNS datu bāzi "AncestryDNA". Tajā par samaksu jebkurš var iesniegt savu DNS paraugu, kurš nonāk kopējā datu bāzē un sistēmai ļauj atlasīt lietotājus, kuriem ir savstarpēja radniecība. Šādā ceļā Annes Tbilisi draudzene atrada māsīcas un brālēnus Latgalē, un uzzināja mirušās mammas likteni. "Viņa tagad ir ļoti laimīga," par draudzeni priecājas Anne.

Vietnē "Ancestry DNA" iesniegtais DNS tests Annes gaidas pagaidām nav piepildījis. Izkristalizējušies iespējamie radinieki ceturtajā pakāpē. Taču tests arī rāda – Annei nav sakņu Kazahstānā. 78% viņas DNS ir lietuviešu izcelsmes, bet 30% – Rietumukrainas un Polijas.

"Tas nepalīdz, vismaz līdz šim brīdim," ar nožēlu viņa atzīst. "Sakritību ir ļoti maz. Iespējams, man ir bijis vectēvs no Rietumukrainas. Aizvadītā gadsimta sākumā viņš aizceļojis uz Kanādu."

Pēdējais DNS uzrādītais pavediens ir cits vectēvs. Viņš it kā dzīvojis Latvijā, piedalījies 2. pasaules karā, un, iespējams, dzimis 1915. gada 1. maijā vai 18. aprīlī. "Ir tikai šis iespējamais vectēvs, vairāk nekādas virzības nav," noteic Anne. "Ir tik skumji, ka nav pie kā pieķerties. Nav nekā. Tā gribas atminēt šo lielo mīklu, bet pagaidām vēl neizdodas…"

Ir pagājis teju gads kopš mūsu pēdējās sazvanīšanās, kalendārs rāda 2026. gada 31. martu, bet Anne joprojām gaida. Viņa ar cerībām gaida, līdz beidzot kāds no bioloģiskajiem tuviniekiem arī iesniegs savu DNS "Ancestry" starptautiskajai datu bāzei un izgaismosies radniecība; tad Anne varēs noskaidrot kaut vai tik daudz, kā viņai dzimšanas brīdī doto vārdu un uzvārdu.