Pirmie svētceļnieki sāk savu ceļu uz Aglonu. Ko viņi sagaida no šā gājiena?

Dieva nav. Jahves nav.

Lai, šiem ceļiniekiem gaišs prāts, Mērojot garo ceļu, viņi varēs padomāt par to vai vissvētākā jaunava Marija - reāla bioloģiska būtne tiešām 2 tūkstošus gadus atrodas debesīs - dzīvībai agresīvā vidē.

Drīzāk tas ir vajadzīgs pašiem cilvēkiem, lai vairāk varētu pārdomāt par Dieva klātbūtni mūsu dzīvēs (priecīgos un ne tik priecīgos - kaut kādu grūtību brīžos), tieši šādos svētceļojumos vislabāk atklājas - kāds es esmu attiecībās ar citiem un pašu Dievu, līdz ar to ir iespēja mācīties kaut ko mainīt savā dzīvē. Un vēl - tā ir ļoti liela vērtība - lūgties kopā ar daudziem citiem ticīgajiem vai domubiedriem, it sevišķi nesot kaut kādus upurus jeb upurējoties. Parasti svētceļojumos pavadītais laiks ir visražīgākais garīgajā dzīvē, jo pats būsi pilnveidojies caur dažādām grūtībām un arī daudziem patīkamiem un svētīgiem brīžiem, kā arī tiek sastapti daudzi Dieva draugi, kuri vēlāk nebūs sveši un vienaldzīgi draudzes locekļi.
Svētceļojums ir sava veida rekolekcijas - atjaunošanās Dievā laiks.
Arī senos laikos cilvēki gāja īsākos vai garākos svētceļojumos, arī Bībelē ir minēti vairāki piemēri, kaut vai Dievmātes ceļojums pie Elizabetes vai vēlāk kopā ar Jāzepu uz Betlēmi, daudzi jūdi taču arī katru gadu gāja uz Pashas svētkiem uz Jeruzalemi, ne jau lai uzdzīvotu un ceļa laikā kaut kādā veidā izklaidētos, bet gan, lai atdodotu godu Dievam un svētīgi pavadītu laiku, arī Jēzus pārvietošanos kopā ar mācekļiem var uzskatīt par svētceļojumu, jo viņiem tas bija Dieva Labās vēsts sludināšanas un garīgās pilnveidošanās laiks. Galu galā visa dzīve ir svētceļojums, ja mēs to veltām Dieva godam!

Ja būtu ticīgi tad tādas absurdas lietas nedarītu; kur to lasa Bībelē par tādiem ceļojumiem?
To ieviesa katoļi jau ap 2 tūkstoš gadu atpakaļ,,, Dievam noteikti neko tamlīdzigu nevajag..