Ar dalību deju šovā Marts Puniņš vēlas lauzt stereotipus, sakot, ka nav "divas labās kājas" – ikviens var dejot

Kas motivēja dalībai šovā "Dejo ar zvaigzni"?

Šovs ir ļoti labs izaicinājums, jau no paša sākuma biju pārliecināts, ka man viss izdosies, jo pasniedzu dejošanu ne tikai bērniem, bet arī strādāju ar "ProAm". "ProAm" dejo amatieris kopā ar profesionāli, piedevām profesionālis trenē savu partneri, esmu tā braucis arī uz sacensībām, tā kā zinu, kā tas ir – apmācīt un dejot ar amatieri. Mērķis šovā ir demonstrēt izaugsmi, ka varam parādīt labu deju. Grūtākais man ir ne apmācīt otru, ne dejot tiešraidē, bet gan TV intervijas, vēlos visu pateikt pareizi un uztraucos, ja nu neizdodas.

Ikvienam dejotājam ir apslēpts lielais mērķis, kāds tas ir tev?

Vēlos, lai cilvēki no malas redz, ka ikviens var dejot, ja nedēļas laikā var izveidot ko tik skaistu un baudāmu, kas notiktu, ja mēģinājumi būtu ilgāku laika posmu? Dejotprasme ir izkopjama, nav nozīmes vecumam. Kategoriski nepiekrītu stereotipiem, aizspriedumiem – nav tādu "divu labo kāju", nav "lāču uz deju grīdas", nav ritma neizjušana, tie visi ir "bloki", ko var noņemt. Mana motivācija ir iespēja lauzt stereotipus!

Kā veidojas tavas attiecības ar Elīnu?

Šonedēļ mums bija pirmais tāds asāks strīds, kas ir normāli, jo abi esam radošas personības. Pastrīdējāmies un jau pēc piecām minūtēm viss bija normāli. Šobrīd grūti teikt par draudzību, jo darbojamies vienam mērķim, ārpus šī mērķa neesam laiku pavadījuši kopā. Mums ir cieņas pilnas attiecības. No rītiem braucu pakaļ Elīnai dodamies uz mēģinājumiem, pēc tam bieži vien aizvedu viņu, kur nepieciešams. Nedomāju, ka pēc šova aizmirsīsim viens otru. Esam ielikuši labu pamatu turpmākajai komunikācijai.

Kāds ir jūsu mēģinājumu grafiks?

Jo ilgāk iet šovs, jo vairāk mēģinām. Nereti ir tā, ka mēģinām divas stundas no rīta, divas pa dienu un vēl pusotru vakarā. Ja dienā ir tikai divas stundas mēģinājumam, tad laiku izmantojam maksimāli, neko lieku nedarot, ja mēģinām ilgāk, tad varam arī kādu video noskatīties, aizbraukt pēc ēdiena un kopā paēst, tas veido kopības sajūtu, kas ir nepieciešama. Šonedēļ pirmā nedēļa, kad jāmācās jauna deja un papildus jāatceras vecā. No vecajām izvēlējāmies sambu, uzreiz izgājām cauri dejai, nopriecājāmies, ka visu atceramies, tad "nolikām" deju malā, lai sākumā iemācītos jauno.

Dejojot sambu, jūti progresu starp pirmo raidījumu un šodienu?

Jūtu, ka Elīnas deja ir koordinētāka, ķermenis ir stingrāks, izdejotas tiek izteiktākas līnijas, savāktākas kājas, ķermenis palicis kustīgāks. Pats arī esmu palicis spēcīgāks cēlienos. Sambai mazliet izmainījām soļus, nomainījām rekvizītus, bet uzsvaru liekam tieši uz šo progresu.

Elīna viegli ļaujas cēlieniem pēc tam, kad rumbas laikā nokrita?

Vairākas dienas pārdzīvoju, ka tā sanāca, ka nenoķēru viņu. Tā nedrīkst būt, tā nevajadzēja notikt. Esmu vienīgs pie situācijas un vēl vainīgs ir laika trūkums. Cēlieniem, sarežģītiem šova elementiem arī treniņos vajag daudz spēka un apņēmības, parasti pāris reizes izdodas un liekas, ka tiešraidē viss būt lieliski, jo tur tak visu darīsim uz maksimumu. Ļāvāmies emocijām, Elīna sekundi par ātru visu uzsāka, es atrados mazliet par tālu, bet lielākais prieks, ka viņa turpināja dejot tālāk, it kā nekas nebūtu noticis. Vairākkārt viņa tikusi galā arī ar situācijām, kad sajūk griezieni, aktiermāksla palīdz.

Žūrija slavē arī tavu aktiermākslu!

Elīna man nemāca aktiermeistarību, vienkārši jūtos brīvi viņai blakus un šovā dejai nav "rāmju". Profesionālajā dejā ļoti svarīga ir aktiermeistarība, bet tur nevar atļauties darīt visu, kas ienāk prātā – šovā ir citādāk. Atceros Džokera tēlu, tur "rāmju" nebija, kad man uzlika grimu, kad apģērbos, jutos tik brīvi, ka staigāju apkārt un smējos, bļaustījos, zināju, ka Elīnai arī patika viņas tēls. "Rāmju" zaudēšana ļauj sajust, kā tas būtu, ja būtu kļuvis par aktieri. Man draugi nereti saka, ka man bija jākļūst par aktieri, jo kompānijās vienmēr jokoju, esmu ballītes dvēsele. Šovs man deva iespēja izkopt šo savu pusi un pavērot, kādas sajūtas tas manī izraisa.

Jums ar Elīnu šovā bija arī bučas moments, kā uz to reaģēja tava draudzene?

Neslēpšu, viņa bija apmulsusi, jo iepriekš nebiju pateicis, ka deja beigsies ar ko tādu. Tas nebija plānots, tiešraides dienā tikai radās ideja. Buču mēs nemēģinājām, tas bija vienas reizes process. Nebrīnos, ka draudzenei bija pārsteidzošas, negatīvas sajūtas, bet mēs visu izrunājām, es visu paskaidroju un nonācām pie kompromisa. Mājās mani ielaida (smaida). Nenožēloju to vietu priekšnesumā, jo tas bija kā nobeigums stāstam. Tas nebija skūpsts, bet vienkārši buča!

Nedēļas centieni un žūrijas komentāri!

Kritiku cenšos pagriezt par labu nākamajiem šoviem, dzirdot, ka labāk sanāk standartdejas, vairāk laika veltām Latīņamerikas deju apguvei. Nevar noliegt, ja visu nedēļu strādā pie tā, ka jānolaižas no pirkstgala un tad žūrija saka, ka varējāt jau no pirkstgala nolaisties, jo vienā vietā tas nav paveikts, tas ir sāpīgi.

Kā šī vilšanās, sāpes izpaužas nedēļas kontekstā?

Pirmdien satiekamies, viss ir forši, jauna nedēļa, jauna mūzika, jauna deja. Sāku likt soļus, Elīna domā par tērpiem, par citām lietām. Otrdien un trešdien deja vēl nav gatava un sākas neliela panika, piektdien saprotam, ka nav viss tā, kā gribētos – rodas vēl lielāka panika, sestdien pamēģinām un viss ir lieliski, iestājas miers un tiek gaidīta tiešraide. Seko komentāri, kuri nereti "nospiež", negribas neko, skatītāju un žūrijas kopvērtējums lemj, ka paliekam šovā, atkal ir pacēlums un tā pienāk pirmdiena un viss uz apli.

Stāvot uz izbalsošanas līnijas, nav vienmēr sajūta, ka jūs izbalsos?

Pāris reizes palikām vieni no pēdējiem, nekad nezinu ko darīt – pārliecinoši skatīties kamerā, izrādīt citas emocijas. Zemapziņā apzinos, ka mums ir atbalstītāji, mana draudzene ir no Liepājas, es esmu no Kokneses Bebru pagasta, no šīm vietām saņemu atbalstu, papildus mani audzēkņi, vēl arī ikdienā saņemtās vēstules. Vēl jau Elīnas dzimtā vieta, fani. Tas viss sniedz cerību un apziņu, ka varam palikt. Esmu optimists, vienmēr ceru uz to labāko.

Kā tu nokļuvi deju pasaulē?

Mamma mani aizveda uz dejošanu septiņu gadu vecumā, kas patiesībā ir gana vēlu. Sākumā dejoju Koknesē, nepatika dejas, nesanāca, biju "loderis", gribēju ar draugiem skraidīt, spēlēties, bet bija jādejo. Sekoja pirmās vietas, komplimenti, patika uzslavas. Pusaudžu gados jau atkal nevēlējos dejot, jo draugi gāja uz futbola, basketbola spēlēm, atpūtās kopā, bet man dejas. Sekoja dejas Aizkrauklē, vēlāk ar deju partneri Danu, ar kuru nodejoju kopā 20 gadus, braucām uz Rīgu. Trīs reizes nedēļā devāmies uz dejošanu, pusnaktī bijām mājās, sekoja vēl mājas darbi, gatavošanās skolai. Ģimene dejās ieguldīja daudz līdzekļus. Sākot trenēties Rīgā, sekoja liels progress un gada laikā no 18 vietas pakāpāmies uz 3! Nopietna apziņa par deju, vēlme dejot man parādījās tikai 18-19 gadu vecumā.

Tātad līdz pilngadībai, dejošana bija piespiedu kārtā?

Nevaru teikt, ka piespiedu. Drīzāk tā bija neticība sev, savām spējām, neticēju, ka varu gūt panākumus. Vēlu man nāca noticēšana sev, tāpēc arī atdeve dejai bija novēlota. Mamma, brālis, māsa ir pedagogi, bērnībā, iztēlojos, ka mācu, tāpēc nav brīnums, ka mani ieinteresēja deju trenera loma. Trenēju bērnus, paralēli bija treniņi ar partneri un tas papildināja viens otru, sniedza motivāciju. Uzvarējām piecos Latvijas čempionātos pēc kārtas, bijām vairāku Pasaules un Eiropas čempionātu finālisti, ieguvām daudz apbalvojumu.

Kas motivēja panākumu spožumā izlemt par deju pamešanu?

Atklāti sakot mēs "izdegām". Dzīvojām tikai dejai, visi līdzekļi tika atdoti dejai, sasniegti daudzi tituli, izbraukājām pasauli. Bijām viens no Latvijas pāriem, kurš gada laikā visvairāk apmeklējis sacensības, varējām gada laika lidot 15-20 reizes. Nezinājām, kā tas ir, kad nopelni naudu un aizbrauc atpūsties, iztērē nopelnīto sev. Līdz 27 gadu sasniegšanai ne reizi nebiju devies atpūtas ceļojumā. Dejas dēļ biju Taizemē, Tokijā, bet laiks pagāja viesnīcā, sacensībās un tā viena diena apskatei – neko nedod, jo esi sacensību spriedzē. Sāku just, ka uz treniņiem neejam ar prieku, jutu, ka gadu laikā Dana ir sagurusi, sapratu visu, izlēmām nodejot pēdējos čempionātus un viss. Ļoti respektēju savu partneri, sapratu, ka gadu laikā esam atdevuši visu.

Pauzi paņemt nebija iespējams, un tad turpināt ar jauniem spēkiem?

Dejas nav sports, kur iespējama pauze. Līdzko izstājies, kāds cits ieņem tavu vietu, tikt atpakaļ ir grūti. Nāk gados jaunāki pāri. Dejas ir ļoti intensīvs sports.

Uzreiz samierinājies, ka aktīvās dejas ir beigušās?

Manī iekšā bija nemiers, gribēju turpināt, bet līdz galam nenoticēju sev, man pietūka spēks meklēt citu partneri. Nebiju gatavs dzīvot citā valstī. Man palīdzēja tas, ka dejoju sacensībās kopā ar amatieri, tas mazliet deva to sacensību sajūtu. Bija naktis, kad murgoju, ka esam sacensībās, redzēju jau notikušas situācijas. Tas bija komandas lēmums, ļoti respektēju Danu, nenožēloju, ka beidzām dejot. Kopā atvērām deju skolu "MD Dance studio", kur apmācam bērnus. Papildus vēl darbojos "Tendence ProAm", kur dejoju kopā ar amatieriem un pasniedzu dejošanu. Liels paldies vecākiem, ģimenei. Lepojos ar ikvienu, kurš bija man līdzās un palīdzēja. Lepojos, ka esmu dejotājs.

Arī tagad deju nodarbības, sacensības ar amatieriem, deju šovs prasa laika ieguldījumu, kur atrodi laiku otrajai pusītei?

Mana meitene ir ļoti saprotoša. Cik man ir brīvā laika, tik pavadu kopā ar viņu, draugiem vai ģimeni. Paliekot vecākam, tā dzīve iegrozās, ka ir darbs, ir ģimene un konkrēti cilvēki ar kuriem esi kopā, jāstiprina šīs attiecības. Jo aizņemtāks esmu, jo vairāk izmantoju dažādas mazas lietiņas, kā iepriecinu mīļoto, parādu, cik ļoti viņa man ir būtiska.

View this post on Instagram

A post shared by Marts Punins (@marts_punins)

Kā tu mīli pavadīt brīvo laiku?

Jau trīs gadus spēlēju tenisu, darbojos kopā ar treneri, lai apgūtu šo sportu. Patīk skriešana, aktīvs dzīvesveids, tas viss kopā ir viens liels hobijs. Sports un ceļošana ir mana iespēja, kā pēc pārslodzes "dabūt sevi atpakaļ". Mēdzu arī skatīties TV, seriālus. Dejas dēļ man nebija laiks apsēsties pie TV, tāpēc tagad tik iepazīstu tādu seriālu kā "Draugi", ko visi ir redzējuši jau pirms ilga laika. Seriāli palīdz "atslēgties" no ikdienas. Patīk gatavot ēst, patīk iepriecināt draudzeni ar gardām maltītēm. Gatavojot, rodas mājas sajūta un miers.

Ko tu vēlētos teikt saviem un Elīnas faniem?!

Mēs ļoti jūtam jūsu atbalstu, vēlos ikvienam pateikt paldies. Novērtēju ikvienu balojumu, ikvienu labu vārdu un vēstuli. Mēs cenšamies, cik varam gan parādīt deju, gan šovu. Būtu priecīgs, ja tie, kurus motivējam dejot nāktu pie manis apgūt dejošanu.

Skaties gada gaidītāko un krāšņāko šovu "Dejo ar zvaigzni" svētdienu vakaros plkst. 20:30 kanālā TV3.

View this post on Instagram

A post shared by Marts Punins (@marts_punins)