Skaistākā diena Tibetā! Apkārt Kailaša kalnam, Jamdroka ezers un Karola pāreja 5132 metru augstumā

Pametot Ķīnu, ir daudz kas līdzi, bet ceļošanai nekas no tā nav paredzēts. Gids izbrīnīti jautā, kur ir mūsu kāpšanas aprīkojums. Smejam – ja vien viņš zinātu, kādos kalnos Arča kāpis iešļūcenēs!

Apkārt Kailaša kalnam

Kailaša kalnam apkārt gan gājiens neesot viegls. Tāpēc, ka jāiet lielos augstumos. Daudzi šo trīs dienu pārgājienu nemaz nevar pieveikt. Ir bijuši nāves gadījumi, ir cilvēki, kas steigšus jāved uz slimnīcu, jo cietējiem paliek zilas lūpas un nagi – tā esot augstuma slimības pazīme.

Gids saka – lielākā kļūda esot tā, ka, ierodoties Lhasā, tūristi turpina lietot skābekļa balonus. Pirmās dienas ar mērķi tiek pavadītas galvaspilsētā, lai aklimatizētos. Ir vienkārši jāizcieš tas nogurums, galvassāpes un nelabums. Ja nemitīgi lieto skābekli, pie tā pierod, un augstākos kalnos, kad vairāk nepieciešams, tas vienkārši vairs nedarbojas. Ir ļoti daudzi, kas no rokām šo balonu neizlaiž.

Jā, Tibetā ir krietni vieglāk aizelsties, pat ejot pa gaiteni uz viesnīcas istabiņu, bet nu kaut kā sevi taču jādabū uz strīpas – kurš gan cits to darīs!

Dodamies ceļā. Šodien priekšā 10 stundu brauciens, bet vien 350 km. Gids saka, ka pa ceļam būs visas tūres skaistākie skati. Un tie, protams, ir neaprakstāmi. Bet negribas ticēt, ka tiešām tikai šodien spēsim izjust to dabas varenību, kas ir visapkārt!

No Lhasas ārā ved nesen izbūvēts ceļš. Visur, kā jau Ķīnā, ir kameras. Mums stāsta, ka ne tik sen te nemaz auto vadīšanas tiesības nevajadzēja. Nebija ne ceļu, ne kameru, ne tiesību, ne sodu. Tibeta nu ir Ķīnas teritorijā.

Tas nebija rozēm klāts ceļš. Tomēr ķīnieši šo reģionu attīsta. Tiek būvēti ceļi. Celtas siltumnīcas, lai vietējiem būtu augļi un dārzeņi. Ķīnieši, redz, esot gudri. Ja tibetietis atver biznesu, bet tam kādu laiciņu neveicas, tas padodas. Savukārt ķīnietis domājot ilgtermiņā. Viņš zinot, ka bizness iet pa kalniem un lejām, un padoties nevar. Tāpēc ķīniešu iestādes te plaukst un zeļ.

Laine Pērse

Tibetietim esot vienas smadzenes, bet ķīnietim desmit. Un tagad pat attālākajos lauku nostūros ir ķīnieši. Un tie visi ar kaut ko nodarbojas!

Lai izbrauktu no Lhasas vien, mums ir vajadzīgas veselas trīs atļaujas. Ķīnieši var braukt paši savā auto, tiem nav vajadzīgs ne gids, ne šoferis. Tie gan arī ir lielākie avāriju izraisītāji, jo nemāk tā izlīkumot pa labi, pa kreisi, pa labi, pa kreisi. Un tiem arī visbiežāk ceļā paliek nelabi.

Pirmo sasniedzam Kambalas pāreju 4800 metru augstumā v.j.l. Apkārt kalni, kas nekad tā arī nav zaļi, jo te maz kas aug. Viss sauss un vējains. Vēsā, sausā gaisa dēļ graudus Tibetā varot uzglabāt 50 līdz 60 gadus, žāvētu jēlu gaļu un sviestu – ilgāk par vienu gadu. Arī epidēmijas esot reti.

Apmēram divas trešdaļas no Tibetas kopējās platības aizņem stepe. Daži no savvaļas ziediem ir zilās magones, lotosi un orhidejas. Tibetā mīt arī dažādi zvēri – tīģeri, leopardi, lāči, mežacūkas, savvaļas kazas, languri (garastes pērtiķi), lūši, šakāļi, savvaļas bifeļi. Un te, uz pašas pārejas, daži no zvēriem savietoti rindiņā, lai ķīnieši ar tiem varētu nofotografēties. Žēl zvērus.

Tibetietes mūs ielenc un Arčam ātri vien uzstūķē kazlēnu uz pleca – lai tikai dabūtu vienu eiro par bildi. Nē, tā mums nepatīk. Nabaga spalvaiņi. No rīta sēdēt īsā aukliņā un vakarā atpakaļ uz ciemu. Un tā katru dienu… Ķīniešu tūristiem arī mēs esam apskates objekts – daži fotografējas ar mums, daži pamāca, kā mums pozēt savos foto. Tomēr šodien redzam vairākus "baltos".

Jamdroka ezers – viens no četriem svētajiem ezeriem Tibetā

Mūsu nākamā pietura ir Jamdroka ezers – saldūdens ezers, kas ir viens no četriem svētajiem ezeriem Tibetā (pārējie trīs ir Namtso, Manasarovar ezers un Lhamo). Ezers stiepjas vairāk nekā 72 km garumā un ir 60 metrus dziļš tā dziļākajā vietā. Jamdroks ir slavens ar savu neticamo tirkīza krāsu, no kā tas arī ieguvis savu nosaukumu – "Yam" nozīmē "Tirkīzs". Ezers ziemas vidū aizsalst tikai īsu brīdi. Savukārt ezeru ieskaujošos kalnus vienmēr klāj sniegs.

Ezerā dzīvo zivis, un tās dažkārt var redzēt, tomēr tibetieši zivis neēd, vismaz lielākā daļa ne. Un, lai arī zīmes pie ezera vēsta, ka ūdeni aiztikt nevar, gids apgalvo, ka viņa tūrēs nekādu ierobežojumu neesot. Tomēr mēs to nedarām – ja svēts, tad svēts. Te gan ir pat viena laiva, uz kuras tūristi nedrīkst sēsties – tā no viena krasta otrā pa retai reizei nogādā vietējos.

Turklāt pēdējos gados ezerā tika pabeigta hidroelektrostacijas būvniecība. Tomēr ezerā nedrīkst peldēties. Un arī ap šo ezeru tiek veikta kora jeb apriņķošana. Tas svētceļniekiem aizņemot septiņas dienas.

Dodamies tālāk. Skati ir pasakaini, un starp kalniem un upēm parādās arī lauki. Vietējie šeit visbiežāk audzējot miežus, un no tiem taisa arī alu. Turklāt tibetieši mīlot iedzert – kā sāk, tā līdz rītam! To mums teica arī mūsu ķīniešu kolēģi, kas bija apmeklējuši Tibetu. Tibetu gan lielākoties apmeklē tikai siltajos mēnešos, ar aprīli sākas tūres.

No jūnija līdz septembrim ir lietus sezona, bet pēc tam paliek aukstāks. Ziemā tūristu praktiski neesot. Lai arī Tibetā ir kalni, te netiek organizēti nekādi ziemas sporta pasākumi, jo kalni ir ļoti stāvi un bīstami. Turklāt te ir maz sniega, jo ziema, tāpat kā Maņdžouli, ir sausa un saulaina.

Kāpiens kalnā uz ledāja pusi

Nu mums jāizvēlas – tālāk klosteris vai kāpiens kalnā uz ledāja pusi. Laiks atliek tikai vienam. Daži tūristi esot ļoti garīgi un apmeklējot visus klosterus, bet mēs jau iespaidīgākos esam redzējuši, turklāt nākamajā dienā paredzēti vēl divi. Tad nu atsakāmies no Gyantse Kubuma stupas, kas ir Gyantses pilsētas galvenā apskates vieta 35 metru augstumā – tā ir otra augstākā stupa Tibetā. Un netiekam arī uz Pelkor Chode, kas kādreiz bija 15 klosteru komplekss un apvienoja trīs dažādas Tibetas budisma sektas – tā ir reta parādība. Tagad gan klosterī palikusi tikai populārākā Gelugpa sekta.

Tā vietā dodamies uz Karola pāreju 5132 metru augstumā v.j.l. Tur skatam paveras mirdzošs ledājs, kas nu jau pa pusei nokusis. Gids ar šoferi mūs izlaiž pie kāpiena sākumpunkta un saka, ka sagaidīs citā kalna vietā. "Kāpiet!" Un mēs kāpjam. Protams, ir grūtāk, bet šī ir laba iesildīšanās pirms Kailaša kalna. Citi tūristi tērpušies biezās jakās un cepurēs, rokās cimdi un nūjas.

Mums T-krekli un šorti – saulīte ir tik spēcīga, un kāpiens pietiekami izaicinošs, lai nesasaltu. Kāpēju gan nav īpaši daudz, lielākā daļa ledāju vēro no apakšas, piespieduši lūpām skābekļa balonus. Dažviet tūristu busu ir tik daudz, ka tiem policisti (kas redzami bieži) neatļauj apstāties, un apskates vieta vienkārši jāizlaiž.

Dodamies tālāk cauri pavisam maziem ciemiem, kur vietējie kaltē govju un jaku izkārnījumus, lai tos ziemā kurinot varētu sasildīt mājas. Ar šoferi nedaudz varam sarunāties ķīniski, bet viņš, tāpat kā mēs, daudz nezina. Un angliski nerunā. Pat gids nemāk lasīt ķīniešu hieroglifus, un, gluži kā mēs, telefonā lieto tulkotāju. Arī tad, kad uz pilsētas robežas jādabū kārtējā atļauja.

Pieturam tradicionālajā tibetiešu ēstuvē. Tur, tāpat kā Butānā, gids un šoferis saņem nelielu bezmaksas maltīti, ja atveduši tūristus. Un te cenas, protams, ir augstākas, jo mēs reāli tādā veidā nosedzam arī mūsu biedru ēdienus. Bet mums, protams, nav iebildumu!

Pēc tam seko mūsu pēdējā pietura, kur kalnos virs upes izkarināti tūkstošiem lūgšanu karodziņu. Bet vietējie tūristiem pārdod arī nelielus papīra karodziņus, ko tie pie plīvojošajiem auduma karodziņiem met gaisā. Protams, izskatās kā pasakā, bet gids norāda – papīrs piemēslo apkārtni, turklāt tādos daudzumos. Un, kad tas nokrīt zemē, daudzi tam uzmin ar kājām. Taču uz karodziņa uzrakstīta mantra, un to mīdīt kājām galīgi nav labi…

Drīz dodamies lejā no kalniem uz pilsētām. Braucam cauri Gyantse, reiz trešajai lielākajai Tibetas pilsētai pēc Lhasas un Šigatses. Savukārt apstājamies pašā Šigatsē. Šī, patiesībā, ir lielākā un apdzīvotākā pilsēta Tibetā, bet, tā kā Lhasa ir svarīgāka, tibetieši vienkārši saka, ka Lhasa ir lielākā. Šigatsē dzīvo vairāk kā 800 tūkstoši iedzīvotāju.

Jau pirms pilsētas sākas milzīgi sastrēgumi un redzam veselas divas avārijas – viens otrā ieskrējuši, mēģinot izspraukties pa pieejamajām šķirbām. Diena noslēdzas pirms astoņiem vakarā, un tad arī laiks ķerties pie rakstu darbiem, lai Tev, dārgo lasītāj, būtu jauni iespaidi un jauni atklājumi!

Sarežģītā Ķīna! Pirms došanās uz Ķīnu vajag sagatavoties – to pierādīja mūsu pirmā reize šeit, kad vienkārši bijām priecīgi izbraukt Tagad esam "paaugušies" un gudrāki – zinām, kā mūsu foršā Ķīna strādā. Ieskaties Laines un Arča ceļojuma piezīmēs "Facebook", "YouTube" un "Instagram". Un vasarā būs viņu grāmatiņa par Ķīnu "Sarkanā pūķa zemē. Piedzīvojumi un atklājumi mūsdienu Ķīnā".