"Mēs dzīvotu ērtāk, ja nebūtu kara." Krievi piecieš Putina ambīcijas, bet daži atzīst – nezinām, par ko cīnāmies

BBC pabija krievu pilsētā Jeļecā, kas atrodas aptuveni 350 kilometrus uz dienvidiem no Maskavas. Lai arī pirmajā brīdī tā atgādina kaut ko no tradicionālajām krievu pasakām, šī sajūta ir pārejoša.

Upes krastā izvietots stends, kurā tiek vervēti karavīri okupantu armijai. Tiek solīti aptuveni 17 000 eiro ikvienam, kas pieteiksies karot Ukrainā. Turpat netālu uzstādīts arī plakāts ar krievu karavīru, kas tēmē ar Kalašņikova automātu. "Mēs esam tur, kur mums jābūt," vēsta pievienotais sauklis.

Agresorvalsts cieš milzīgus zaudējumus

2022. gada 24. februārī krievu okupanti uzsāka pilna mēroga karu Ukrainā. Tas tiek uzskatīts par agresorvalsts centienu piespiest Kijivu atgriezties Maskavas orbītā un apgāzt visu pēc Aukstā kara izveidoto drošības arhitektūru Eiropā.

Agresorvalsts Krievijas valdība paredzēja īsu un veiksmīgu militāro operāciju, bet tā nenotika pēc plāna. Četrus gadus vēlāk karš joprojām turpinās, un tā sekas ir arvien jūtamākas.

Krievijas varas iestādes neatklāj tā sauktās "speciālās militārās operācijas" upuru skaitu, taču ir zināms, ka okupanti kaujas laukā cietuši milzīgus zaudējumus.

"Neesmu pārliecināta, par ko cīnāmies tagad"

"Manas draudzenes vīrs tur gāja bojā, cīnoties. Arī manas māsīcas dēls. Un mazdēls," saka Jeļecas iedzīvotāja Irina. "Daudz cilvēku ir nogalināti. Man žēl šo puišu."

Irina strādā autoostas kasē, un viņai ir grūti savilkt kopā galus: "Komunālo pakalpojumu rēķini mūs žņaudz, un cenas mūs spiež. Ir ļoti grūti izdzīvot."

Lai gan naudas ir maz, Irina palīdz gatavot palīdzības pakas Krievijas karavīriem frontes līnijā. Viņa nekritizē karu Ukrainā, taču ir jūtams, ka viņa ir apjukusi: "Lielajā Tēvijas karā mēs zinājām, par ko cīnāmies. Es neesmu pārliecināta, par ko cīnāmies tagad."

Putins: Krievijas robežas nekur nebeidzas

No Ļipeckas apgabalā esošās Jeļecas robeža ar Ukrainu atrodas 250 kilometru attālumā, taču dažreiz frontes līnija šķiet daudz tuvāka. Ukraiņi ar droniem veic prettriecienus agresorvalstī un šajā apkārtnē izvietotas patvertnes.

Jeļecā kara klātbūtni var manīt arī neierastākās vietās. Kādas vietējās pankūku kafejnīcas nosaukumā integrēti burti "V" un "Z", kas kļuvuši par okupantu "speciālās militārās operācijas" simboliem. Savukārt turpat uz kafejnīcas manāms uzraksts: "Paķer pankūku un pēc tam visu pasauli!"

Zinot diktatora Vladimira Putina imperiālistiskās ambīcijas, šādi uzraksti neizbrīna. "Mūsu zeme ir jebkur, kur kāju sper Krievijas karavīrs," viņš paziņoja pērn. Iepriekš diktators klāstījis, ka "Krievijas robežas nekur nebeidzas".

Propaganda aicina cilvēkus būt saprotošiem

Agresorvalsts sāktais karš finansiāli iztukšo Krieviju. Pieaugot budžeta deficītam un stagnējot ekonomikai, valdība ir paaugstinājusi PVN no 20% līdz 22%. Finanšu ministrija apgalvo, ka papildu ieņēmumi tiks tērēti "aizsardzībai un drošībai".

Tikmēr Kremļa kontrolētā valsts televīzija aicina sabiedrību būt saprotošai un apgalvo, ka valsts dzīvojot karā, kuru "uzspieduši Rietumi".

Ekonomisko spiedienu izjūt arī mazie uzņēmumi. Jeļecas maiznīcas īpašniece Anastasija Bikova saka: "Mums nācās paaugstināt cenas, jo komunālo pakalpojumu, īres un nodokļu rēķini ir pieauguši. Un PVN paaugstināšana nozīmē, ka arī izejvielas ir dārgākas."

Dzīvotu ērtāk, ja nebūtu "speciālās operācijas"

Stundas braucienā no Jeļecas, apgabala centrā Ļipeckā, ir redzams vēl vairāk atgādinājumu par kara klātbūtni – vēl vairāk militāro plakātu un vēl vairāk patvertņu.

Kādā daudzdzīvokļu ēkas kāpņutelpā sastaptais pensionārs Ivans Pavlovičs ir dusmīgs, ka neviens nav salabojis ūdens cauruli, kā rezultātā apledojusi mājas siena un nedarbojas lifts.

Viņš arī žēlojas par augstajām cenām un pieaugošajiem komunālo maksājumu rēķiniem. Vai , pēc viņa domām, pie tā vainojams karš?

"Ja es būtu jaunāks, es dotos tur un karotu. Speciālā militārā operācija ir lieliska," viņš saka. "Vienkārši cenas turpina pieaugt. Pensijas pieaug, bet tad cenas pieaug vēl vairāk. Ko es iegūstu? Neko."

Viņš piebilst: "Protams, mēs dzīvotu ērtāk, ja nebūtu speciālās operācijas. Viņi tai tērē daudz naudas."

Krievi jūt, ka dzīve kļūst grūtāka, taču tikai retais tic, ka var ko mainīt. Sākoties kara piektajam gadam, optimisma ir maz. Daudzi cilvēki agresorvalstī vienkārši gaida un cer uz labākiem laikiem.