Uz Tibetas svētajiem ezeriem. Svētā Mansarovara ezera ūdens varot attīrīt simtiem mūžu krātos grēkus

Esam modušies, arī gidam pēc Kailaša apriņķošanas sāp kājas. Bet šodien maz staigāšanas paredzēts. Sēžamies piecpadsmitvietīgajā auto un uzsākam ceļu uz svētajiem ezeriem.

Izbraucot no Kailaša kalnam netālu esošā ciema, kur pārnakšņojām, atkal jārāda pases, atkal atļaujas, un auto tiek nofotografēts. Redz, šie kalni ir pavisam netālu no robežas, tāpēc, kā gids stāsta, šīs teritorijas kontrolē armija, ne policija, un pārbaudes esot daudz striktākas.

Priekšā tikai stundas brauciens. Pa ceļam ir gan savvaļas ēzeļi, gan vilks, kas soļo pavisam tuvu ceļam, vien pabaidās, kad mūsu auto sāk braukt lēnāk, lai to kārtīgāk apskatītu. Tā drīz nokļūstam Rakshas Tal ezera krastā, kas nav tālu no otra, Mansarovar svētā ezera. Abi ezeri atrodas pretī viens otram, un, kā uzskata budisti, Mansarovar ezera apaļā forma simbolizē gaismu, bet pusmēness formas Rakshas Tal ir tumsas simbols. Šajā ūdenstilpē ūdens ir ļoti sāļš, un par to pārliecinos, uzliekot to uz mēles gala.

Saskaņā ar hinduistu mitoloģiju, Rakshas Tal ir saistīts ar dēmonu karali Ravanu. Ezers esot nelabvēlīgs, un pat pieskarties tā ūdenim neesot ieteicams. Bet tas tāpat ir smuks, un nevienam pāri nedara. Starp citu, Rakshas Tal ir sanskrita nosaukums, tibetieši to sauc par Thuktso vai par Laangcuo ezeru.

Tālāk dodamies uz skatpunktu, no kura paveras Mansarovara ezers, kas ir svēts četrām reliģijām – budismam, hinduismam, džainismam un bon reliģijai. Visu šo reliģiju svētceļnieki apmeklē ezeru un apstaigā to, gājiens aizņem septiņas dienas. Saskaņā ar Tibetas leģendām, Budas māte pirms Budas piedzimšanas ezerā peldējusies. Budistu svētceļnieki apiet ezeru kājām, apmeklējot visus klosterus pa ceļam. Budisti ezerā nepeld. Savukārt saskaņā ar hinduisma uzskatiem, ezers ir dieva Brahmas prāta radīts. Tas ir tīrības simbols.

Svētā Mansarovara ezera dzeramais ūdens varot attīrīt simtiem mūžu krātos grēkus. Tāpēc indiešu ceļotāji ezera ūdeni pilda pudelēs un tajā reiz arī mērcējušies, līdz tibetieši aizlieguši ezeram pieskarties.

Bon bija dominējošā reliģija Tibetā pirms budisma pieņemšanas. Tibetā joprojām ir daudzi bon reliģijas sekotāji, īpaši austrumu daļā. Saskaņā ar bon reliģiju, tās dibinātājs Tonpa Šenrabs (Tonpa Shenrab Miwoche), pirmo reizi ierodoties Tibetā, peldējās ezerā. Džainisma piekritējiem ezers saistās ar pirmo Tirthankaru (glābēju un augstāko garīgo skolotāju), kas sasniedza nirvānu Himalajos.

Tepat netālu atrodas klosteris, ko vietējie sauc par Papagaiļa klosteri tā formas dēļ. Tajā mīt vien pieci mūki, un viens no tiem mūs vērojot skaita mantras. Klosteris celts par godu Padmasambhava (tulkojumā "Dzimis no lotosa"), pazīstamam arī kā Guru Rinpoče. Vīrs bija indietis, kas praktizēja tantru, un kuru Tibetas karalis uzaicināja palīgā klosteru iesvētīšanā un atbrīvošanā no dēmoniem.

Klosterī mūks norāda uz kaltētām zivīm. Vai tad zivis ēd? Nē, no tām vārot buljonu, kas jādod sirdzējam. Turklāt zivis neesot zvejotas, bet ņemtas no krastā izskalotajām, kad Mansarovara ezers atkāpjoties. Tepat atrodas vairākas stupas, ko arī ar šoferi kopā apriņķojam. Stupām apkārt ir daudz akmeņu, kuros iegrebta tibetiešu svētā mantra: "Om Mani Padme Hum". Tik daudz svēto akmeņu vienviet vēl nebija redzēti!

No Mansarovar ezera Kailaša kalns izskatās vēl milzīgāks. Vēl varenāks. Otrā pusē ir Nemo Nanyi kalns, kas ar saviem 7728 metriem ir viens no Tibetas augstākajiem kalniem. Aiz tā esot Nepāla. Pēc leģendas, ko stāsta gids, Nemo Nanyi un Kailašs reiz esot bijis vīrs un sieva, un Mansarovara ezers esot to bērns. Tas audzis un audzis līdz sadalījies divos – Mansarovara un Rakshal Tal ezeros. Tepat ir upe, kas abus ezerus savieno, un pie tās atrodas arī karstie avoti, kuros vietējie iet mērcēties.

Pie Mansarovara ezera ir vairākas naktsmītnes, bet visas tādas tikai acu pievēršanai. Tualete ir viena uz visu apdzīvoto teritoriju ārpusē, pāris minūšu attālumā no viesnīcas. Reāli caurums betonā – bez durvīm un baisi liels un dziļš. Esam gan ieradušies ļoti laicīgi. Gids mums atdod biļeti, kas ārzemniekam jāiegādājas pie ikviena apskates objekta Tibetā, un no viesu nama vēl vienu reizi dodamies ezeru apskatīt paši.

Pastaiga gar ezeru ir jauka, un atpūta ir ilga, savukārt nākamajā dienā atkal garš ceļš priekšā. Bet vēl jau Tibeta nav atklājuši visus tās brīnumus!  Kļūsti par trešo ceļotāju!

Sarežģītā Ķīna! Pirms došanās uz Ķīnu vajag sagatavoties – to pierādīja mūsu pirmā reize šeit, kad vienkārši bijām priecīgi izbraukt Tagad esam "paaugušies" un gudrāki – zinām, kā mūsu foršā Ķīna strādā. Ieskaties Laines un Arča ceļojuma piezīmēs "Facebook", "YouTube" un "Instagram". Un vasarā būs viņu grāmatiņa par Ķīnu "Sarkanā pūķa zemē. Piedzīvojumi un atklājumi mūsdienu Ķīnā".