"Vēlos uzrunāt ar skaistumu." Par sensāciju kļuvušā fotogrāfa Jurģa pirmā intervija + 80 labākie FOTO

"Mīlestība pret dabu man kā jau gandrīz jebkuram latvietim ir pašsaprotama, bet tautiskais mantojums manā dzīvē ir ienācis caur deju. Vecumā, kad lielākā daļa cilvēku dejot pārtrauc, es spēru pirmo soļus un mācījos atšķirt polku no galopa. Tā kā tas gāja diezgan raiti, ātri nonācu TDA "Dancis", un tieši tērpu daudzveidība un iekšējā zināšanu bagāža man pavēra skatu uz jaunu pasauli.

Ap to laiku arī biju atsācis fotografēt, un tā šīs lietas organiski savienojās," sarunā ar portālu Skaties.lv stāsta fotogrāfs Jurģis Rikveilis.

Pats nekad nebija domājis, ka fotografēšana attīstīsies šādā virzienā.

"Man vienkārši patika skaistie, krāsainie tērpi! Un tā kā pats saistībā ar tautastērpiem, dejām un šo kultūras daļu ilgi biju dzīvojis pilnīgā tumsā, man ļoti gribējās to skaistumu iznest ārpus šaurā dejotāju, koristu un citu tautas mākslu entuziastu loka.

Lai arī cik dīvaini tas nešķistu, lielākā daļa cilvēku patiešām par to visu atceras tikai reizi piecos gados. Un tā kā es pats vēl nesen ietilpu šajā sabiedrības daļā, tad ļoti labi sapratu, kas jādara, lai raisītu interesi.

Ir jāparāda, ka tautastērps nav piederīgs tikai vecām un īgnām tantēm, kuras vienīgās "zina, kā pareizi vajag".

Tautastērpa vieta nav muzejā, bet gan jauniešu rokās, kas to varētu un gribētu attīstīt un turpināt.

Es vēlos parādīt, ka mūsu "pareizie" tautastērpi ir tapuši kādreiz dumpiniecisku jaunu meiteņu dēļ, un mums šodien tas būtu jāturpina, jo citādi pavisam drīz tautastērps būs nevis daļa no mums, bet daļa no muzejiem.

Foto: Jurģa foto izlase

Un kur nu vēl tērpu noliktavas pārzināšana?! Ja es nebūtu krustu šķērsu izstaigājis mūsu lielo tērpu noliktavu un laika gaitā iemācījies to nosaukumus, diez vai sanāktu tik veiksmīgas kombinācijas.

Arī ar citiem kolektīviem viegli saprasties, kad varu vienkārši paprasīt, kādi tērpi ir noliktavā, un jau uzreiz saprast, kurus ieteikt uz konkrēto foto sesiju, kuri piestāvēs videi," stāsta fotogrāfs.

Faktam, ka pats ir dejotājs, bijusi būtiska nozīme, pievēršoties deju kolektīvu fotografēšanai.

"Dejošana ir devusi ļoti lielu izpratni par cilvēka ķermeni, pozēšanu un visām detaļām, kas un kādēļ izskatīsies skaisti un pārliecinoši.

Pats būdams dejotājs vienā no labākajiem deju ansambļiem, esmu ieguvis lielu praktisko zināšanu bagāžu un varu ne tikai viegli komunicēt ar citiem dejotājiem, bet arī parādīt, ko es vēlos no viņiem sagaidīt.

Arī koncertu fotogrāfijās tam ir liela nozīme, jo jānoķer ne tikai skaista sejas izteiksme, bet arī skaists augums, kājas, rokas un visam kā punkts uz "i" – arī perfekti pacēlušies brunči!" norāda Jurģis.

Līdz šim kā trakāko foto sesiju, ko īstenojis, viņš atzīst 2015. gada "Danča" kalendāram tapušās fotogrāfijas.

"Vienlaikus tas bija pirmais manis bildētais "Danča" kalendārs. Kolektīvā biju nodejojis vienu gadu un skaitījos vēl jauns zaļš gurķis. It kā smieklīgi, bet lielā deju ansamblī, kur vieni un tie paši cilvēki dejo jau ilgāk par 10 gadiem, nav viegli tā pēkšņi iejusties. Tādēļ bija ļoti jāsaņemas, lai liktu priekšā ideju – tagad bildēšu es, un katram uz foto sesiju, kura notiks autoservisa telpās, jānāk ar miltu paku, un mēs darīsim kaut ko iepriekš vispār nepārbaudītu.

Pilns internets ar balerīnām miltos, bet nobildēt vienu cilvēku kustībā miltos nav tas pats, kas četrus.

Tā bija liela uzticēšanās no kolektīva puses, jo tobrīd man nekāda dižā portfolio nebija. Fototehnika bija tāda, par kuru smietos jebkurš profesionālis, un sākotnēji pat studijas aprīkojums sastāvēja no vienas zibspuldzes un lietussarga…

Kopš tās reizes sapratu, ka galvenais nav dārga tehnika, bet prasme apieties ar to, kas ir," pieredzē dalās Jurģis.

Foto: "Danča" kalendārs 2017

Pēc tā, cik ļaudis sociālajos tīklos naski dalās ar Jurģa fotogrāfijām un līdzīgām bildēm, secināms, ka ar plikņiem skatītāju vairs nepārsteigsi. "Ar kailumu tiešām nevienu vairs nevar pārsteigt. Bet tautastērpus daudzi pat Latvijā īsti nav redzējuši, kur nu vēl ārpus tās," norāda fotogrāfs.

Jautāts, kāda fotogrāfija pašam šķiet seksuālāka – meitene tautastērpā vai pavisam kaila," Jurģis smaida: "Mans pirmais skūpsts bija ar meiteni tautastērpā. Es domāju, ka tas izsaka visu."

Pirmos soļus fotografēšanā Jurģis spēris 2003. gadā, kad pirms vidusskolas klases ekskursijas ticis pie "Zenīta".

"Tagad atceroties, ekskursijas bildes bija briesmīgas, bet toreiz visiem ļoti patika un nācās pasūtīt izdrukas daudzos eksemplāros.

Pēc pāris mēnešiem nopirku pats savu "Zenītu" un sāku bildēt visu pēc kārtas. Toreiz arī draudzene sāka aizrauties ar bildēšanu, šo to iemācījāmies no viņas brāļa, kurš šajā jomā bija diezgan nopietni skolojies.

Kā skolēnam man tas bija dārgs prieks, tādēļ sanāca, ka uz filmiņām bildēju līdz 2006. gadam. Bildes taisīju arī mājās – tumšā vannasistabā," atceras Jurģis.

"Jo vairāk cilvēku ikdienā ienāca digitālie fotoaparāti, jo vairāk man bija ko kritizēt un jo biežāk es dzirdēju "nu tad parādi, ka tu vari labāk". Nav jau viegli parādīt, ja tas, ko rādīt, ir izdrukāts uz papīra un mājās dziļi skapī sakrauts čupā.

Īsi pēc 2013. gada dziesmu un deju svētkiem nenoturējos un uzdāvināju sev digitālo fotoaparātu.

Priecājos, ka mans sākums bija uz filmiņas, nevis SD kartē. Šodien ar smaidu uz lūpām skatos uz jaunajiem "profesionāļiem", kuri, romantisku jūtu mākti, mēģina kaut ko bildēt uz filmiņām un pieņem, ka tas ir attaisnojums tam, ka drīkst nesanākt," klāsta Jurģis.

Taču kur Jurģis skolojies fotografēšanā?

"Man patīk teikt, ka ik pa laikam es paskatos, ko dara citi, lai zinātu, no kā man noteikti izvairīties," smej fotogrāfs.

Kad sācis fotografēt, viens no veidiem, kā skoloties, bija foto pulciņi. "Daži draugi gāja foto pulciņā tehniskās jaunrades namā "Annas 2", bet man nekad nav paticis, ka fotogrāfiju mēģina iemācīt kā filozofiju.

Tad tas viss pārvēršas par tādu "augsto mākslu", kad talantīgi vecmeistari ar 5000 eiro vērtiem "Leica" fotoaparātiem bildē miskastes un pamestas izdemolētas mājas. Tas uzrunā šauru cilvēku loku, un pārsvarā ir diezgan nomācoši un garlaicīgi. Tāda ir skološanās foto jomā Latvijā.

Es vēlos cilvēkus uzrunāt ar skaistumu, un mana skola ir cilvēki, kurus es bildēju," klāsta fotogrāfs.

Viņš arī akcentē, ka pašam ir interesanti vērot, kā mainījusies foto mode šo gandrīz 15 gadu laikā.

"Tas, kas agrāk skaitījās galīgi nesanākuši iesācēju kadri, šodien ir Top kāzu foto," viņš smej.

"Vēl pirms 10 gadiem bieži dzirdēju, ka kāzu fotografēšana ir zem kārtīga fotogrāfa pašcieņas, bet šodien varu apgalvot, ka tieši kāzu fotogrāfija ir tā, kurā var izpausties visplašāk un parādīt savu redzējumu. Piedevām visu dienu no rīta līdz vakaram būt priecīgu cilvēku ieskautam.

Man ļoti patīk, ka bildes, kuras radu, ir ar pievienoto vērtību, ka tās ir nozīmīgas. Par laimi, varu atļauties izvēlēties bildēt to, ko es patiešām gribu bildēt," teic fotogrāfs.

Jautāts par nākotnes iecerēm, Jurģis atzīst: "Man patīk dzīvot Latvijā. Bet es labprāt fotografētu arī ārpus Latvijas.

Lidmašīnu satiksme ir ātra un vienkārša. Piemēram, pēdējā laikā arvien biežāk redzu, ka arī latviešu pāri izvēlas kāzas sarīkot sev ārpus Latvijas. Un uzsvars uz "sev". Man tas šķiet forši.

Es labprāt bildētu priecīgus cilvēkus kaut vai Ziemeļpolā. Galvenais, lai viņi ir priecīgi, un mēs labi pavadām laiku!"

Foto: jauniešu deju kolektīvs "Vizbulīte" burvīgā foto sesijā Siguldā