Lietuvā zēns, kurš pats saņēma donora sirdi no Rīgas, pēc nāves izglāba citu dzīvību

Šī dāvana Edvardam, kurš donora sirdi saņēma tikai trīs gadu vecumā, deva vēl septiņus brīnišķīgus gadus uz Zemes. Kopš zaudējuma ir pagājis nedaudz vairāk kā gads, bet ģimene turpina runāt par viņu un orgānu ziedošanas nozīmi. Viņi ir pārliecināti, ka šī ir Edvarda misija, ko viņš turpina ar tuvāko cilvēku palīdzību.

Edvarda veselības problēmas sākās, vēl esot mātes vēderā, viņam bija jāveic neskaitāmas operācijas, anestēzijas, slimnīcas kļuva par viņa otrajām mājām. Viņš vienmēr bija cīnītājs – ģimene nevar saskaitīt reizes, kad situācija šķita kritiska, taču viņš turējās pie dzīves ar visu spēku.

Lai gan viņa mūžs ilga tikai 10 gadus, viņš aizkustināja daudzu sirdis un atmiņā palika kā pastāvīgi smaidošs, kurš priecājās par vismazākajām lietām – saldējums bija brīnišķīgākā lieta viņa dzīvē, viņš varēja stundām ilgi vērot jūru un spēlēties pie tās.

Viņa istaba joprojām ir pilna ar grāmatām – lai gan pats viņš nerunāja, ar ģimeni sazinājās, izmantojot kārtis, viņš ļoti mīlēja grāmatas un uzmanīgi klausījās, kad ģimenes locekļi, rādot attēlus, īsos teikumos stāstīja tajos rakstītos stāstus.

Iedzimta sirds defekta atklāšana notika 7. grūtniecības mēnesī

Lina stāsta, ka viņu stāsts sākās, kad gaidīja savu jaunāko bērnu, kamēr viņš vēl bija mātes vēderā. Grūtniecības septītajā mēnesī ārsti, veicot pārbaudes, ultraskaņas izmeklējumā atklāja iedzimtu sirds defektu.

"Protams, viņi nevarēja precīzi pateikt, kas tas būs, vai tas būs ļoti sarežģīti, jo ne viss ir redzams pirms bērniņa piedzimšanas," to laiku atcerējās Edvarda mamma.

Dzirdot šo ziņu, viņu pārņēma bailes – viņa un Deimants sāka prātot, lasīt par to, kas ir iedzimti sirds defekti, kādi tie ir, bet internetā ir tik daudz informācijas. Tad Lina nolēma – viņa nebaidīsies, viņa mierīgi gaidīs dēla piedzimšanu un, kad kļūs skaidra patiesā situācija, viņa veiks nepieciešamos soļus.

Deimantam patīk teikt: "Kad būs problēma, tad mēs to risināsim" – tā viņi sāka. Edvards piedzima ne tikai ar sirds defektu, bet arī ar aukslēju un lūpas defektiem. Lina atceras, ka ārstiem jautāja tikai vienu: vai viņš varēs runāt? Pēc pozitīvas atbildes saņemšanas ārsti pēc dzemdībām parādīja dēlu mātei un nekavējoties nogādāja viņu intensīvās terapijas nodaļā.

Vēlāk no dzemdību nodaļas intensīvās terapijas nodaļas Edvards tika pārvests uz Santara klīnikas bērnu kardioloģijas nodaļu – tieši tur ģimene pirmo reizi satika dēla ārstu Ķēstuti Lankuti, kurš daudzus gadus bija kopā ar viņiem šajā ceļā. Tieši viņš teica, ka Edvardam būs jāveic trīs operācijas, lai labotu defektu, taču uzreiz piebilda, ka ķirurgi operēs, kad tas sāks pasliktināties, lai Edvardam vēl būtu laiks nedaudz paaugties.

Attīstās sirds mazspēja, un parādās ziņas par sirds transplantācijas nepieciešamību

Operāciju ceļš nebija vienkāršs un viegls, tas nenotika pēc plāna. Viena no sirds operācijām pārvērtās divās – tika veikta arī diafragmas pacelšana, šis orgāns ir ārkārtīgi svarīgs elpošanai. Pēc nākamās operācijas Edvards saslima ar sepsi, kuras dēļ viņš vairāk nekā 90 dienas pavadīja intensīvajā terapijā.

"Pēc šiem trim mēnešiem ārsti mums piezvanīja un teica, ka sepse ir izraisījusi smagu sirds mazspēju – sirds sāka palielināties. Tāpēc tagad man ļoti nepatīk izteiciens "cilvēks ar lielu sirdi", jo medicīniski tas ir slikti. "Un viņi mums teica, ka mums jāstāv rindā, lai gaidītu sirdi, jo tā augs, augs, augs, un bērns vairs nevarēs dzīvot," māte atcerējās brīdi, kad dzirdēja ziņas, ka Edvardam būs nepieciešama sirds transplantācija.

Edvardam tobrīd bija tikai trīs gadi. Gaidīšanas periods ilga gadu. Viss šis laiks bija pilns ar nenoteiktību, nemieru un gaidīšanu – katra diena nesa vienu un to pašu domu: kas notiks, ja liktenīgais zvans pienāks šodien?

"Mūs brīdināja, ka tad, kad potenciālais donors kļūs pieejams, mums slimnīcā būs jāierodas ne vēlāk kā pēc trim stundām.[…] Šajos gaidīšanas gados bija ļoti grūti, jo nevar atslābināties, pastāvīgi gaidi, telefons vienmēr ir ieslēgts – dienā un naktī, jo var zvanīt arī naktī – nekad nevar zināt."

Tomēr pat šajā nenoteiktībā ģimene centās saglabāt dzīvi pēc iespējas normālāku. Lai gan viņi nevarēja doties tālu, viņi zināja, ka staigā pa plānu ledu un jebkurā dienā var notikt kaut kas negaidīts, taču dzīve turpinājās.

"Mēs vienkārši dzīvojām. Mēs dzīvojām tā, kā apstākļi mums tobrīd ļāva. Un, protams, pienāk tas brīdis, kad to vismazāk gaidi, kad piezvana ārsti, ar kuriem strādā, kuri rūpējas par bērnu, kuru viņš audzina kopā ar mums, kuri ir kļuvuši par otro ģimeni, un tad tu nezini, ko domāt.

Tu neesi ar to saskāries, tu neesi to piedzīvojis, un tu saproti, ka tagad ir pienācis tas brīdis, kas beigsies vienā vai otrā veidā. Nu un – tu savāc savas mantas, dodies uz slimnīcu, seko ārstu norādījumiem un gaidi, kas notiks," saka Deimantas.

Lina piebilst, ka joprojām atceras dienu, kad saņēma zvanu no Dr. Ritas Sudikienes – toreiz viņa otrā galā dzirdēja, ka ir parādījies potenciālais donors, taču vēl nebija skaidrs, vai orgāns būs piemērots un atbildīs daudzajiem saderības kritērijiem. Visu apstiprināja otrs zvans, pēc kura, nepilnu stundu vēlāk, ģimene jau bija klīnikā.

Edvarda māsa Erika atzīst, ka viņas atmiņas par to dienu ir nedaudz izbalējušas, taču vienu lietu viņa atceras skaidri: tajā dienā kopā ar brāli viņi mājās no spilveniem uzcēla "cietoksni":

"Atceros dienu, kad tētis man teica, ka esam saņēmuši sirdi. Tā bija pirmā reize, kad sapratu, ko nozīmē, kad viņš sakrustoja kājas, un tad es pat apsēdos. […] Vienpadsmit gadīgam bērnam ir diezgan grūti to visu saprast, bet tev nav kur iet, tu vienkārši centies to pārdzīvot kopā ar visiem. Galu galā mēs bijām stipra ģimene, mums bija uz ko paļauties – mēs paļāvāmies viens uz otru."

"Tikai pēc sirds ievietošanas viņa sāka sisties"

Edvarda transplantācijas stāsts bija ārkārtējs. Šādi gadījumi ir reti. Mamma atceras: bija 25. novembris, bija putenis, tāpēc militārajam helikopteram, kas transportēja orgānu no Rīgas, bija jāveic apgrieziens un tas nevarēja nolaisties – orgāns bija atradies saldētavā ilgāk nekā noteikts laiks, lai to implantētu recipientam.

Turklāt ārstiem bija grūts darbs – lai zēnam implantētu jaunu sirdi, vispirms viss bija jāpielāgo un tikai tad bija jāimplantē jauno sirdi.

"Neskatoties uz to, ko anestezioloģe man vēlāk stāstīja, notika brīnums. Viņa teica, ka tikai pēc sirds ievietošanas viņa sāka sisties. Tie ir skaistākie vārdi, ko esmu dzirdējusi," īsi saka Lina.

Transplantācija bija veiksmīga, bet abi vecāki saka – viņi droši vien nekad nejuta nekādu atvieglojumu. Jau nākamajā dienā Lina saņēma zvanu no ārsta – viņa joprojām atceras, cik ļoti baidījās atbildēt –, kura laikā ārsts teica, ka kaut kur, iespējams, ir izveidojies asins receklis un nepieciešama vēl viena operācija, kas bija veiksmīga – pēc kuras viņas skābekļa līmenis paaugstinājās. Turklāt pirmais gads pēc transplantācijas ir visriskantākais – sirds atgrūšanas risks joprojām ir visaugstākais.

"Tie gadi pēc transplantācijas un visa dzīve pēc transplantācijas bija patiešām grūti ne tikai tāpēc, ka man divas reizes gadā bija jāapmeklē slimnīca uz pārbaudēm, un dažreiz bija tā, ka man bija jāapmeklē vairākas reizes – piecas vai sešas, ja Edvards saslima, jo katra slimība, katra saaukstēšanās, lai cik maza tā būtu, uzreiz izsita zāļu koncentrāciju, un man atkal bija jāpielāgo zāles, lai nebūtu sirds atgrūšanas," atklāti saka Eduarda mamma.

Deimantas piebilst, ka, lai gan ir atvieglojums dzirdēt, ka donors ir atrasts un transplantācija ir bijusi veiksmīga, sākas dzīves posms, ko nekad neesmu pieredzējis, ar daudziem jautājumiem:

"Ir daudz baiļu, nenoteiktības, jo tu ieej pasaulē, kurā nekad neesi bijis. Tev ir cilvēks, kuru tu tik ļoti mīli, viņam ir cita cilvēka orgāns, bet tu saproti, ka tā ir sirds, un tu nezini, kā reaģēs ķermenis, tu nezini, kā šī sirds darbosies. […] Varbūt, kad atgriezāmies mājās, bija tāds atvieglojums, ka esam pārvarējuši šo periodu, un no šī brīža, kā griezīsies pasaule, tā arī būs."

Epilepsijas lēkmes sākās negaidīti

Tikai trīs dzīves gados Edvards piedzīvoja aptuveni 15 anestēzijas, kas izraisīja viņa attīstības palēnināšanos, vēlāk viņam tika diagnosticēti autisma spektra traucējumi, viņam bija veiktas neskaitāmas operācijas, neskaitāmas dienas bija pavadītas slimnīcās, pārcieta sirds transplantācija un sākās jauns dzīves posmu ar jaunu sirdi. Bet, kad Edvardam bija astoņi gadi, pienāca vēl viena diagnoze: epilepsija.

"Tas bija vēl viens šoks, jo tas papildināja jau tā plašo slimības vēsturi, kas manam brālim bija. Bija jāpielāgojas jaunajam – bija jāsaprot, kas ir epilepsija, kā reaģēt uz lēkmēm, kā palīdzēt cilvēkam pārvarēt lēkmi, jāsaprot, ka pēc lēkmes cilvēkam ir jādod laiks atveseļoties," atceras viņa māsa.

Edvardam pirmā epilepsijas lēkme notika, skatoties filmas – Lina stāsta, ka viņai bija sajūta, ka jāiet un jāpaskatās, kā viņam klājas. Viņa atrada savu dēlu guļam uz zemes, uz vēdera, viņš bija sācis kļūt zils – līdz brīdim, kad ieradās ātrā palīdzība, kamēr viņa māte veica sirds un plaušu atdzīvināšanu, viņš bija atveseļojies.

Otrajā reizē, kad viņam bija lēkme, Linai izdevās atdzīvināt Edvardu pirms palīdzības ierašanās. Lai gan māte nevienā no šiem gadījumiem nemanīja lēkmes, ārsti sāka uztraukties un pēc detalizētākas izmeklēšanas diagnosticēja viņam epilepsiju.

"Es jautāju kardiologiem, kā epilepsija ietekmē transplantētu sirdi – neviens man to neteica, jo šis ir pirmais gadījums, kad cilvēkam ar transplantētu sirdi ir epilepsija. Nav prakses, ārsti neko nevarēja pateikt," atklāja Lina.

Deimantas atzīst – epilepsijas diagnoze izraisīja vēl lielāku satraukumu un sāpīgus jautājumus:

"Padomājiet, cik vēl tam bērnam ir jācieš? Liekas, ka viņš tajā dzīvē cīnās, bija tik daudz brīžu, kad šķita, ka viņš padosies, bet viņš nekad nepadevās, viņš turējās pie dzīves.

Es droši vien nekad neesmu sastapusi cilvēku, kurš tā pieķeras dzīvei, un te dzīve viņam uzliek papildu nastas, papildu izaicinājumus un nepamet viņu. Liekas, kā vienam cilvēkam var uzlikt tik daudz pārbaudījumu…"

"Jebkurš var man teikt ko vēlas – viņš nomira mājās"

Vecāki saka – epilepsijas diagnoze bija pēdējais, grūtākais spilgtais notikums Edvarda slimības vēsturē. Pagājušā gada 26. februārī viņam mājās atkal bija epilepsijas lēkme. Deimantas un Erika abi atceras, ka dzirdēja skaņu, kas atgādināja krišanu, kam sekoja Linas kliedziens.

"Vienas lēkmes laikā es vairs nevarēju, vairs nevarēju – mēs atkal izsaucām ātro palīdzību, atkal kopā ar 112, kad operatore atbildēja, jūs veicat masāžu, viņa skaita, lai jūs sevi nesasitītu, un mēs vienkārši vairs nevarējām. […] Atbraukušie darbinieki neko nevarēja darīt," atceras Eduarda mamma.

Atbraukušie mediķi vēl mēģināja Edvardu atdzīvināt, atvedot visu aprīkojumu, un ar adrenalīna palīdzību "atjaunoja" viņa sirdsdarbību, bet Lina stāsta, ka jau jutusi iekšēju tukšumu. Lina un viņas dēls uz slimnīcu devās ar ātro palīdzību, Deimantas steidzās viņiem pakaļ ar automašīnu.

Atkal – atdzīvināšana, apkārt – jau pazīstamās ārstu sejas. Nākamajā dienā, 27. februārī, vecāku apmeklējuma laikā ārsti izteica liktenīgos vārdus, ka Edvardam ir smadzeņu nāve.

"Jebkurš var man teikt ko vēlas – viņš nomira mājās. […] Oficiālais nāves datums ir 27. februāris, bet mana intuīcija saka, ka viņš nomira mājās 26. datumā," saka viņa māte.

Tajā brīdī šķita, ka dzīve ir apstājusies. Deimantas atzīst, ka, lai gan viņš sazinājās ar ārstiem, atbildēja uz jautājumiem, šķita, ka dzīve kaut kur tepat blakus notiek, paiet garām, un viņš to vēro kā filmu.

"Jā", kas izglāba dzīvības

Dzirdot vārdus, ka viņam ir smadzeņu nāve, Nacionālā transplantācijas centra darbinieki neilgi pēc tam pienāca pie vecākiem, iepazīstināja ar sevi, izteica līdzjūtību un jautāja, vai viņi piekristu ziedot Edvarda orgānus.

Viņi atzīst, ka šis jautājums viņus pārsteidza, jo viņiem nebija ne jausmas, ka transplantēta cilvēka orgānus var transplantēt citam cilvēkam, īpaši tāpēc, ka viņu dēls lietoja daudz medikamentu.

Māte atklāti saka, ka tajā brīdī viņa ne tikai bijusi pārsteigta, ka šāda iespēja ir reāla, bet arī piedzīvojusi noraidošu reakciju – dēls jau tik daudz bija pārcietis, un tagad gaidīja vēl vienu medicīnisku procedūru. Lina saka, ka saprot – viņas sākotnējo reakciju noteica emocijas, kas viņu tobrīd pārņēma.

Deimantas bija tas, kurš teica dzīvību glābjošo "jā" – viņa mierīgā balss it kā ieslēdza kaut ko Linas galvā. Abi saprata – viņi nevarēja rīkoties citādi, jo paši bija piedzīvojuši šo brīnumu.

"Kad Transplantācijas biroja pārstāvji teica, ka tāda iespēja pastāv, es pat nedomāju par to, vai mēs to darīsim vai nē – es uzreiz teicu: mums tas ir jādara, jo morāli tu droši vien nevari teikt citādi, jo esi saņēmusi šo dāvanu. […]

Tas ir tāpat kā cilvēkam ar naudu – tu to uz kapiem neaiznesīsi, tāpat arī orgānus neaiznesīsi, un tu saproti, ka tie dod cilvēkiem kādu cerību uz citu dzīvi, nevis to dzīvi, kādu viņi dzīvo," – pārliecinoši saka tētis.

Erika stāsta, ka atceras savas mātes stāstu par to, ka Nacionālā transplantācijas biroja pārstāvji uzdeva jautājumu par orgānu ziedošanu – viņa saka, ka nav ne mirkli šaubījusies par to, kādu lēmumu vecāki pieņems.

"Es pat nešaubījos, ka mani vecāki piekritīs, un arī es pilnībā atbalstīju mūsu piekrišanu, jo kāds ziedoja savu sirdi manam brālim, un tas viņam deva vēl daudzus gadus kopā ar mums. Liekas, ka mēs gribējām vairāk, bet tāds bija liktenis, mums vēl bija daudz gadu kopā ar viņu un daudz ko paveicām – un mēs bieži bijām ciematā, un arī daudz braucām ar viņu uz ārzemēm ar auto. […]

Doma, ka mēs, spējot ziedot šos orgānus kādam citam, varam arī kādam citam dot vēl daudzus labus dzīves gadus un palīdzēt kādam citam turpināt dzīvot pilnvērtīgu dzīvi – es pat nešaubījos, ka mani vecāki piekritīs."

Pēc tam, kad piekritu ziedot orgānus, pēc analīžu veikšanas izrādījās, ka viena niere ir piemērota. Ģimene zina tikai to, ka to saņēma 22–23 gadus veca meitene, kura orgānu gaidīja jau ilgu laiku, un transplantācija viņai noritēja veiksmīgi.

"Kad uzzināju, ka mans dēls ir miris, sāku domāt: Dievs, kāpēc? Tik daudz gadu cīņas, un viņš nomira. Mēs visi mirsim, bet… Šis ir bērns. Un, kad tu ziedo orgānu no mīļotā cilvēka, nāve šķiet jēgpilna," piebilst māte.

Orgānu ziedošana padarīja dēla nāvi jēgpilnu

Lina stāsta, ka, jautātai, vai šis solis palīdz viņai vieglāk sērot, viņa atbild, ka nekas nepalīdz. Dzīve ir kā puzle, kas sastāv no daudzām daļām, un viena daļa vienmēr trūks, bet cilvēks pats izlemj, ko ielaist cauri šai atlikušajai tukšajai telpai – tumsu vai gaismu.

"Ar šo caurumu ir jāiemācās sadzīvot, un ziedojums, iespējams, ir pirmais solis, lai ielaistu gaismu caur šo caurumu, jo tu dāvini dāvanu kādam citam," prāto Lina.

Tomēr viņa uz to skatās vēl dziļāk: "Jā, šī ir vislielākā dāvana, ko vari dāvināt citam cilvēkam, bet es vēlos iedziļināties vēl dziļāk – mēs visi esam tik neiecietīgi pret citiem, atšķirīgi, dažreiz mēs smejamies, kaut kur kādu izsmejam, bet var gadīties, ka cilvēks ar invaliditāti, piemēram, Edvards, ziedos mums orgānu.

Tad rodas jautājums: vai mums ir tiesības izsmiet kādu, kurš ir atšķirīgs? Vai mums ir tiesības nemīlēt kādu, kurš ir atšķirīgs? Vai tiešām mums visiem ir jādzīvo pēc kāda noteikta modeļa, ka man šis cilvēks ir skaists, bet tas cilvēks ir neglīts, un tagad sāksim viņus par to kritizēt?"

Tieši to ģimene mudina darīt ikvienu, kad viņiem jautā, vai viņi piekristu ziedot savus orgānus – lai cik grūti tas būtu, pozitīva atbilde piešķir jēgu bezjēdzīgai nāvei, bet kādam citam – jaunu dzīvi:

"Tas piešķir jēgu – šis zaudējums, šī aiziešana iegūst kaut kādu jēgu. Nav tā, ka cilvēks dzīvoja, nomira un viss – viņš kādam deva dzīvību. Šīs sāpes var nepāriet, tās var pēc kāda laika mazināties, un tad tā nav ne svētība, ne kaut kāds atvieglojums, ka pieņēmi lēmumu ziedot, tas nozīmē, ka kādam palīdzēji, tas nozīmē, ka viņa dzīve nebija bezjēdzīga, jo kāds sāk jaunu dzīvi, un šī doma iegūst pavisam citas krāsas."

Līna turpina vīra domu, ka visskaistākais brīdis visā šajā – ziedošana šķērso visas robežas: reliģiskās, politiskās pārliecības, rases, uzskatu, dzimuma. Lai gan Edvarda vairs nav šeit, viņš turpina savu misiju – tikai viņš to dara caur savu tuvāko ģimeni, kas izplata informāciju par orgānu ziedošanas nozīmi. Erika piebilst – šis lēmums bija skaists noslēgums viņas brāļa dzīvesstāstam.

"Mana brāļa stāsts, lai arī beidzās, beidzās ļoti skaisti, jo viņš kādam atdeva daļu no sevis, savus orgānus, lai kāds cits varētu turpināt un dzīvot pilnvērtīgu dzīvi.

Es domāju, ka šīs droši vien ir labākās beigas, jo tagad kāds dzīvo tālāk, dzīvo laimīgu un pilnvērtīgu dzīvi. Lai cik grūti mums bija, kādam tagad klājas labāk un kāds var turpināt baudīt katru dienu," sirsnīgi teica Edurda masa.

Edvards ir ceturtais cilvēks Lietuvā, kurš ir piedzīvojis un dāvājis dzīves brīnumu

Nacionālā transplantācijas biroja direktore Audrone Būziuviena no visas sirds saka lielu "paldies" Linai un viņas ģimenei – pagājušajā gadā viņi bija viena no 96 ģimenēm, kas teica "jā" orgānu ziedošanai, un tikai dažas, kas ir spērušas šo cēlo soli, uzdrošinās par to runāt publiski.

"Ģimene saprot, ka tā droši vien bija viņu dēla dzīves misija – pieņemt šo dāvanu un tad dalīties tajā, un viņu kā ģimenes – mātes, tēva un māsas – misija ir turpināt par to runāt. Pacelties pāri savām sāpēm, pāri visām tenkām un visam pārējam un turpināt runāt," saka A. Būziuviena.

Šis gadījums ir tikai ceturtais Lietuvā, kad cilvēks, kurš pats ir piedzīvojis transplantācijas brīnumu, ir kļuvis par orgānu donoru pēc tam, kad viņam tika konstatēta smadzeņu nāve:

"Patiesībā šādu gadījumu nav daudz, bet acīmredzot, pēc tam, kad cilvēki nodzīvo savu mūžu pēc transplantācijas, viņu dzīve atkal tiek pagarināta citu cilvēku dzīvēs. Acīmredzot nav nekā skaistāka par dzīvības atdošanu kādam citam."

Nacionālā transplantācijas centra darbinieki, kas šogad svin savu 30. gadadienu, visus šos gadus ir strādājuši, runājuši un mudinājuši citus runāt par ziedošanu. Pēdējie trīs gadi ziedošanas jomā ir bijuši iepriecinoši – rādītāji katru gadu pieaug, un pieaug to cilvēku skaits, kuri piekrīt un saka "jā" orgānu ziedošanai.

"Pagājušajā gadā mēs saņēmām 158 ziņojumus par smadzeņu nāvi no 23 donoru slimnīcām. No 158 potenciālajiem donoriem 83 mirušie kļuva par efektīviem donoriem – no viņiem tika ņemti audi, šūnas vai orgāni, un pat 96 ģimenes no 158 teica: "jā, mēs piekrītam ziedot"," statistiku pārskatīja centra direktors.

A. Būziuviena runā par iepriecinošu tendenci – orgānu ziedošanas nosodījuma skaits samazinās: pagājušajā gadā tas samazinājās līdz 28 procentiem. Pēc viņas teiktā, tas liecina, ka sabiedrība kļūst nobriedušāka, aug, dzird un runā par ziedošanu un vissmagākajā zaudējuma brīdī atrod spēku vienoties. Un viens lēmums, viens apstiprinājums var glābt pat septiņas dzīvības:

"Viena negaidīta un bezjēdzīga nāve, kas notiek ļoti pēkšņi, ļoti ātri, jo plīsis asinsvads vai gūta galvas trauma – ja mēs pieņemam lēmumu un paceļamies pāri savām sāpēm, var radīt septiņas otrās dzīvības, septiņus dzīves brīnumus, jo Lietuvā, tāpat kā visā Eiropā, pēc nāves ir iespējams ziedot sirdi, plaušas, divas nieres, divas radzenes un aizkuņģa dziedzera-nieru kompleksu."